Tieši pirms simts gadiem Latvijā notika vienas no asiņainākajām kaujām valsts dibināšanas vēsturē, kurā latviešu karavīri no Rīgas padzina apvienoto vācu – krievu karaspēku. Zīmīgi, ka vācu spēku sastāvā tolaik dienēja ne viens vien vēlākais Otrā pasaules kara ģenerālis. Portāls “Sargs.lv” kopā ar vēsturniekiem nolēma noskaidrot, kāpēc Pirmajā pasaules karā zaudējušās vācu vienības nedevās mājup, bet nolēma cīnīties ar jaunizveidoto Latvijas armiju.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada 11. novembrī situācija Latvijā bija sarežģīta. No vienas puses – Austrumu frontē Vācijas Impērija kontrolēja lielas teritorijas, taču vienlaicīgi pēc revolūcijas demoralizētie karavīri nebija vairs gatavi karot. Paralēli tam revolūcija Krievijā sāka uzņemt apgriezienus, un Eiropu ietekmēja boļševisma draudi. Šajos apstākļos Antante atļāva Austrumeiropā palikt atsevišķām vācu vienībām, kuru uzdevums bija apturēt boļševisma izplatību, līdz reģionā tiks nodibināta kārtība. Šo reģionu vācieši sauca par “Baltijas reduti”, kurā pulcējās nacionālistiski noskaņoti vācu karavīri un avantūristi. Līdz Cēsu kaujām cīņa pret boļševismu vienoja latviešus un vāciešus, taču nesavienojams skatījums uz Baltijas nākotni abas puses izšķīra. Pēc Cēsu kaujām, kurās vācieši cieta sakāvi, tika noslēgts Strazdmuižas miers, kas paredzēja, ka vāciešiem Latvija jāpamet.
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Vācu situācija bija drūma – no vienas puses Austrumu frontē vācu karavīri nejuta Vācijas sakāves smagumu, no otras – tos bažīgus darīja boļševisms, savukārt Vācijas Imperatora Vilhelma II atkāpšanās no troņa daudziem monarhistiski noskaņotajiem virsniekiem bija arī personīga traģēdija. Šajos apstākļos Vācu spēku komandieris Baltijā ģenerālis Rīdigers fon der Golcs nolēma meklēt citas iespējas:
Vācu un latviešu savstarpējais konflikts noveda pie 16. aprīļa apvērsuma, kurā Baltijas zemessardzes triecienbataljons nesankcionēti mēģināja sagūstīt Latvijas Pagaidu valdību un iecelt jaunu. Kārļa Ulmaņa vadītajai valdībai izdevās paglābties uz tvaikoņa ‘’Saratov’’, kas atradās Liepājas ostā, savukārt vācu puse mēģināja izveidot provācisku ministru kabinetu Andrieva Niedras vadībā, taču tas neguva popularitāti un bija spiests atkāpties pēc vācu sakāves pie Cēsīm. Toreiz Golca komandētajos spēkos hauptmaņa pakāpē dienēja vēlākais “zibenskara” idejas autors Heincs Guderians, kurš savā ziņojumā par situāciju Latvijā neslēpa vilšanos:
Pēc Cēsu kaujām panāktais Strazdumuižas pamiers paredzēja, ka atlikušajam Golca karaspēkam jāpamet Rīga, lai dotos uz Jelgavas – Tukuma rajonu, pēcāk pametot arī Latvijas teritoriju. Tomēr Golcs nesteidzās ar karaspēka izvešanu, kā attaisnojumu minot kara laikā sapostīto dzelzceļu infrastruktūru. Tāpat pārmetumi tika veltīti Latvijas armijai, kura “nepārtraukti uzbrūkot” Golca spēkiem un “traucē pamest valsti.”
Par spīti tam, ka Vācijai karš bija zaudēts, vācu valdība aizvien cerēja saglabāt lielāku ietekmi Eiropas austrumos. Lai arī cīņā ar boļševismu daudzi redzēja arī Vācijas izdzīvošanas jautājumu, tādi monarhisti kā fon der Golcs šajā cīņā redzēja arī iespēju pārkārtot politisko situāciju arī Vācijā, atjaunojot tronī imperatoru un atceļot netaisnīgos pamiera noteikumus. Jau 1919. gada pavasarī Vācijas kara ministrs Gustavs Noske, bija devis atļauju formēt pretlielinieciskās vienības, kas sastāvēja no krievu kara gūstekņiem Vācijas teritorijā. Vāciešiem nodibināja sakarus ar caristiskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kurš bija viens no retajiem, kas izrādīja gatavību sadarboties ar vāciešiem. Vācijas laikraksts „Welt un Montag” par to rakstīja:
Tā laika franču prese Bermontu apraksta kā glīta izskata, šarmanti teatrālu, blēdīgu sieviešu mednieku, operešu pulkvedi un komēdiju princi. Šim aprakstam piekrita arī citu valstu novērotāji. Bermonts arī tika uzskatīts par militāri pilnīgi nekompetentu. Lai arī nenoliedzami varonīgs, Bermonts nebija gatavs komandēt neko lielāku kā pārsimt cilvēku lielu vienību. Ar savu “kavalērijas korpusu” ieradies Latvijā, zem Bermonta saplūda lielākā daļa krievu brīvprātīgo, kas plūda uz Igauniju, lai tur cīnītos ar boļševikiem pie Petrogradas.
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Saprotot, ka ilgāk par 1919. gada rudeni Antante nepieļaus vācu vienību klātbūtni Latvijā, fon der Golcs kopā ar Bermontu saformēja Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, kurā tika iekļautas arī Latvijā esošās vācu daļas karavīri no Dzelzs divīzijas un citām vācu vienībām. Gala rezultātā tā sauktajā ‘’krievu armijā’’ vācu izcelsmes karavīru bija četras reizes vairāk nekā pašu krievu. Spēcīgākās Rietumkrievijas brīvprātīgo vienības bija Vācu Leģions un Dzelzs divīzija, kas bija labi apbruņotas, lieliski apmācītas vācu vienības profesionālu virsnieku vadībā, kas pārstaigājuši Pirmā pasaules kara kauju laukus. Oficiāli šīs armijas oficiālais mērķis bija cīņa pret komunistiem Krievijā. Neskatoties uz to, cīņa ar boļševismu daudziem vācu karavīriem nebija vienīgais arguments; daudzi Latvijā bija ieradušies, jo tiem (nesankcionēti ar Latvijas valdību) bija apsolīta zeme. To savās atmiņās norāda arī Vācu brīvkorpusa “Edelweis” komandieris kapteinis Valters fon Mēdems.
Vēlāk vācu spēku vadībā tika radīts plāns Rīgas iekarošanai. Tas ļautu vācu spēkiem palikt Latvijā un kontrolēt visu teritoriju. 8. oktobrī vācu-krievu spēki uzsāka operāciju “Blitzschlag” (Zibens spēriens), kuras mērķis bija Latvijas armijas vienību, kas atradās Daugavas kreisajā krastā, ielenkšana un iznīcināšana. Latvijas armija tobrīd vēl bija tikai formēšanās stadijā; daudzi kājnieku pulki bija apmācīti tikai rotu līmenī, katastrofāli trūka apģērba un atbalsta ieroču. Dzelzs divīzijas vienā kājnieku pulkā bija vairāk ložmetēju un lielgabalu nekā visās pie Rīgas izvietotajās Latvijas armijas vienībās kopā. Pirmās nopietnās sadursmes sākās pie Ķekavas, kur aizstāvējās viena vienīga 5. Cēsu kājnieku pulka rota kapteiņa Būmaņa vadībā ar uzdevumu aizkavēt pretinieka uzbrukumu. Rota savu uzdevumu veica spīdoši. Pat pēc kara Vācu leģiona štāba priekšnieks Otto Vageners savās atmiņās atzīmēja, ka vācu patruļas latviešu spēkus bija novērtējušas apmēram bataljona stiprumā ar vairākiem ložmetējiem. Lai izsistu latviešu rotu no pozīcijām, viss Vācu Leģiona avangards veica apiešanas manevru, taču tik un tā nespēja atspiest rotas 1. vadu no Ķekavas kalna. Tikai pēc četrām stundām, brīdī, kad latviešu vads bija izšāvis praktiski visu savu munīciju, zaudējis ložmetējus un tika apšaudīts ar divām baterijām tiešā tēmējumā, tas atkāpās. Vageners savās atmiņās kauju novērtē īsi:
Visu 8. oktobri turpinājās neatlaidīgi vācu uzbrukumi ar mērķi sasniegt Rīgas tiltus un nogriezt Latvijas armijas vienībām atkāpšanās ceļu, kas neapstājās arī naktī un nākamajā dienā.
Situāciju glāba Latvijas Armijas aizsardzības rajona specifika – kaujas darbības rezultātu izšķīra nevis operacionāla līmeņa lēmumi, bet rotu komandieru darbība, it īpaši to vienību, kuras jau bija ar lielu kaujas pieredzi. Šīs vienības spēja pretoties ilgstošai apšaudei un vācu pārspēkam, tādējādi kavējot vācu virzību uz priekšu, tajā pašā laikā pat pēc ilgstošām kaujām spējot organizēti atkāpties un neizklīst. Šo vienību darbību atzinīgi novērtē arī vācu puse, it īpaši Vācu leģiona štāba priekšnieks Otto Vageners.
9. oktobra pēcpusdienā kauju smagpunkts atradās Ziepniekkalnā kur kapteiņu Šlosberga un Muižuļa vadībā Rīgas un Valmieras kājnieku pulka rotas devās pretuzbrukumā, lai ieņemtu Ramas muižu.
Uzbrukumu tēlaini aprakstīja Vācu leģiona štāba priekšnieks Otto Vageners, kurš Otrā pasaules kara laikā kļuva par divīzijas komandieri un Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavalieri:
Artilērijas atbalsta trūkuma un sliktās komunikācijas dēļ Latvijas armijas uzbrukums apsīka. Sākās vācu pretuzbrukums. Latviešu karaspēks cīnījās tik varonīgi, ka Golcs uzbrukumu Torņkalna virzienā gribēja apturēt, domājot, ka Dzelzs divīzijas vienības to nespēs ieņemt, taču Bišofs atbildēja īsi: “Dzelzs divīzija Torņakalnu ieņems!” Taču vēlu vakarā vācu spēki Torņkalnu sasniedza. Dzelzs divīzijas komandieris majors Jozefs Bišofs, kas vadīja uzbrukumu savās atmiņās Latvijas armijas cīņassparu aprakstīja kā līdz šim nepieredzētu:
Sapratis, ka operācija izgāzusies, Pāvels Bermonts 10. oktobrī vērsās pie Latvijas valdības ar ierosinājumu sākt pamiera sarunas, tomēr ierosinājums palika bez atbildes. Latvijas armija ar sabiedroto karakuģu atbalstu 14. un 15. oktobrī deva prettriecienu izsēdinot desantu Daugavas kreisajā krastā. Mēneša garumā Latvijas armija turpināja metodiski atbrīvot Pārdaugavu, līdz 10. novembrī bija iespējams uzsākt izšķirošo uzbrukumu. 11. novembra rītā visi baznīcu zvani ziņoja par Bermonta armijas sakāvi un to padzīšanu no Pārdaugavas. Rīgas atbrīvošana bija noslēgusies, taču bija nepieciešama visas Kurzemes un Zemgales atbrīvošana, ko Latvijas armija īstenoja līdz 1919. gada decembrim.
Bibliogrāfija:
Awaloff K. W. Im Kampf gegen den Bolschewismus. Hamburg : Augustin, 1925.
Bischoff, J. Die letzte Front: Geschichte der Eisernen Division im Baltikum 1919. Berlin: Buch- und Tiefdruck Gesellschaft, 1935.
Goltz, R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig: K.F. Koehler, 1920.
Wagener, O. Von der Heimat geächtet. Stuttgart: Belsersche Verlagsbuchhandlung, 1920.
Medem, W., Stürmer von Riga : die Geschichte eines Freikorps, Berlin : F. Schneider Verlag, 1935