Latvijas Kara muzejs - saglabājot vēsturi nākotnei

Vēsture
B95A8D0EB2A14B5488D628ECBE21EF22.jpg

Latvijas Kara muzejs - saglabājot vēsturi nākotnei

Starptautiskās muzeju padomes (ICOM)  Starptautiskās militāro muzeju un militārās vēstures komitejas konferencē Austrijā septembrī izvērtās spraiga diskusija par to, vai karš iederas muzejā. Viens no šīs konferences secinājumiem — kara muzeji un to darbība ir cieši saistīta ar valsts un tautas nacionālo identitāti. Latvijas Kara muzeja vēsture tam ir spilgts apliecinājums.

Kara muzeja dibināšana notika Pirmā pasaules kara laikā, kad kurzemniekiem un zemgaliešiem bija jāpamet mājas un jādodas nezināmajos bēgļu ceļos,

kad uz Krieviju tika izvestas rūpnīcas. Latviešu tautas dzīvi vienojošā kārtība bija sabrukusi. Kā pretspars tam bija latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana. Bataljonu organizēšanu pavadīja vispārējs tautas pacēlums — latviešu zemi aizstāvēs latviešu karavīri.

«Šis karš noslēdz vienu laikmetu mūsu vēsturē, un sākas cits» — tā rakstīja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas valdes priekšsēdētājs Jānis Goldmanis, aicinot iemūžināt laikmetu, vācot mutiskus un rakstiskus vēstījumus par pārdzīvotajiem notikumiem, kā arī šo notikumu lietiskos pierādījumus jaundibinātajam muzejam — latviešu strēlnieku pulku muzejam. Materiālu vākšana sākās jau 1915.gada rudenī, bet oficiālu atļauju darboties muzejs saņēma 1916.gada septembrī. Par muzeja oficiālo dibināšanu var uzskatīt Krievijas armijas ģenerālštāba 1916.gada 11.septembra paziņojumu, ka muzeja darbība atļauta no 29.septembra.

Muzeja darbības galvenais uzdevums laikā no 1916. līdz 1919.gadam bija materiālu uzkrāšana par latviešu karavīru cīņām, tautas politisko organizēšanos un šo materiālu saglabāšana. Muzejam nebija pastāvīgu telpu, tas atradās dažādās vietās gan Rīgā, gan citviet Latvijā atkarībā no kara un politiskās situācijas. Pirmais lēmums par Latvijas Kara muzeju kā Latvijas valsts muzeju ir Apsardzības ministrijas pavēle nr. 49 (1919.gada 29.septembris), kura nosaka, ka Kara muzejs tiek pieskaitīts Apsardzības ministrijai.

Pēc bermontiādes par pastāvīgu Kara muzeja mājvietu kļuva Pulvera tornis, vēsturiskā Rīgas aizsardzības sistēmas būve - nemainīgs muzeja simbols turpmākajos gados. 

Starpkaru periodā Kara muzejs bija viens populārākajiem muzejiem. Vēl tagad sirmi vīri atceras, kā bērnībā apmeklējuši Kara muzeju un cik ļoti viņus iespaidojuši eksponāti, īpaši par Atbrīvošanas cīņām. Jāpiebilst, ka arī toreiz muzeja apmeklējums bija bez maksas. Ar laiku muzejam Pulvertornī kļuva par šauru, ekspozīcija bija pārblīvēta ar eksponātiem, muzeja apskate un krājuma uzturēšana apgrūtināta. Jau 20.gadsimta 30.gadu pirmajā pusē runāja par muzeja paplašināšanas nepieciešamību un jaunas ēkas celtniecību. Iecere sāka īstenoties 1937.gada 3.martā, kad līdzās Pulvertornim tika ielikti pamati jaunai muzeja ēkai. Ēka tika celta speciāli muzeja vajadzībām — tehniski ļoti moderna. Speciāli projektēta apkures un ventilācijas sistēma nodrošinātu regulējamu gaisa un mitruma režīmu ēkā. Bija izbūvētas telpas tekstiliju darbnīcai un saldētavai, mehāniskā darbnīca ieroču apkopei, ādu miecētava, fotolaboratorija, galdniecība. Muzejā būtu ne tikai plašas ekspozīcijas, bet arī bibliotēka, lektorijs un kino zāle. Ekspozīciju izvietojuma plānošanai tika iecelta īpaša komisija. Lasot komisijas sēžu protokolus nākas secināt, ka ekspozīciju izvietojums būtu analogs mūsdienu risinājumam: Pulvertornī — senā vēsture, jaunajā ēkā — 20.gadsimts.

Latvijas Kara muzeja dibināšanas 95.gadadienas pasākumā muzeju sveic Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Veiko Spolītis. Attēlā pa kreisi – Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija. Foto: Anita Vidzidska 

1940.gadā Kara muzejs varēja atgriezties savās telpās un tas jau daļēji notika, bet sekoja padomju okupācija un neatkarības zaudēšana. Muzejs, kurš bija nacionālās neatkarības simbols un tās vēstures glabātājs, tika likvidēts. Atšķirībā no Lietuvas, kur Kauņas Kara muzejs, ideoloģiski pārveidots, turpināja pastāvēt, Latvijas Kara muzeja likvidāciju atviegloja tas, ka ekspozīcijas jaunajā ēkā vēl nebija iekārtotas. Muzeja likvidāciju veicināja okupācijas karaspēka vēlme iegūt jauno ēku savām vajadzībām, kas arī notika 1940.gada 11.novembrī. Latvijas Kara muzeja 73 000 priekšmetu lielais krājums tika pārvests uz Biržas namu, bet 1941.gada jūlijā tas nonāca Valsts vēstures muzejā. Muzeja ēkā arī pēc kara atradās karaskola, līdz ar to visas muzejam domātās specifiskās iekārtas tika demontētas.

Pēckara gados Kara muzeja krājums piedzīvoja politisku un ideoloģisku revidēšanu, jo ikviens eksponāts, kurš vēstīja par Latvijas valsti, bija okupācijas varu apdraudošs un tādēļ iznīcināms. Galvenā literatūras pārvalde, kura bija Maskavas pakļautības cenzūras iestāde, 1949.gadā pārbaudot Vēstures muzeju, konstatēja, ka specglabātavā bez nacionālistiskās literatūras atrodas bijušās buržuāziskās valdības amatpersonu bistes un gleznoti portreti, liels daudzums medaļu, kausi ar Ulmaņa attēlu, dažādas bijušo buržuāziskās Latvijas armijas pulku nozīmes, līdz pat Kalpaka bataljonam, kurš karojis pret Sarkano armiju 1919.gadā. Lai arī daudzi materiāli tika iznīcināti, Latvijas Vēstures muzeja krājumā saglabājās pietiekami daudz Kara muzeja eksponātu. Padomju laikā tie tika izmantoti ekspozīcijās, īpaši par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem, 1917.gadu, 1919.gadu un starpkaru periodu. Arī krātuvēs starp citiem eksponātiem no iznīcības bija patvērušies Kara muzeja priekšmeti pat ar nacionālu saturu.

Latvijas neatkarības atgūšanā milzīga nozīme bija latviešu tautas pašapziņas atjaunošanai. Viena no prasībām - atjaunot patieso Latvijas nacionālo vēsturi un tās zaudēto simbolu Kara muzeju.

Kara muzeju atjaunoja 1990.gada vasarā. Kopš tā laika ir pagājis 21 gads, un šajā laikā muzejs ir īstenojis to, kas bija iecerēts 1938.gadā. Muzejā izveidotas plašas pamatekspozīcijas par militāro vēsturi. Kā pēdējās ir tapušas ekspozīcijas par Latvijas vēsturi no 17.gadsimta līdz 20.gadsimta sākumam. Tajās stāstīts par daudzajiem kariem, kuri risinājušies Latvijas teritorijā, vietējo iedzīvotāju pienākumiem pret militāro sistēmu, latviešu karavīriem. Plaša ekspozīcija ir veltīta Latvijas armijai laikposmā no 1920. līdz 1940.gadam. Kopumā muzejā ir 11 pamatekspozīcijas. Kā saka kāds profesors no ASV, kurš pasniedz Latvijas augstskolā, ja viņš vēlas saviem viesiem pastāstīt par Latvijas vēsturi, viņš tos ved uz Kara muzeju.

Mūsdienu militāro nozari muzejs atspoguļo dažādās izstādēs, jo vēstures pamatekspozīcijas tapšanai vēl nav pietiekama laika distance, trūkst arī apkopojoša akadēmiska pētījuma par militāro jomu. Katra no izstādēm papildina muzeja krājumu ar mūsdienu materiāliem, kuri būs pamats nākotnes ekspozīcijas veidošanai. Diemžēl vecākā muzeja ekspozīcija par Pirmo pasaules karu, kura tapa 1995.gadā, šobrīd jau ir fiziski un morāli novecojusi. Mūsdienu muzeoloģijas atziņas saka, ka muzeju ekspozīcijas būtu atjaunojamas ik pēc desmit gadiem.

Muzeja krājumu ik gadus papildina jauni eksponāti. Pēdējais lielākais ieguvums no NBS ir ieroču paraugi. 

Tomēr daudzu pirmskara Kara muzeja krājuma materiālu izmantošana muzeja darbā ir apgrūtināta, jo tie joprojām atrodas citos muzejos. Tas kavē priekšmetiem bagātāku ekspozīciju veidošanu un šo materiālu izmantošanu militārās vēstures pētniecībā.

Pēdējo piecu gadu laikā Kara muzejam izdevies izveidot tekstiliju restaurācijas darbnīcu. Tagad muzejam ir iespējams veikt formas tērpu, karogu un citu auduma priekšmetu kvalitatīvu konservāciju un restaurāciju. Sekmīgi darbojas muzeja filiāle «Ziemassvētku kauju muzejs», kurš atrodas Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku cīņu vietā. 2010.gadā tas bija populārākais tūrisma objekts Zemgalē. Turpinās darbs pie Oskara Kalpaka muzeja ēkas atjaunošanas. Pēc ēkas atjaunošanas muzeja ekspozīcija būs daudz plašāka nekā iepriekš.

Attēlā - Latvijas Kara muzeja izstāde, kas stāsta par Zemessardzes 20 gadiem. Foto: Anita Vidzidska
 
Latvijas Kara muzeju ik gadus apmeklē vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, muzejs kļuvis populārs tūristu vidū, tas ir arī palīgs skolēniem Latvijas vēstures apguvē. Par mūsu aktivitātēm militārās vēstures pētniecībā liecina ikgadējie zinātnisko rakstu krājumi, kurus izdod muzejs.

Sabiedrībā atzītu muzeju var izveidot tikai aizrautīgi cilvēki. Tādi ir Kara muzeja darbinieki – vēsturnieki. Bet ar vēstures zināšanām muzejā vien nepietiek. Ir nepieciešams radošums, telpiska domāšana, prasme veidot eksponātu savstarpējos dialogus, labas komunikācijas prasmes. Savukārt krājuma darbā ir nepieciešamas zināšanas par dažādu periodu priekšmetisko pasauli, mākslas un materiālu vēstures pārzināšana, prasmes paleogrāfijā. Mēs radām muzeju, bet muzejs veido mūs.

Aija Fleija,
Latvijas Kara muzeja direktore

Dalies ar šo ziņu