Aktuāli

Karogs — karavīru vienotājs

Vēsture
A6EA5047107A4002B963FAA00868642F.jpg

Karogs — karavīru vienotājs

Karavīram karogs ir svētums, kam jāseko kaujā, un tas sargājams vairāk par pašu dzīvību. Ja ienaidnieks atņem karogu, tad šī vienība ir pelnījusi nicināšanu un kaunu.

Uzskata, ka vienība bez karoga ir kā bez vadoņa un morāliski to neskaita par kaujas spējīgu vienību. Karaspēka daļai, kura ir atņēmusi ienaidniekam vienības karogu, tiek izrādīta tautas vislielākā cieņa un gods. Šādi karogi ir visvērtīgākā trofeja. Karogs karavīram ir vissvētākais simbols, kurā rakstītas patriotiskas devīzes, redzamas alegoriskas un nozīmīgas emblēmas.

Karavīrs savu zvērestu dod tēvzemei un karogam.

Vai senajām latviešu ciltīm bija karogi? Par to liecina tautas dziesmas. Ir pastāvējis arī karognesēja pienākums. To pildījis bezbailīgs un drosmīgs cīnītājs, jo viņš gājis vai jājis karapulka priekšgalā.

Trīs gadiņus audzināju
Stallē bēru kumeliņu,
Nu varēja karā jāt
Nesti kara karodziņu.

Karogi bijuši vairākās krāsās un ar zīmējumiem.

Es tev lūdzu, man māsiņa,
Norakst' kara karodziņu,
Visapkārt sarkanzaļu,
Vidū baltas trīs puķītes.

Karogi mūsu tagadējā izpratnē ir bijuši nelieli, jo tie saukti par karodziņiem. Pēc dainām spriežot, tie izgatavoti sākumā aušanas tehnikā, vēlāk izšūti. Var pieņemt, ka karodziņu pamatkrāsa ir bijusi balta kā latvju svētku krāsa. Nav izslēgtas arī citas krāsas. Materiāls — vilnas dzija. Pārējās krāsas  — dzeltena, zaļa, sarkana, zila. Karoga augšdaļā pie kāta ir bijusi prievīte, kuras gali brīvi nokarājušies lejup. Pagājušā gadsimta 30. gados ir mēģināts rekonstruēt seno karogu, taču nevienos izrakumos nedz karogi, nedz to fragmenti pagaidām nav atrasti.

1700. gadā Latvijā zviedri saformēja aizsardzībai pret krieviem un sakšiem sešus latviešu strēlnieku bataljonus (Kokneses, Alūksnes, Valmieras, Cēsu, Tirzas un Turaidas). Apkopojot tālaika materiālus, rodami dati, ka svinīgais zvērests ir nodots pie bataljonu karogiem. Kādi tie bijuši, pagaidām nav zināms.

Latviešu kara karogu uzvaras gājiens sākās 1915.gada 19.jūlijā, kad bijušie valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja uzsaukumu: «Pulcējaties zem latviešu karogiem!». Tas aicināja latviešus cīnīties par Latvijas nākotni savā zemē un ar savas tautas karogiem. Tika izsludināti konkursi uz strēlnieku bataljonu karogu zīmējumiem.

Latviešu strēlnieku bataljonu karogu autors ir mākslinieks Ansis Cīrulis. Reāli tika izgatavoti tikai pirmo trīs bataljonu karogi. Pirmo 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karogu par saviem līdzekļiem izgatavoja fotogrāfs Jānis Rieksts, to izšuva viņa sieva Natālija. Karogs ir darināts no zaļa zīda auduma. Tā centrā ir uzlecoša, zvīļojoša saule ar stilizētiem stariem. Starp tiem – divi ausekļi un vārdi no tautas dziesmas «Nebēdājaties, kara vīri, sidrabota saule lec». Karoga malas bija apšūtas ar dažādu krāsu bārkstīm.

2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs ir bijis apmēram 120x155 cm liels. Reverss no gaiši zila zīda. Karoga centrā no mākoņiem izstiepta Pērkona roka, kas met zibeņus. Kompozīcija ietverta sešos puslokos, uz kuru malām ir teksts: «Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā». Karogs bijis bez bārkstīm.

Savukārt 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karogi bijuši apmēram 125x160 cm lieli. Reverss no dzeltenas krāsas zīda. Karoga vidū ozols un varavīksne. Ozolam labajā pusē uzraksts: «Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi». Pakājē — zobens ar gada skaitli 1915, zem zobena — bataljona nosaukums.

Kāpēc minētie karogi nebija kopā ar strēlniekiem gan kaujās, gan atpūtā? Kāpēc tie nepildīja savu pienākumu? Tie taču bija izgatavoti, un A.Cīruļa projektētās karogu skices armijas augstākā virspavēlniecība bija apstiprinājusi. Lai runā fakti no arhīviem (LVA, 2204 f., 4. apr., 92l. 10.—13. lpp.)!

Kad 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis ieradies pēc karoga pie Jāņa Rieksta, viņš bijis nepatīkami pārsteigts, ierastā Jēzus vai Dievmātes vietā uz karoga ieraugot sauli. Kā savās atmiņās atceras Rieksts: «Pirmā bataljona karogu nepieņēma tāpēc, ka tas nebija pietiekoši krievisks.» Jādomā, ka arī abi pārējie karogi tā paša iemesla dēļ netika pieņemti no to bataljonu komandieriem.

Pēc pirmajiem trim bataljoniem tika dibināti arī pārējie, to skaits — astoņi. Jāpiebilst, ka karoga priekšpusē attēlotais tika reglamentēts pēc attiecīgiem paraugiem. Visiem karogiem «kroņa» pusei vajadzēja būt vienādai, atšķirības varēja būt krāsās. Karoga otrā, «latviskajā», pusē bija ieteikts izmantot tautiskos motīvus, ko mākslinieki arī izmantoja.

4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karogam vienā pusē — uzlecoša saule, zobens un ozola zars pār to. Devīzes nebija. Otrā pusē — Krievijas varas simboli.

5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogam vienā pusē attēlots zobens pār sauli ozola vainagā un devīze «Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm». Otrā pusē — Krievijas varas simboli.

6.Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karogam vienā pusē ir uzlecoša saule ozola vainagā, pār to zobens ar uzrakstu «Dievs svētī Latviju». Otrā pusē — Krievijas varas simboli.

7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karogam vienā pusē — zobens, apvīts ozola zariem, aiz tā uzlecoša saule un devīze «Naidniekam zvēroša liesma — Tēvijai saules stars». Otrā pusē Krievijas varas simboli.

8.Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karogam vienā pusē attēlots zobens ozola vainagā, aiz tā uzlecoša saule, apakšā devīze «Imanta nevaid miris». Otrā pusē — Krievijas varas simboli.

Arī nerealizēto karogu projektus varētu būt zīmējis A.Cīrulis. Izņemot 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karoga projektu, kura autors ir Rihards Zariņš.

Pēc 1917.gada oktobra apvērsuma latviešu strēlnieku daļas sāka izgatavot karogus pēc saviem ieskatiem, jo vairs nevajadzēja augstākās priekšniecības atļauju. Tajā laikā A.Cīrulis ir projektējis karogu 2.Latviešu strēlnieku pulka 3.rotai. Karoga fotogrāfija atrodama Latvijas Kara muzejā (inv. nr. 027010), pats karogs skatāms Maskavā, Valsts centrālajā Krievijas mūsdienu vēstures muzejā. Pirmo latviešu strēlnieku bataljonu karogu liktenis pagaidām nav zināms. Līdz 1940.gada jūnijam tie atradušies Rīgā — Latvijas Kara muzejā.

Gunārs Kušķis, Tēvijas Sargs

Dalies ar šo ziņu