Aktuāli

Pulkvedim Oskaram Kalpakam — 130

Vēsture
28E773D8A9694BF986CC41407F334AE5.jpg

Pulkvedim Oskaram Kalpakam — 130

2012. gada 6. janvārī apritēja 130 gadi, kopš Meirānu pagasta Visagalā, «Liepsalu» mājās piedzima pirmais latviešu bruņoto vienību komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks.

Skolas gaitas O. Kalpaks sāka Visagala pagasta skolā, pēc tam beidza arī Lubānas draudzes skolu. Lai arī ģimene bija trūcīga, O. Kalpaks negribēja samierināties tikai ar sešu klašu izglītību un izmantoja vienīgo iespēju turpināt mācīties bezmaksas — 1903. gadā viņš kā brīvprātīgais iestājās karadienestā.

Attēlā - Podporučiks Oskars Kalpaks ap 1910. gadu.

Nokārtojis brīvprātīgā eksāmenus Irkutskā, O. Kalpaks uzsāka dienestu Krievijas armijā. 1905. gada septembrī O. Kalpaks iestājās Irkutskas junkurskolā un pēc trīs gadiem ieguva pirmo virsnieka pakāpi — podporučiks.

Jau kā virsnieks O. Kalpaks dienestu turpināja 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Varšavā.

             

Attēlā - Oskars Kalpaks (sēž pa labi) kopā ar tēvabrāli Juri un brāli Kārli 1908. gadā Varšavā. Attēlā pa labi - Oskars Kalpaks ierakumos 1915. gada vasarā.

1910. gadā pulku pārcēla uz Kostromu, kur tas atradās līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam. Kara sākumā O. Kalpaks dienēja pulka mācību komandā, bet jau drīz pēc paša vēlēšanās tika nosūtīts uz fronti kā ložmetēju vada komandieris. Turpmākajos gados O. Kalpaks piedalījās kaujās Austroungārijā, Polijā un Rumānijā.

Par varonību kaujas laukā O. Kalpaks tika vairākkārt paaugstināts dienesta pakāpē un saņēma apbalvojumus, to skaitā arī abas nozīmīgākās goda zīmes — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeni. Jau 1917. gada politisko pārmaiņu laikā Krievijā O. Kalpaks tika paaugstināts par apakšpulkvedi un iecelts par pulka komandieri.

Demobilizējies no armijas, 1918. gada rudenī O. Kalpaks atgriezās dzimtajās mājās Latvijā. Viņš sekoja līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā un jau decembra sākumā devās uz Rīgu, kur iestājās Latvijas Pagaidu valdības dienestā.

Attēlā - Oskars Kalpaks (otrais no labās) ar brāļiem Rubuļiem 1918. gada beigās Rīgā. 

O. Kalpaks piedalījās Vidzemes aizsardzības organizēšanā, ko gan lielinieku pārspēka dēļ īstenot nebija iespējams. Pēc atgriešanās Rīgā, 31. decembrī O. Kalpaku iecēla par visu latviešu vienību komandieri. Viņa komandētā vienība ietilpa Baltijas landesvēra sastāvā.

Pēc Latvijas Pagaidu valdības aizbraukšanas no Rīgas, 1919. gada 3. janvāra agrā rītā O. Kalpaks kopā ar uzticīgajiem karavīriem devās uz Jelgavu, kur 5. janvārī izdeva pavēli nr. 1, apvienojot sev pakļautās vienības 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. Viņš vadīja latviešu bataljona vienības pirmajā kaujā pie Lielauces, uzbrukumā Skrundai un aizsargājot Ventas krastus. 1919. gada 25. janvārī kalpakieši ieņēma Rudbāržu un Lēnes muižas.

Attēlā - 1. latviešu atsevišķā bataljona karavīri 1919. gada februāra beigās — marta sākumā Rudbāržos. 1. rindā trešais no kreisās — pulkvedis Oskars Kalpaks.

1919. gada 28. februārī O. Kalpaku paaugstināja par pulkvedi. Viņa komandētais bataljons pieauga gan skaitliskā, gan kaujas spēju ziņā.

1919. gada 3. martā sākās vācu — latviešu spēku uzbrukums lieliniekiem, un tā gaitā 6. martā izraisījās nejauša apšaude starp latviešu rotām un vācu Borkes bataljonu. Šajā pārpratuma kaujā O. Kalpaks guva nāvīgus ievainojumus.

Apšaudē pie «Airītēm» krita arī kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un kalpakiešiem piekomandētais leitnants Hanss Johans Šrinders.

Attēlā - Kritušo 1. latviešu atsevišķā bataljona virsnieku izvadīšana no Sv. Annas baznīcas Liepājā 1919. gada 11. martā.

Sākotnēji O. Kalpaku apbedīja Liepājas Ziemeļu kapos, bet jau 1919. gada 18. septembrī pārbedīja dzimtā pagasta Visagalu kapsētā.

Attēlā - Oskara Kalpaka mirstīgo atlieku pārvešana uz Rīgu. Liepāja, 1919. gada septembris.

1922. gada 3. septembrī O. Kalpaka krišanas vietā atklāja pieminekli, vēl pēc septiņiem gadiem piemiņas vietu papildināja arī ar pārējiem kritušajiem veltītiem pieminekļiem. 1927. gadā pulkvedim Oskaram Kalpakam piešķīra visu trīs pakāpju Lāčplēša Kara ordeņus — augstāko militāro apbalvojumu Latvijas Republikā.

Citāti par Oskaru Kalpaku

Ārēji O. Kalpaks atgādināja sevišķi stipru un norūdītu cilvēku, kas paradis panest visus karavīra grūtumus. (..) Viņa stāvs bija kareivisks, gaita taisna, kustības noteiktas, lēnas, bez liekiem žestiem; viņš bija vienkāršs un labsirdīgs.

(No pulkveža – leitnanta Viktora Dāles atmiņām.)

No kuras puses krita pirmie šāvieni — vai no mūsu jātniekiem, kas pamanīja kalnā kādu ķēdi, vai no vāciešiem —, to neviens nekad nevarēs pateikt, bet uguns iedegās uz visas līnijas un ar katru brīdi pieņēmās stiprumā. (..)

Kad bijām jau piegājuši gandrīz līdz mūsu ķēdēm, no labās puses sāka saukt pulkvedi, lai tak neiet tīšu prātu nāvē, bet lai nāk mežā. Vēl dažus soļus pagājis pulkvedis pārlēca grāvi un gāja uz mūsu labo spārnu. Mežā vārījās īsta elles uguns. Plīsa lielgabalu granātas, smagās mīnas, un nepārtraukti skanēja ložu bari. Soļus desmit no grāvja pulkvedis piepeši sagrīļojās un gandrīz uzkrita man virsū. Es saķēru viņu rokās un prasīju, kas noticis. Viņš atbildēja, ka laikam esot ievainots un ka tirpstot kājas. (..) Pie ievainotā bija vēl daži citi, un kopīgiem spēkiem iznesām to lielceļa malā. (..) Uzlikām pulkvedi uz kamanām, paķēru zirgu pie galvas un vedu to atpakaļ. (..) Aiz ceļa līkuma arī ieraudzīju mūsu dakteri Vanagu, jātnieki nolika uz ceļa vidus dažus zirgu deķus un uz tiem novietojām mūsu ievainoto komandieri. Atverot drēbes, izskatījās, ka vēdera virsējā daļā ir neliels ievainojums, no kura sūcās drusku asinis. Lieta bija skaidra. Lode bija gājusi iekšā…

(No kapteiņa Jāņa Ķīseļa atmiņām.)

Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja, Tēvijas Sargs

 

Dalies ar šo ziņu