Aktuāli

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis

Vēsture
8A16BE902F824EACA3A94CB7CBFC137D.jpg

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis

Mārtiņš Peniķis pasaulē nācis 1874.gada 6.novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Atālmauļos zemnieku ģimenē. Mārtiņa vecākiem piederēja vidēja lieluma saimniecība, ar kuru nebija iespējams sešus ģimenē augošos bērnus nodrošināt ar augstāko izglītību. Tāpēc Mārtiņš izvēlas karavīra karjeru, jo tā ir iespēja iegūt izglītību par brīvu un vēlāk saņemt pieklājīgu atalgojumu.

1896.gadā M.Peniķis pabeidz Kuldīgas ministrijas skolu un piesakās dienestam armijā, nokļūstot 133.kājnieku pulkā Simferopolē. Seko mācības Čugujevas junkurskolā (1900 – 1902) un strauja virsnieka karjera – piecpadsmit gadu laikā (no 1902. - 1917.) no podporučika uzdienoties līdz pulkvedim. M.Peniķa 121.kājnieku pulks ir pirmā cariskās Krievijas armijas daļa, kas 1904.gada pavasarī dodas uz Mandžūriju, lai karotu pret Japānu. Par nopelnu desmit kaujās viņš tiek apbalvots ar četriem Svētā Staņislava ordeņiem. Pēc atgriešanās Harkovā, kur dislocēts viņa pulks, M.Peniķis strādā par lektoru podpraporščiku skolā. 1913.gadā, izturot lielu konkursu, viņš iestājas cara Nikolajā vārdā nosauktajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā M.Peniķis Galīcijā karo ar Austroungārijas karaspēku, tiek vairakkārt ievainots un kontuzēts. Par nopelniem kaujas laukā viņš saņem Svētās Annas un Svētā Jura ordeni.

Attēlā: Ģenerālis Mārtiņš Peniķis. 1920.gadu sākums

Veidojoties strēlnieku bataljoniem, M.Peniķis vēlas tiem pievienoties, taču priekšniecība vilcinās viņu atbrīvot. M.Peniķim savu nodomu izdodas īstenot tikai 1916.gada rudenī, un, atgriežoties Latvijā, viņu ieceļ par 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri.

1918.gada 8.decembrī M.Peniķis brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā, kļūstot par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku un atbildot par karavīru rekrutēšanu. 1919.gada sākumā viņu ieceļ par Latvijas karaspēka organizācijas komitejas locekli, bet jūnijā - par Liepājas latviešu karaspēka priekšnieku. 1919. gada 1.septembrī Peniķi ieceļ par kara mācības iestāžu priekšnieku, bet jau oktobrī viņš ir Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks cīņās pret Bermonta armiju. 1919.gada 10.novembrī viņa vadībā 2.Vidzemes divīzija satriec ienaidnieku un ieņem Torņakalnu.

1920.gadā M.Peniķis saņem ģenerāļa pakāpi un Lāčplēša Kara ordeni (ar otru tiek apbalvots 1927.gadā), šajā pašā gadā viņš kļūst arī par armijas Galvenā štāba priekšnieku. Atrodoties šajā amatā, M.Peniķis piedalās Satversmes sapulces apstiprinātajā Karaklausības likuma un Kara disciplīnas reglamenta izstrādē.

Attēlā: Pulka komandieru kursi.1930.gadu 1.puse. Priekšplānā vidējais - ģenerālis Mārtiņš Peniķis, viens no kursu pasniedzējiem

1924.gada februārī tiek likvidēts karaspēka inspektora postenis, kuru no 1921.gada aprīļa līdz 1924.gada februārim ieņem M.Peniķis, un izveidots armijas komandiera amats. Līdz 1928.gada aprīlim šo amatu ieņem Pēteris Radziņš, kuru nereti aizvieto starp Latvijas virsniekiem respektētais un cienītais Galvenā štāba priekšnieks M.Peniķis. 1928.gada 21.aprīlī M.Peniķis, nomainot P.Radziņu, kļūst par Latvijas armijas komandieri. Divi svarīgākie likumi, kas tiek pieņemti, viņam pildot armijas komandiera pienākumus, ir 1930.gada decembra apstiprinātais likums par dienesta gaitu armijā un flotē, un 1932.gada decembrī apstiprinātais likums par bruņoto spēku virsvadību.

1934.gada novembrī, sasniegdams maksimālo vecumu, M.Peniķis no dienesta armijā atvaļinās. Būdams izcils militārvēsturnieks, viņš aktīvi publicējas „Latvijas Kareivis”, militārajos žurnālos un citos preses izdevumos, saraksta grāmatas par krievu – japāņu karu, Pirmo pasaules karu un latviešu strēlnieku bataljoniem, tostarp vairākus fundamentālus pētījumu par Latvijas nacionālās armijas izveidošanu un atbrīvošanas cīņām, starp kuriem noteikti jāmin „Latvijas atbrīvošanas kara vēsture” divos sējumos. M.Peniķis ir bijis Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs un Triju Zvaigžņu ordeņa domes loceklis, darbojies Latvijas Vēstures institūtā un lasījis lekcijas virsnieku kursos.

Vācijas okupācijas vara M.Peniķim 1943.gadā piedāvā kļūt par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru, taču no šī piedāvājuma viņš atsakās. 1944.gadā kopā ar sievu viņš dodas trimdā, bet, karam beidzoties, atrodas Vācijā padomju okupācijas zonā un ir spiests atgriezties Latvijā. M.Peniķis mūžībā aiziet 1964.gada 18.februārī un tiek apglabāts Rīgas Meža kapos.

Materiāla sagatavošanā izmantoti fragmenti no Riharda Treijas grāmatas ”Latvijas ģenerāļi(1918 – 1940)”

Dalies ar šo ziņu