Ko stāsta turku karavīru kapi Cēsīs
Daudzu karu vētras ir postījušas mūsu zemi un daudzu karu mēmie liecinieki — kauju vietas, dažādi ierakumu bunkuri, ierakumi, militārās celtnes, pieminekļi un kapi — ir atrodami gandrīz vai katrā Latvijas nostūrī. Cēsu pilsētā atrodas turku karavīru kapi.
Mūsu platuma grādiem šāds nosaukums skan gana eksotiski, tāpēc ir interesanti uzzināt, kāpēc tieši šajā mūsu valsts pilsētā atrodami šādi apbedījumi? Kuru Latvijas militārās vēstures lappusi šie kapi mums var izstāstīt?
1877. gadā izcēlās kārtējais Krievijas—Turcijas karš. Šis karš skāra arī daudzas latviešu ģimenes, jo šajā laikā Krievijas impērijā jau bija ieviesta vispārējā karaklausība un daudzus Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas iedzīvotājus — latviešus — iesauca cara tētiņa karakalpībā, lai ar divgalvainā ērgļa karogu viņi dotos karot pret turkiem. Krievijas—Turcijas kara darbība notika pamatā tagadējās Bulgārijas teritorijā. Drīz pēc kara pasludināšanas arī daudzās pilsētās tagadējās Latvijas teritorijā sākās ziedojumu vākšana par labu kara vajadzībām. Citādi šo tālumā dunošo karu nekā neizjuta, un ikdienas dzīve ritēja savu gaitu. Tā bija arī Cēsīs (toreiz pilsētu sauca par Vendeni), līdz tālā kara notikumi skāra arī šo pilsētu.
Vairākus simtus turku karavīru 1877.gadā nosūta uz Cēsīm
1877. gada 11. un 12. septembrī pie Bulgārijas pilsētas Plevnas krievu armija sakāva slavenā turku ģenerāļa Osmana Pašā vadīto karaspēku. Krievu gūstā nokļuva ļoti daudz turku karotāju. Vairāki simti turku karavīru — gūstekņu — 1877. gada rudenī tika atsūtīti arī uz Cēsu pilsētu. Gūstekņus izvietoja pašā pilsētā, vecās krievu armijas kazarmās Gaujas ielā, dažus no viņiem aizveda arī uz tuvākajiem pagastiem. Sākumā visi turku gūstekņi atradās krievu karavīru apsardzībā, bet vēlāk, saprotot, ka lielais attālums no mājām padara viņu bēgšanu neiespējamu, tie dzīvoja brīvi, viņiem bija iespēja pārvietoties pa pilsētu, atļauja nodarboties ar dažādiem darbiem.
«Turku gūstekņi bija tērpušies pelēki brūnos pusmēteļos, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkana filca feska ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā — raibi un sarkani lakati. Gūstekņi bija dažāda vecuma, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdas. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc drīz iemantoja vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Arī krievu kareivji ar viņiem labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko kliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens — salem-aleikum,» tā 30. gadu beigās rakstīja Kārlis Dzirkalis, vēlākais turku kapu pieminekļa iniciators.
Tā laika liecinieki savās atmiņās stāsta, ka netālu no tagadējiem kapiem bijis Lazdiņa krogs, kur turku gūstekņi labprāt baudījuši alu, slavēdami šo vietējo dzērienu. Vienam otram turkam turējusies nauda, un tie bieži gājuši iedzert kādu lētu alu, kas toreiz maksājis septiņas krievu kapeikas par pudeli. Turki gājuši arī uz krogu pie pirts, netālu no savas izvietojuma vietas Gaujas ielā. Sākumā viņi negribējuši iet uz pirti, baidīdamies, ka viņus tur nenoslepkavo, bet vēlāk ar prieku gājuši pērties.
Cik nu bijis iespējams, turku gūstekņi gatavojuši arī savus īpatnējos ēdienus, kas bija krietni vien savādāki, nekā bija paraduši ēst cēsnieki. Sevišķi tas bijis sakāms par maizi un sviestu, bet cēsnieki vēlāk iemācījušies gatavot ko līdzīgu.
Nespēdami pierast pie ziemeļu klimata, turki drīz sāka slimot, un daudzi no gūstekņiem pirmo ziemu tā arī neizturēja. Viņi slimoja pārsvarā ar dažādam elpvadu un plaušu slimībām, vēlāk arī ar tīfu. No 1878. gada 1. janvāra līdz 1. maijam Cēsu pilsētas slimnīcā ārstējās 163 turku karagūstekņi, no kuriem 19 nomiruši. Lūk, viņu vārdi: kareivji Hasirs Alī, Osmans Suleimans, Ibrahīms Hasans, Alī Muharans, Memeds Alī, Sali Veli, Hasans Huseju, Veli Ismaīls, Alī Mustafa, Halīls Huseins, Mehneds Mehmeds, Memets Memets, Memeds Abdulla, Šabons Šerifs, Alī Jakubs, Eikins Mehemets, apakšvirsnieki Rustens Sulkufars, Mustafa Memets, Abduls Ismaīls. Tai pašā gadā no 1. maija līdz 1. septembrism slimnīcā ārstējās vēl 13 gūstekņi, no kuriem nomira seši: kareivji Ahmeds Hasans, Omars Mahmuds, Halīls Omers, Omers Halīls, Bekirs Bekirs, Alī Abdiramans. Pēdējais bija noslimojis 83 dienas. Pavisam kapos tika apglabāti 25 turku karagūstekņi. 1916. gadā Cēsīs kara būvju un ceļu celtniecībā bija nodarbināti kirgīzi, un viens no viņiem Cēsīs nomira. Toreiz viņu kā muhamedāni apglabāja turku kapos. Ar to izskaidrojams, kāpēc visur vēsturiskajos tekstos minēti 26 kareivji.
Toreizējā Cēsu pilsētas valde (maģistrāte) izvēlējās turku gūstekņu apglabāšanai kādu mazu zemes gabalu Gaujas kalnā, Gaujas ielas kreisajā pusē. Mirušos apglabāja krievu karavīri. Turku mullas esot vēlējušies mirušos apglabāt pēc savām paražām —sēdus, ar galvu ārpus zemes, bet krievu varas iestādes to neesot ļāvušas. Pie katra kapa uzlika koka dēlīti ar uzrakstu. 1878. gadā Cēsu pilsētas vadība uzcēla kapos granīta kapakmeni, kura nogludinātajā pusē zem guloša turku pusmēness bija iekalts uzraksts: «23 Türkische Gefangene aus der Plewnaschen Armee. Gest. 1877/8» (23 turku gūstekņi no Pļevnas armijas). Divi no iepriekš minētajiem gūstekņiem bija miruši pēc kapakmens uzlikšanas.
Pēc Krievijas—Turcijas kara beigām turku karagūstekņiem bija iespēja doties mājup, tomēr daži no viņiem izvēlējās palikt uz pastāvīgu dzīvi Cēsīs. Viens no viņiem Rīgas ielā 22 atvēra savu, kā toreiz teica, turku beķereju «Turku maiznīca», kuras izkārtnē bija redzams kliņģeris un turku pusmēness. Maiznīcā strādāja vairāki turki, un tur gatavoja ļoti garšīgu maizi. Turki cepa savu pīto maizi ar magonēm un nelielos apaļos klaipiņus. Tīrība maizes ceptuvē bijusi priekšzīmīga, un cēsnieki labprāt tur iepirkās.
Pirmā pasaules kara laikā turkus no Cēsīm izved uz Iekškrieviju
Pirmā pasaules kara sākumā saskaņā ar Krievijas militāro varas iestāžu lēmumu no piefrontes zonas, kāda skaitījās arī Vidzemes guberņa, bija jādeportē visi ienaidnieka valstij piederīgie. Bet Turcija, jāatgādina, Pirmajā pasaules karā kopā ar Vāciju un Austroungāriju karoja pret Krieviju. Tā turki no Cēsīm tika izvesti uz Iekškrieviju. Par viņu tālāko likteni ziņu šobrīd nav. Kara un revolucionāro juku laikā, kā arī pirmajos neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados turku karagūstekņu kapus neviens nekopa un tie panīka. Beigās tie esot atgādinājuši drīzāk džungļus nekā karavīru atdusas vietu — tikai krūmos ieaugušais pelēkais piemiņas akmens norādīja vietu, kur dus turku karavīri.
1936. gadā Cēsu kūrorta komiteja nolēma šo vietu sakopt. Gatavojoties kapu sakopšanai, Cēsu kūrorta komitejas inspektors K. Dzirkalis Rīgā apmeklēja Turcijas konsulu O. Kelleru, kas no savas puses apsolīja Turcijas atbalstu. Tā paša gada rudenī Cēsīs ieradās Tallinā rezidējošais Turcijas sūtnis Nari Batu. Kopējā apspriedē nolēma, ka līdz ar kapu sakopšanu tajos tiks uzlikts piemineklis. Pieminekļa un kapu labiekārtošanas projektu izstrādāja K. Dzirkalis, kas ir uzskatāms par šā projekta iniciatoru. 1937. gadā apritēja 60 gadi kopš turku karagūstekņu ierašanās Cēsīs, un tieši šajā atceres gadā tika izlemts stāties pie kapu labiekārtošanas. Būvdarbus veica Cēsu pilsētas valde inženiera K. Smilškalna vadībā ar pilsētas būvtehniķi E. Dreijeru kā darbu pārraugu. Pēc vienošanās nolēma līdzšinējo kapu platformu pamatīgi pārveidot. Vecās kapu kopiņas nolīdzināja un izveidoja jaunas. Apkārt ierīkoja zemu žogu no cementa stabiņiem un dzelzs caurulēm. Kapu austrumu pusē uzbēra uzkalniņu nošķeltas piramīdas veidā uz kuras uzcēla 1,95 m augstu pieminekli no Cēsu apkārtnē, Lībānos iegūta šūnakmens. Piemineklis celts garena četrstūra veidā, ko stūros satur ieslīpi balsti. Virs tiem bija trīs smagas plāksnes, augšējā — iekalts turku pusmēness. Priekšpusē uz bronzas plāksnes uzraksts: «Šeit apglabāti Turku—krievu karā pie Pļevnas gūstā kritušie un Cēsīs mirušie 26 turku karavīri. 1877—1937». Uzraksts dublēts arī turku valodā. Uz kapu platformu ved plašas četru metru kāpnes ar diviem karogu stabiem platformā, kurā bija uzstādīti seši soli. Pie ceļa, kas ved uz kapiem, uzcēla divus divmetrīgus ieejas vārtu stabus, kuru priekšpusē novietoja bronzas plāksni ar uzrakstu latviešu un turku valodā «Turku karavīru kapi».
1937. gada rudenī kapu izbūve bija pabeigta, un 26. septembrī notika atjaunoto turku karavīru kapu svinīgā atklāšana. Svinībās piedalījās Turcijas sūtnis, Varšavā rezidējošais Turcijas militārais atašejs Latvijā pulkvedis Mithats Akčakoča, Turcijas konsuls Rīgā O. Kellers, citas Turcijas amatpersonas, Cēsu pilsētas vadība, Cēsu garnizona komandieris pulkvedis Kārlis Šepko.
Turcija arī apņēmusies rūpēties par kapu saglabāšanas materiālo pusi, katru gadu pārskaitot noteiktu summu Cēsu pašvaldībai. Tas pat esot noticis vēl padomju laikos pēc Otrā pasaules kara, taču šo naudu neredzēja ne Latvija, ne Cēsis. Pēc Otrā pasaules kara turku kapus neviens nekopa, jo interesēties par tiem neskaitījās politiski pareizi. Padomju laikos pazuda arī bronzas plāksnes, pusmēneši ar zvaigznītēm no kapu kopiņām.
Kopš 1999. gada Cēsīs regulāri viesojas dažādas Turcijas amatpersonas un vairākkārt vietējā pašvaldībā tika apspriests jautājums par kapu sakārtošanu. 2003. gadā kapu teritoriju piešķīra Brāļu kapu komitejai, Turcijas puse, savukārt, piešķīra finansējumu kapu rekonstrukcijas projekta izstrādei un realizācijai. Atjaunotos turku karavīru kapus Cēsīs svinīgi atklāja 2005. gada 16. septembrī.
Autors izsaka vislielāko pateicību par palīdzību publikācijas tapšanā Cēsu pilsētas bibliotēkai un personīgi Mārim Niklasam.
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks