Padomju Savienības organizētais militārais apvērsums Tallinā 1924. gadā

Starpkaru periods
Ēriks Jēkabsons
Vēsture

Pirms 90 gadiem — 1924. gada 2. decembrī  — prese Rīgā atreferēja Latvijas Telegrāfa aģentūras ziņu par iepriekšējo dienu: «Šorīt, plkst. 5.30 komunisti mēģināja sagrābt Tallinā varu savās rokās un šai nolūkā bija noorganizējuši vairākas, 5—10 cilvēku lielas, ar šautenēm un rokas granātām apbruņotas bandas, kuras vienā un tai pašā laikā iebruka valdības ēkā, dzelzceļa stacijā, parlamenta ēkā, pasta un telegrāfa kantorī, policijas iecirkņos un telefona centrālē. Sadursmēs ar uzbrucējiem krituši un ievainoti vairāki desmiti cilvēku. Karaspēks apspieda sacelšanos un nodibināja kārtību divu stundu laikā. [..] Viss sacelšanās mēģinājums plkst. 9 no rīta jau bija likvidēts un līdz plkst. 12 dienā dzīve Estijas galvaspilsētā nodibinājās pilnīgā kārtībā. Ap šo laiku mūsu militārais priekšstāvis Estijā bij jau nodibinājis sakarus ar mūsu armijas vadību…»

Padomju Savienības organizētais militārais apvērsums Tallinā 1924. gadā

Kas tad bija noticis Tallinā — Igaunijā, ar kuru Latviju kopš 1923. gada rudens saistīja militāras sadarbības līgums, kas paredzēja nekavējošu atbalstu uzbrukuma gadījumā kādai no līgumslēdzējpusēm?

Vēsturiskais fons

Pēc uzvaras Pilsoņu karā Padomju Krievijas (pēc tam Padomju Savienības) valdība nepārtrauca agresīvas politikas realizāciju pret ārzemēm, pirmkārt, kaimiņvalstīm. 1921. gada sākumā tieši tādā veidā tika likvidēta Gruzijas Republikas neatkarība, taču pagaidām tas bija vienīgais panākums. Turpmākajos gados pret kaimiņvalstīm tika izvērsta slepena graujoša darbība ar t. s. Komunistiskās internacionāles (Kominternes) un tās daudzo nacionālo sekciju starpniecību, kurām pilnu atbalstu sniedza Sarkanās armijas un tās izlūkošanas struktūru diversantu apmācības centri (piemēram, 3. starptautiskajā karaskolā Ļeņingradā tika apmācīti somu un igauņu komunisti utt.). «Darbā» pret katru no kaimiņvalstīm tika izmantoti attiecīgās tautības komunisti, kuri sadarbojās ar konkrētajā valstī pagrīdē «strādājošajiem» komunistiskās partijas biedriem. Līdz pat 1924. gada nogalei Kominternes vadība plānoja gāzt «kaimiņvalstīs» pastāvošos, «darbaļaudīm» naidīgos režīmus un pievienot šīs valstis Padomju Savienībai ar «revolūciju» jeb iesūtītu un iekšienē savervētu teroristu rīkotu apvērsumu palīdzību. Pēc pēdējā šāda mēģinājuma Tallinā 1924. gada decembrī minētā taktika tika atlikta kā pārlieku «dārga» (gan «kadru» jeb cilvēku, gan naudas līdzekļu ziņā) un nesekmīga.

Sagatavošana

Pēc neveiksmēm apvērsumu organizēšanai Bulgārijā 1923. gada septembrī un Vācijā 1923. gada oktobrī (tieši Vācijas notikumu ietekmē Latvijas un Igaunijas valdības izšķīrās par savstarpēja militāras sadarbības līguma parakstīšanu) Kominternes vadība gatavojās kārtējam apvērsumam, kuram bija jāapliecina šīs Maskavas izveidotās un atbalstītās, tās ārpolitikas uzdevumus savdabīgi risinošās starptautiskās teroristu organizācijas taktikas pareizība un beidzot jābūt sekmīgam. Par mērķi tika izvēlēta Igaunija, jo to kopš 20. gadu sākuma saistīja samērā cieša saimnieciska sadarbība ar PSRS, kas ļāva pēdējai legāli novietot Igaunijas teritorijā esošajās saimnieciskajās, diplomātiskajā un konsulārajās pārstāvniecībās lielu skaitu teroristu zem darbinieku aizsega, kā arī ar tirdzniecības kravām pa jūru un dzelzceļu piegādāt ieročus un bruņojumu, izvietojot to slēptuvēs.

Tika plānots, ka visā Igaunijas teritorijā kopumā akcijā iesaistīsies 2000 teroristu. Reāli piedalījās tikai 279 bruņoti teroristi, no kuriem apmēram 100 ieradās no PSRS tieši apvērsuma priekšvakarā.

Apmēram puse bija Igaunijas policijas meklēšanā izsludināti Igaunijas pilsoņi, kas bija patvērušies PSRS un tagad nelegāli atgriezās «jaunā kvalitātē», pārējie — PSRS pilsoņi, kuru ievērojama daļa bija ieradusies Igaunijā likumīgi (apvērsuma apspiešanā tika aizturētas sešas personas ar PSRS diplomātiskajām pasēm, bet 33 bija PSRS tirdzniecisko organizāciju darbinieki). Vietējie, ko apvērsumā centās iesaistīt organizatori, izrādījās neuzticami un, uzzinot sapulcēšanās mērķi, centās dezertēt. Teroristu komandieris bija Jāns Anvelts, kurš 1919. gadā bija vadījis t. s. Igaunijas komūnu jeb padomju Igaunijas administratīvo veidojumu (tieši viņa kļūdainais viedoklis par apvērsuma izdošanās iespēju Igaunijā jeb vietējās situācijas pilnīga neizpratne bija viens no galvenajiem iemesliem rīkojumam par tā uzsākšanu). Plāns, jau pēc Gruzijā iemēģināta scenārija, paredzēja pārņemt «revolucionāru» kontrolē galvenos valsts objektus 24 stundu laikā, pēc tam «revolucionārajai komitejai» lūdzot palīdzību «Igaunijas darbaļaudīm» no Padomju Savienības, kura uz sauszemes un jūras robežas ar Igauniju un arī Latviju sakoncentrēja militāros spēkus, kas bija gatavi minēto lūgumu «uzklausīt».

Norise

1. decembrī plkst. 5.25 no rīta 23 Igaunijas armijas uniformās ģērbti teroristi uzbruka Kara ministrijai, atklājot revolveru uguni un metot rokasgranātas.

Taču sardze izrādīja aktīvu pretestību, atšaudoties līdz brīdim, kamēr pēc trauksmes piecēlās un kaujā iesaistījās sardzes vads. Pēc īsas apšaudes teroristi bēga, pametot vienu no saviem biedriem, kas tika atrasts, paslēpies tualetē. Pēc tam Kara ministrija kļuva par pretterorisma operācijas vadības centru.

Vienlaikus 27 teroristi bija uzbrukuši 10. kājnieku pulka štābam un virsnieku kopmītnei (miegā nogalināti trīs jauni virsnieki, taču pēc tam štābā esošā kara ierēdņa atklātā uguns tos padzina), 15 teroristi — Sakaru bataljona štābam (nogalināts dežurējošais virsnieks, kurš tomēr paspēja sacelt trauksmi, rezultātā uzbrukums tika atsists, sagūstot divus teroristus, kas tika nošauti uz vietas), 30 teroristi — Tanku diviziona Tanku rotai, kurā tiem bija viens karavīrs — līdzzinātājs (uzbrukuma brīdī tas sabojāja tanku motorus, bet atlikušajā izbrauca pagalmā, kur viņu nošāva seržants, bet pārējie karavīri ar uguni padzina uzbrucējus), 56 teroristi ar rokas ložmetējiem — Kara skolai, kuras teritorijā atradās ieroču noliktava. Sākumā tika mestas rokasgranātas, tad teroristi Igaunijas armijas uniformās uzbruka kadetu guļamtelpai 1. stāvā (četri gulošie kadeti nošauti, deviņi — ievainoti). No šāvieniem pamodās otra kadetu rota 2. stāvā, kuras karavīri metās lejup pa trepēm un iesaistījās tuvcīņā, kurā krita divi teroristi, bet deviņi tika saņemti gūstā, pārējie atkāpās. Pēc tam kadeti aktīvi iesaistījās to vajāšanā, daudzus sagūstot. Savukārt Aviācijas divizionam uzbruka 13 teroristi, kam uz laiku izdevās ieņemt novietni, pateicoties viena motorista nodevībai un divu jaunāko virsnieku «pasivitātei» (par to abiem lauka kara tiesa piesprieda nāvessodu). Pēc tam sekoja pārējo diviziona karavīru uzbrukums bruņotā auto atbalstā, un teroristi bēga, pametot vienu kritušo (motoristam nodevējam lidmašīnā izdevās aizbēgt uz PSRS, savukārt šīs teroristu grupas komandieris, kurš piespieda sagūstītu pilotu vest to uz Krieviju, tika apmuļķots, pilotam nolaižoties Igaunijā).

Vēl 37 teroristi neveiksmīgi uzbruka policijas kavalērijas rezerves novietnei (krita divi uzbrucēji), 12 — izmeklēšanas cietumam, vēloties atbrīvot tur ieslodzītos komunistus, 17 — valdības namam Tompea kalnā (divi no karavīriem, kas to aizstāvēja, krita, nošauta arī apkopēja, kā arī vēl divas privātpersonas, pēc tam teroristi tika padzīti), trīs — bijušā iekšlietu ministra Karla Einbunda privātmājai, 16 teroristi paša J. Anvelta vadībā — Baltijas dzelzceļa stacijai. Šeit tika nogalināti divi policisti un transporta ministrs Karls Karks, kas nejauši ieradās stacijā un centās piedalīties konflikta risināšanā (nošauts, izkāpjot no automašīnas). Dzelzceļa strādnieki, ko teroristi aicināja pievienoties viņiem, atteicās to darīt, par ko saniknotie uzbrucēji nogalināja četrus no viņiem. Plkst. 8.15 stacijai uzbrukumu sāka igauņu kadeti un pēc kaujas ieņēma to (krituši divi igauņu virsnieki, sagūstīti četri teroristi, taču J. Anveltam izdevās aizbēgt). Savukārt 12 teroristi uzbruka neapsargātajai Galvenā pasta ēkai, uz neilgu laiku to ieņemot, bet pēc tam, ierodoties karavīriem, bēga (divi uzbrucēji krita, astoņi — gūstā), un vēl pieci ieņēma Galveno šaursliežu dzelzceļa staciju, nogalinot divus cilvēkus, pilsētā teroristi nogalināja vēl vienu policistu, kā arī izpostīja policijas iecirkni uz Narvas šosejas, nogalinot divus tur esošos policistus, un pēc tam steigā bēga.

Noslēgums

Plkst. 12.45 Igaunijas valdība publicēja paziņojumu, ka tā pilnībā kontrolē situāciju valstī, tika ieviests kara stāvoklis. Par armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Juhans Laidoners, kas vadīja bēguļojošo teroristu izķeršanu. Kopumā 26 Igaunijas pilsoņi (no viņiem — 12 karavīri un pieci — policisti) bija nogalināti, 41 — ievainots. Ar ieročiem rokās bija nošauti 14 teroristi (vēl seši tika nošauti dažas dienas vēlāk — 4. un 6. decembrī, aizturot vai viņiem mēģinot bēgt), saskaņā ar lauka kara tiesas lēmumu nošauti tika vēl 155 teroristi. Vēl 209 saņēma cietuma sodus, taču 199 ar J. Anveltu priekšgalā izdevās aizbēgt uz PSRS (J. Anveltu un lielāko daļu no pārējiem tur noslepkavoja masu represiju laikā1937. gadā). Igaunijas komunistu partija nekad neatguvās no šī trieciena, un vēl 1938. gadā tajā skaitījās tikai 130 biedri, turklāt lielākā daļa atradās cietumā.

Pateicoties igauņu karavīriem un sabiedrībai, bija glābta Igaunijas neatkarība. Latvijas prese rakstīja: «Igauņu karavīri ir tikko kā izglābuši savu dzimteni no visbriesmīgākā posta, ko tai gribēja sagādāt komunisti.» Jāpiebilst — bija izglābta arī Latvijas valsts neatkarība, jo nav šaubu, ka iebrukums 1924. gadā agrāk vai vēlāk būtu vērsts arī pret Latviju. Latvijas valdība un armijas vadība to lieliski apzinājās, un pēc notikušā tika veikti konkrēti pasākumi bruņoto spēku un policijas gatavības paaugstināšanai tamlīdzīgas agresijas gadījumā.

 

Dalies ar šo ziņu