
Eksperts: Izdzīvot vai dzīvot?
Pauls Jurjāns, Biznesa augstskolas Turība studiju kursa Izdzīvošanas vadība lektors, karatē instruktors žurnālā Tēvijas Sargs skaidro, kas nosaka cilvēka spējas izdzīvot dažādās, pat ekstremālās situācijās.
Pēdējos gados arvien biežāk nākas dzirdēt par dažādām likstām, kas piemeklē cilvēkus visā pasaulē. Nabadzība un sociālie konflikti, dabas un ekoloģijas problēmas, kā arī dažādas slimības un straujais dzīves ritms, kas tieši un netieši ietekmē mūsu eksistenci. Striktu robežšķirtni starp dzīvošanu un izdzīvošanu novilkt ir grūti. Taču situācijas, kurās cilvēks var nonākt savas dzīves laikā, ir dažādas, sākot no tējas tases izliešanas gultā un beidzot ar lidmašīnas avāriju.
Kas nosaka mūsu spējas izdzīvot visdažādākās situācijās? Vai katram konkrētam gadījumam ir jāparedz sava formula vai arī jāseko vienotiem principiem jebkurā dzīves situācijā? Vai obligāti, lai izdzīvotu ekstremālās situācijās, nepieciešams apgūt speciālas zināšanas?
Vairākums pielāgojas un izdzīvo
Vairākums cilvēku un dzīvnieku, nokļūstot ekstremālās situācijās, neiet bojā, bet iemanto zināmu pielāgošanās spēju un saglabā savu dzīvību līdz labākiem laikiem. Savas, salīdzinoši īsās, pastāvēšanas laikā cilvēce ir piedzīvojusi plūdu, bada un aukstuma periodus, dažādas dabas stihijas, verdzības un dzimtbūšanas laikus, visdažādākos karus, bet tomēr tā nav degradējusies, bet demonstrējusi augstas adaptācijas spējas ekstremālās situācijās. Tas pierāda, ka cilvēka organismam piemīt spējas ierobežot stresa radītās reakcijas un, saglabājot veselību, izdzīvot. Kas to nosaka?
Saskaņā ar franču biologa Žana Lamarka (1809) teoriju, par dzīvās dabas evolūciju attīstība ir process, kurā organisma iekšējie faktori ir vērsti uz pilnveidošanos, bet ārējās vides apstākļi spiež to pielāgoties dažādām tās īpatnībām. Uzskatāms piemērs ir pēdējo gadu ziemas Latvijā. Atcerieties, kā jutāties ziemas pirmajās dienās, kad iestājās aukstums, –15 līdz –20 °C, un kā pārdzīvojat to tagad, kad ziema tuvojas beigām. Pēc nosacīti ilgstoša aukstā laika esam daļēji adaptējušies, un par to liecina mūsu ķermenis, kurš vairs tik intensīvi nesignalizē par diskomfortu aukstā laika dēļ.
Cilvēka spēju pielāgoties mainīgiem ārējiem apstākļiem nosaka cilvēka organisma homeostāze. Tā ir cilvēka organisma spēja uzturēt dzīvībai svarīgo fizioloģisko procesu relatīvi nemainīgu funkcionēšanu, tādu kā ķermeņa temperatūra, organisma funkcionēšana skābekļa deficīta apstākļos u. c., mainīgās ārējās vides ietekmē. Šī organisma spēja ir individuāli nosacīta un līdz zināmai robežai attīstāma. Cilvēka fizioloģiskās adaptācijas spējas ir pētītas gan medicīnā, gan sporta zinātnē, gan citās ar cilvēka eksistenci un tai nepieciešamo spēju attīstīšanas jomās.
Izdzīvošana cieši saistīta ar psihi
Turpinājumā vēlos pievērsties cilvēka psiholoģiskajai spējai izdzīvot ekstremālos apstākļos. Ir daudz pierādījumu tam, ka, nokļūstot kritiskā situācijā, cilvēks vispirms padodas psiholoģiski un tikai pēc tam zaudē kontroli pār savu ķermeni. Tāpēc var uzskatīt, ka izdzīvošanas process ir cieši saistīts ar cilvēka psihi un tās procesiem, bet izdzīvošanas pamatā ir dzīvotgriba. Grāmatas «SAS. Izdzīvošanas māksla» autors Dž. Vaizmens uzsver, ka izdzīvošanas pamatā ir dzīvotgriba, tai seko zināšanas un tikai tad — ekipējums.
Dzīvotgriba ir tas dzinējspēks, kas ekstremālā situācijā liek mobilizēties visiem psihes un fizioloģiskajiem procesiem izdzīvošanas vārdā. Jēdzienu «dzīvotgriba» var saistīt ar slavenā psihologa Ērika Fromma lietoto biofīlijas jēdzienu (pretstatā nekrofīlijai), kas izpaužas kā cilvēka tieksme mīlēt visu dzīvo, darboties radoši, izpausties ar prāta un mīlestības palīdzību, būt optimistam. Ē. Fromms biofīliju uzskata par iedzimtu īpašību, tātad tendenci, kas nosaka personības tieksmi uz dzīvību. Šādiem cilvēkiem parasti nav nosliece uz pašnāvību, un to darbošanās ir vērsta uz radīšanu, nevis graušanu. Arī ekstremālās situācijās šādi cilvēki ir vairāk motivēti izdzīvot. Taču ar dzīves mīlestību izdzīvošanas situācijās var izrādīties par maz.
Lai izdzīvotu, nepieciešams mērķtiecīgi darboties, turklāt bieži vien apstākļos, kad apkārtējā vide tam ir īpaši nelabvēlīga. Jo civilizētāki mēs kļūstam, jo vājāka diemžēl kļūst dzīvotgriba. Pīters Dermans, grāmatas «Drošība ekstremālās situācijās» autors, uzskata, ka divi lielākie draudi izdzīvošanai mīt cilvēka apziņā, tie ir — vēlēšanās dzīvot ar ērtībām un pasīvi vērot pasauli. Ja cilvēks kritiskā situācijā tiem nepretosies, tad tas var novest pie pašpaļāvības zuduma un bojāejas. Šeit der atcerēties stāstu par vardi, kas iekrita krējuma spainī un nespēja tikt laukā. Varde tik ilgi ķepurojās, kamēr krējums pārtapa sviestā, un tā varde bija glābta.
Franču ārsts Alēns Bombārs, kurš 1952. gadā ar piepūšamu gumijas laiviņu pārpeldēja Atlantijas okeānu, atzina, ka cilvēki, kuri avarējuši okeānā, parasti iet bojā no bailēm un bezcerības, nevis ēdamā vai dzeramā trūkuma dēļ. Viņš 65 dienas ēda to, ko dāvāja okeāns, un dzēra jūras ūdeni un no zivīm izspiestu sulu. Viņš uzsvēra, ka cilvēks, kurš nokļuvis kuģa katastrofā, dreifējot okeānā, šūpojas viļņos un, klausoties kaiju žēlabainajā kliegšanā, mirst no bailēm, nevis pārtikas vai ūdens trūkuma. Savukārt kāds cits ārsts no Libērijas (H. Lindermans) pierādīja, ka, atrodoties vienam okeānā, cilvēks var dienā noķert kilogramu zivju, kas ir pietiekami, lai izdzīvotu. Lai nezaudētu cerību viņš izmantoja pašiedvesmas metodi. Šādu stāstu ir pietiekami daudz, un to morāle ir labi saprotama, taču par nožēlu bieži mūsu izpratne nepārtop pieredzē.
Neveiksmes izdomājuši cilvēki
Mēs esam tik tālu socializējušies, ka lielākā daļa no mums nespēj iedomāties, kā rīkotos, ja pēkšņi rīt nedarbotos mobilie telefoni vai nebūtu automašīnu. Daudzi no mums savu izdzīvošanu saista ar laicīgu kredītmaksājumu izpildi, spēju atrast darbu atbilstoši mūsu izpratnei par to un daudzām citām sadzīviskām lietām, kurām ir mazs sakars ar reālu, fizisku izdzīvošanu. Pretruna starp cilvēku prasībām pret dzīvi un viņa reālo ikdienu daudziem ir kļuvusi par problēmu, kas, viņuprāt, pretendē uz izdzīvošanas statusu. Tā iespaidā notiek gadījumi, kad, piemēram, ģimenes galva nošauj visu ģimeni un arī pats sev padara galu, jo ir bankrotējis un nav gribējis, ka bērni piedzīvo šo kaunu. Ko gan par to teiktu cilvēki, kuri, piemēram, spiesti izdzīvot pēc kuģa katastrofas uz vientuļas salas? Krievu psihologs A. Ņekrasovs uzskata, ka pasaulē nav neveiksmju, tās izdomājuši cilvēki, iztēlojoties, ka noteiktām lietām jānotiek tā, kā viņi tās iecerējuši, bet, ja tā nenotiek, tad to uzskata par neveiksmi. Šim viedoklim var piekrist vai nepiekrist, bet pārmērīga paļaušanās uz iecerēto neveiksmes gadījumā arī var veicināt krīzes situācijas rašanos.
Viens no cilvēku klupšanas akmeņiem izdzīvošanas procesā ir nespēja pieņemt realitāti. Šīs problēmas pamatā ir paša cilvēka zināšanas un dzīves pieredze, kas izdzīvošanas situācijā var būt krasā pretrunā ar realitāti. Piemēram, cilvēks, kurš ikdienā baudījis visus iespējos civilizācijas labumus, vadījis dienas pārticībā, pēkšņi kruīza kuģa avārijas dēļ nonāk uz dreifējoša ledus gabala Barenca jūrā. Pieņemsim, ka šim cilvēkam ir laimējies paglābt daļu no kuģa pārtikas krājumiem un arī apģērbs ir piemērots, tomēr situācija var izrādīties tik netipiska, ka cilvēka psihe to nespēj pieņemt. Amerikāņu psihologs Leons Festingers (1957) cilvēka pieredzes un realitātes pretrunu ir nodēvējis par kognitīvo disonansi, kas rosina cilvēku tiekties pēc iekšējās harmonijas, mazinot pretrunas. L. Festingers kā iekšējā līdzsvara sasniegšanas paņēmienus min divas iespējas: mainīt apkārtējo vidi, līdz tā atbilst mūsu priekšstatiem par to, vai mainīt attieksmi pret to, pielāgojoties videi. Cilvēce ir pierādījusi, ka spēj gan vienu, gan otru. Urbanizācijas metropoles ir pieminekļi vides pielāgošanai, bet dzīve tuksnesī un polārajos apgabalos liecina par cilvēka spēju pielāgošanos videi.
Arī nonākot ekstremālā situācijā, cilvēkam ir svarīgi būt saskaņā ar sevi. Bieži vien psiholoģisko līdzsvaru var veicināt gatavība nonākt negaidītā situācijā, un kā augstāko šīs parādības izpausmi var minēt samuraju gatavību mirt jebkurā brīdī. Taču gatavība mirt jebkurā brīdī nav viens un tas pats, kas vēlme mirt. Lielā mērā tieši šīs, no bērnības ieaudzinātās attieksmes pret nāvi dēļ samuraji kaujās cīnījās bezbailīgi un spēja uzveikt daudzkārt pārākus pretiniekus. Viņu prāts bija tīrs no nāves bailēm, un tas varēja pilnībā koncentrēties uz izdzīvošanu — cīņu. Arī indiešu filozofs un mistiķis Ošo uzskata, ka visu baiļu cēlonis ir bailes no nāves. Jebkuras ekstremālas situācijas iznākums var būt nāve, tāpēc ir svarīgi, cik lielā mērā tas iespaido mūsu darbības spējas. Bailes mirt var būt kā papildu indikators izdzīvošanas spēju mobilizācijai un arī kalpot par iemeslu mērķtiecīgas darbības paralizēšanai.
Jāorientējas uz apzināti kontrolējamām spējām
Cilvēka psihes un fizioloģisko spēju robežas joprojām nav apzinātas. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad izdzīvot izdevies prāta koncentrēšanās un apzinātas fiziskās piepūles rezultātā, taču ne mazums gadījumu liecina, ka cilvēka organisms demonstrē spējas, kuras zinātniski izskaidrot nav iespējams. Bet, ja mēs runājam par vēlmi būt gataviem izdzīvošanai ekstremālās situācijās, tad vispirms mums ir jāorientējas uz mūsu apzināti kontrolējamām spējām un tikai tad varam cerēt, ka galējā situācijā mēs spēsim paveikt ko pārdabisku, lai glābtu sevi.
Ne mazāk nopietna problēma ekstremālās situācijās ir lēmumu pieņemšana. Ikdienā šis process bieži ir standartizēts, nereti pat automātisks, bet ekstremālā situācijā, kad lēmuma cena var būt pat dzīvība, pieņemt pareizo lēmumu var izrādīties neiedomājami grūti. Kā piemēru var minēt situācijas alpīnismā, kad, atrodoties sarežģītā maršrutā, ir jāpieņem lēmums — pārvietoties pa bīstamu sniega nogāzi, vienam otru drošinot, bet lēnām un riskēt nakšņot maršrutā (sliktos laika apstākļos bez piemērota ekipējuma) vai virzīties uz priekšu bez drošināšanas un paspēt ierasties nometnē pirms tumsas iestāšanās, taču riskējot gūt traumas krītot. Līdzīgās situācijās pieņemtā lēmuma pareizību var noteikt tikai darbībā un, lai gan profesionāļu bagāžā ir gan zināšanas, gan pieredze, nereti nākas ņemt talkā intuīciju.
Izdzīvošanu kavējošie faktori
-
Nespēja pieņemt situāciju
-
Loģiski nepamatotas bailes
-
Pretruna starp personīgo pieredzi un realitāti
-
Personīgās ambīcijas
-
Vēlme visu kontrolēt
Izdzīvošanu veicinošie faktori
-
Loģiski optimistiska attieksme pret situāciju
-
Gatavība mērķtiecīgi rīkoties
-
Spēja adaptēties mainīgā vidē
-
Spēja uztvert situāciju kopumā
-
Māka improvizēt
Padomāsim par savu ikdienu: kas notiktu, ja pēkšņi nāktos iztikt bez TV, interneta, elektrības, transporta utt.? Kāda ir jūsu pieredze krīzes situācijā? Vai pēdējā laikā piedzīvotais stress patiešām ir pamatots vai varbūt tā ir tikai neadekvāti saasināta reakcija uz nebūtisku atgadījumu? Kā jūs domājat, kā pieņemat lēmumus? Vai zināšanas uzkrājat zināšanu pēc vai arī iekļaujat tās savā izpratnes sistēmā un esat gatavi tās izmantot? Vai spējat improvizēt un adaptēties dažādās situācijās?
Lai izdzīvotu ekstremālās situācijās, nav jārada jauna zinātne. Ir vēlamas speciālas zināšanas un ekipējums, bet galvenais ir mūsos — attieksme, vēlme dzīvot un gatavība rīkoties.
Autora foto.