Bez cīņas nav uzvaras! «Lattelecom» Rīgas maratona dalībnieku atziņas

Šogad maratonu aizsardzības nozares komandā skrēja 30 un pusmaratonu  70 pārstāvji. Savukārt vairāk nekā 100 dalībnieku piedalījās 10 km distancē, un līdzīgs skaits — 5 km distancē. Lietus, Rīgas maratonam neierasti vēsie laika apstākļi, izmirkuši sporta apavi un citi distances izaicinājumi aizbiedēja līdzjutēju pūļus, bet ne skrējējus. Kā atzīst daudzi dalībnieki, skrējiens bija iespēja izrauties no ikdienas steigas, aizbēgt no 21. gadsimta gadžetu vilinājuma. Tik vienoti un vienlaikus atšķirīgi. Ikviens ar savu stāstu par skriešanu.

Daudzus atzinīgus vārdus pasākuma dalībnieki veltīja pasākuma organizatoriem, tāpēc aicināju Aizsardzības ministrijas pārstāvi Ingu Dambi pastāstīt, ko īsti nozīmē organizēt aizsardzības nozares komandu un ar ko šī maratona organizēšana atšķīrās no iepriekšējiem gadiem.

«Aizsardzības nozares dalībnieku komanda Rīgas maratonā strauji pieauga pagājušajā gadā, kad nolēmām uzsvērt savu gandarījumu par Latvijas dalību NATO un apvienojāmies Latvijas NATO desmitgades komandā. Skrējēji labprāt atsaucās, un nācās secināt, ka nozares pārstāvji grib darboties kopā, pārstāvēt savu zīmolu. Daudzi dalībnieki pēc maratona izteica gatavību piedalīties arī turpmāk kopīgos pasākumos. Tāpēc šogad, strēlnieku simtgadē, komandā pieteikušos skaits dubultojās, un šogad bija jau pāri par 300 dalībnieku,» ar lielu gandarījumu stāsta Inga. «Organizēt tik lielu skaitu civilpersonu un karavīru ir gan sarežģīti, gan viegli. Nozares darbinieki, karavīri, zemessargi un citi ar nozari saistītie speciālisti atrodas dažādās Latvijas vietās, mainās darba plāni, komandējumi — un līdz pēdējai pasākuma dienai ir jārēķinās ar ievērojamām izmaiņām. Ne dienu nebija garlaicīgi. Viegli strādāt ar karavīriem, un arī nozares civilie skaidri zina, kas ir disciplīna!»

Aizsardzības ministrijas pārstāve uzsver, ka šī bija iespēja iepazīt kolēģus, ar kuriem nākas strādāt arī citos nozares pasākumos. «Tāpēc kopīgi piedzīvotais un pārdzīvotais veido labāku komunikāciju un jau cita līmeņa uzticēšanos. Salīdzinājumā ar pagājušā gada pasākumu, kad visi bāzējāmies ministrijas vestibilā, šogad mūs laipni uzņēma Latvijas Kara muzejs, kur bija iespējams ērtāk pārģērbties, kopā gaidīt startu un sekot maratona gaitai lielajā ekrānā.  Pati skrienu lēni un reti, tādēļ ar apbrīnu vēroju tos, kas atgriežas no garajām distancēm ar smaidu. Gribas radīt šiem cilvēkiem pēc iespējas ērtākus apstākļus. Zinu, daudzi uz Rīgu veic garu ceļu jau naktī. Un tas, ka cilvēki ir gatavi ziedot savu laiku un spēku, lai pārstāvētu vienotu komandu, —  tas dod spēku darboties, priecāties kopā par panākumiem un pārliecināt nozares vadību par šādu pasākumu lietderību arī turpmāk.»

«Kara muzeja darbiniekiem  ir ļoti būtiski, lai AM un NBS  pārstāvji un viņu ģi-menes uztvertu Kara muzeju kā vietu, kur viņi ir savējie, ka esam viena saime,» stāsta muzeja pārstāvis Mārtiņš Mitenbergs.

Muzeju naktī Kara muzeju apmeklēja 15 872 interesenti, tāpēc Mārtiņam jautāju, ko muzejam nozīmēja savās viesmīlīgajās telpās uzņemt gan maratona, gan Muzeju nakts dalībniekus.

«Sākotnēji doma par maratonistu uzņemšanu nedaudz biedēja, jo bija grūti pare-dzams, cik labi spēsim savienot abus pasākumus. Zinājām, ka Muzeju nakts mums beigsies tikai ap pulksten diviem, tāpēc aktualizējās jautājums, vai līdz pulksten sešiem rītā paspēsim sakopt telpas. Būtiski, ka abi pasākumi tika plānoti vienlaikus. Te jāatzīmē Ingas Dambes rūpīgais un ļoti pragmatiskais darbs. Jau laikus izvērtējām tel-pas, kuras piedāvāsim aplūkot Muzeju nakts dalībniekiem, un līdztekus tika gatavotas telpas maratonistiem. Veselu nedēļu tika būvētas īpašās instalācijas, lai pārsteigtu un uzrunātu Muzeju nakts dalībniekus. Taču arī daudzie AM un NBS pārstāvji bija pelnījuši ko īpašu, enerģiju stimulējošu, tādēļ nolēmām konstrukcijas naktī nedemontēt. Apzinājāmies, ka daudzi karavīri dienesta vai maratona dēļ Muzeju nakti neapmeklēs, un šī bija iespēja kaut nedaudz skrējiena dalībniekiem sniegt Muzeju nakts gaisotni. Turklāt apmeklētāju ovācijas un tūristu interese par muzeja instalāciju bija tik liela, ka tika pieņemts lēmums atstāt to līdz 1. jūnijam.»

Aizsardzības nozares komanda, godinot latviešu strēlniekus, skrēja strēlnieku simtgadei veltītos krekliņos. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 3. rotas karoga uzraksts «Bez cīņas nav uzvaras» precīzi raksturo skrējiena būtību jebkurā no distancēm. Kādam tā ir cīņa ar sevi, citam apņemšanās sasniegt finiša līniju, noslēgtas derības draugu lokā, vēlme sportiskā noskaņā pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Vēl kādam, piemēram, Guntai Lebedokai — iedvesmot citus, jo atvaļinātā Zemessardzes 27. kājnieku bataljona zemessardze pierāda, ka skriešanā gadiem nav nozīmes. 61 gada vecumā viņa noskrēja savu pirmo maratonu (4.11:35,5). Piecu mazbērnu vecmāmiņa ar optimismu stāsta, ka skriešanas pieredzes viņai nav, tomēr ir 43 gadu orientēšanās pieredze. Savukārt pēdējos septiņos gados izveidojusies nopietna aizraušanās ar rogainingu (komandu orientēšanās sports 24/12/8 stundas). «Tāpēc bija pārliecība, ka spēju noskriet 42 km, tiesa, ne jausmas, cik ātri. Rezultāts man pašai bija pārsteigums — nebiju cerējusi noskriet ātrāk par 5 stundām.» Kā lielākos izaicinājumus skrējienā Gunta min skrējiena monotonitāti, laušanos cauri skrējēju drūzmai pirmajos 10—12 km un lietu.

Skriešana ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandierim pulkvežleitnantam Rolandam Moļņikam, kas Rīgas maratonā piedalās kopš 2011. gada. Viņam šis bija 11. maratons. «Rīgas maratons Latvijā ir lielākais skriešanas pasākums, un kā gan es varētu to izlaist! Pašlaik sacensību periodā vidēji nedēļā noskrienu 90 km. Lielākais noskrieto kilometru skaits nedēļā ir bijis 162 km. Regulāri piedalos dažādos skriešanas pasākumos gan Latvijā, gan ārvalstīs, piemēram, Hamburgā Vācijā noskrieti pieci maratoni.» Pulkvežleitnants R. Moļņiks atzīst, ka «Lattelecom» Rīgas maratons viņam atmiņā paliks kā vēsākais un mitrākais maratons, kāds līdz šim skriets. «Lielākais izaicinājums kā vienmēr bija 42 km. Laika apstākļi bija labi skrējējiem, ne līdzjutējiem. Īpašs prieks bija par lielo skrē-jēju pulku no NBS. 300 skrējēji — tas jau ir spēks. Nav svarīgi, cik labi esi sagatavots šobrīd, visu var sasniegt, ja sāc pamazām un ar prātu. Vienkārši noskrien! Izturība, spēks un ātrums nāks ar laiku!»

Lai gan no iepriekš noskrietā maratona pagājis mazāk nekā mēnesis, uz starta līnijas stājās arī Zemessardzes Studentu bataljona zemessargs Mārtiņš Grandāns. «Regulāri skriet sāku pirms četriem gadiem. Skriešana palīdz sakārtot gan ķermeni, gan prātu. Šis man bija piektais pilnais maratons — esmu skrējis divreiz Rīgā, pa vienai reizei Medokas, Turīnas un Bostonas maratonā. Iespēja startēt aizsardzības nozares komandā bija motivējošs faktors, lai pieteiktos «Lattelecom» Rīgas maratonam. Šoreiz nedzinos pēc rezultāta, bet izbaudīju skrējienu kā tempa turētājs draugiem gan pusmaratona, gan pilnajā distancē.» Tiem, kas vēl plāno skriet, viņš lakoniski iesaka laikus sākt gatavoties, netrakot un izbaudīt svētku noskaņu.

Seržants Sergejs Kolosovs no Sauszemes spēku kājnieku brigādes 1. kājnieku bataljona stāsta, ka viņš ir piepildījis savu mērķi noskriet maratonu. «Uzzināju, ka ir nepieciešami regulāri treniņi vismaz pusgadu. Turklāt maratonu ir noskrējuši tikai 1% pasaules iedzīvotāju. Gribēju iekļūt tajā vienā procentā. No otras puses, biju nedaudz piesardzīgs, jo negribēju atkārtot pirmā maratonista likteni no Senās Grieķijas. Vēlme skriet maratonu parādījās, kad no 15 minūšu nepārtraukta skrējiena pusgada laikā biju sasniedzis 30 km distanci. Lai īstenotu ieceri, sapratu, ka vajadzīgas vismaz minimālas zināšanas, ka vajag gatavoties. Tobrīd mans maksimums bija 30 km, un tad es atdūros kā pret sienu, sakās tāds bezspēks, ka pat iet bija nenormāli grūti.» Kā lielāko izaicinājumu Sergejs min pēdējo distances trešdaļu: «Tā kā nebiju tik tālu skrējis, tas man bija neizzināts sava ķermeņa spēju nostūris. Maratons bija labi organizēts — daudz atbalstītāju, mūzikas, arī rezultāti tika ļoti ātri paziņoti.» Tiem, kuri vēlas uzzināt, kā sagatavoties maratonam, Sergejs iesaka izlasīt ASV maratona skrējēju 1979. gadā uzrakstīto grāmatu «Mērķis — 42», kur viss aprakstīts — kā ēst, kā trenēties, kādu skriešanas ekipējumu izmantot.

Arī Aizsardzības ministrijas pārstāvim atvaļinātajam majoram Mārtiņam Ozolam, rūdītam garo distanču skrējējam, ir savs stāsts: «Kopumā vērtējot, varu teikt, ka skrienu visu dzīvi. Pamudināja — suns, kurš mani rītos un vakaros vedināja no mājām ārā un aicināja skriet. Iepatikās! Pēc neilga laika lomas mainījās, suns saprata, ka viņam manas garās distances nepatīk un, tuvojoties skrējiena laikam, sāka no manis slēpties. Dziesmotās revolūcijas laikā bija ne tikai barikādes, bet arī masu pasākumi, protams, arī Tautasdziesmas maratoni. Pirmajā maratonā biju paredzējis noskriet 10 km, bet skrējiens iepatikās, un sāku riņķot pa Biķernieku trasi apli pēc apļa. Sapratu, ka nav vērts vairs mazu astīti atstāt nenoskrietu, un skrēju līdz galam. Biju pārguris, pārsalis, bet sajūsmā par sevi — tas bija mans pirmais maratons! Katru nākamā gada maratonu jau gaidīju ar nepacietību un kāpināju rezultātu, līdz kādā ceturtajā maratonā sasniedzu 3 stundas un 20 minūtes. Tas bija apliecinājums pašam sev, bet maratons un skriešana man par dzīves mērķi nekļuva. Drīzāk varētu teikt — skrēju kampaņveidīgi, pēc noskaņojuma. Šogad man paliek 50 gadi, un, ieraugot aicinājumu uz Rīgas maratonu, radās vēlme patrenēties un  noskriet 50 km, ko treniņos arī paveicu. Kad bija jāizdara izvēle starp skrienamo distanču garumiem, sapratu, ka visas citas, izņemot maratonu, man būs zīmogs vecumam un degradācijai.»

Atzinīgus vārdus Mārtiņš teic par maratona organizatorisko pusi. «Ļoti patika mūsu patriotiskie krekliņi, skrienot biju lepns par tiem. Varu droši teikt: «Bez cīņas, nav uzvaras!» Ļoti priecēja siltā telpa Latvijas Kara muzejā, kur varēja sagatavoties, pārģērbties un arī atpūsties. Skrējiena laikā ļoti no svara ir psiholoģiskais efekts — vēl neskrieta distance pa Rīgas ielām, atbalstītāji ielas malās, sarokošanās, smaidi, tempa turētāji (ar konkrētu skrējiena ātrumu atzīmētie distances skrējēji). Droši varu teikt, ka salīdzinājumā ar treniņa skrējienu maratona pasākumā ir daudz vieglāk skriet.»

Aizsardzības ministrijas pārstāvim Agrim Baranovskim aktīvs dzīvesveids ir ikdiena. Ar lielu aizrautību viņš atbalsta arī citas sporta aktivitātes, kurās piedalās aiz-sardzības nozares pārstāvji. «Lāpu skrējiens apkārt Latvijai», «Kanāla regate», Baltijas ceļa 25. gadadienai veltītais velobrauciens un citi pasākumi. Šogad viņš skrēja pusmaratona distanci. «Gatavošanās maratonam mani pamudināja skriet nedaudz garākas distances nekā citkārt — 5,20 un līdz 16 km. Jau gatavošanās šim skrējienam bija liels notikums. Pastāvīgi tikāmies, apmainījāmies ar pieredzi un sportiskajiem panākumiem. 16. maija vakarā, kad organismam svarīgi bija atpūsties, nejutos labi, izmērīju temperatūru — 37,4 0C. Nodomāju, viss cauri, izgaisis pusgadu lolotais sapnis par startu Rīgas maratonā. Nekavējoties iedzēru siltu tēju ar «Coldrex», vēl šķidrumu. Pa nakti izsvīdu. Ar domu spēku, ka viss būs labi, no rīta cēlos piecos, gāju dušā, brokastīs ēdu putru. Tad ar riteni — 10 km līdz Kara muzejam, un 8.30 biju uz starta. Par aukstumu un slimību vispār vairs nedomāju, tikai par pozitīvām emocijām. Uzsākot skrējienu, skrēju cieši kopā ar visiem aptuveni vienādā ātrumā. Pēc kādiem 8 km sapratu, ka varu skriet ātrāk, arī citi sāka apdzīšanas manevrus. Interesanti, ka līdz kādam 12. km dzirdēju apkārt runājam igauņu, vācu un franču skrējējus, sajutos kā starptautiskā draudzības skrējienā. Ne reizi nedzirdēju lamāšanos vai kādas dusmas, tikai «sorry», «pardon» un «thanks». Līdzjutēji, dejotāji pie Brīvības pieminekļa, ko-risti pie viesnīcas «Radisson» lika aizmirst skrējiena distanci. Pa ceļam satiekot skrē-jējus mūsu krekliņos, arī nepazīstamos, sveicinājāmies un uzmundrinājām viens otru. Ikvienam ir sava attieksme pret sportu, patriotismu, aktīvu dzīvesveidu un izklaidi. Šajā skrējienā varēja izpausties — sportistiem bija iespēja sasniegt labāku rezultātu, aktīviem cilvēkiem — jaunu izaicinājumu, pārbaudīt savas spējas, izklaides cienītājiem — piedalīties ar kolektīvu kopīgā pasākumā. Turklāt ar krekliņa logo atgādināt sabiedrībai, ka šogad ir latviešu strēlnieku simtgade.»

Pulkvežleitnantam Edgaram Alleram no Nacionālās aizsardzības akadēmijas šis bija jau otrais pusmaratons. «Skriešana man ir atpūšanās no ikdienas darba — tā ir iespēja izvēdināt galvu un iegūt papildu enerģiju. Kuplais atbalstītāju pulks pie Brīvības pieminekļa deva lielu enerģijas lādiņu un gandarījumu, guvu pozitīvas emocijas skrējienā.»

Kaprālis Mārtiņš Jēgers, Zemessardzes 27. kājnieku bataljona pārstāvis, akcentē pozitīvo noskaņu pasākumā. «Iesaku ikvienam piedalīties, jo tik pozitīvā atmosfērā ir viegli skriet. Piedalīties iedvesmoja bataljona komandieris. Pusmaratonu skrēju tikai otro gadu. Nebiju īpaši gatavojies, tāpēc galvenais bija noskriet. Apsveru iespēju nākotnē skriet maratona distanci, bet nu jau ar nopietnu gatavošanos. Skriešana ir labs iegansts uzturēt sevi formā.»

Majore Kristīna Elksne no Sauszemes spēku kājnieku brigādes stāsta, ka pieteikties 10 km skrējienam motivēja uzaicinājums piedalīties aizsardzības nozares komandā. «Distanci noskrēju viegli. Personīgs izaicinājums bija ledainais lietus un brāzmainais vējš. Cenšos skriet 1—2 reizes nedēļā, ziemā vairāk uz trenažiera. Pēc skriešanas mazinās spriedze, uzlabojas garastāvoklis, ir sajūta, ka fiziski esmu brīvāka, vieglāka un stiprāka.»

Arī dižkareivim Egilam Rāviņam no Kājnieku skolas lielākais izaicinājums bija vēlme izmēģināt savus spēkus 10 km distancē, lai sajustu, vai var noskriet arī garāku distanci. 2016. gadā viņš plāno skriet jau pusmaratona distanci. Šajā skrējienā viņam vislielāko gandarījumu sagādāja iespēja skriet kopā ar līdzīgi domājošajiem.

Aizsardzības ministrijas pārstāve Sanita Lapčenoka vēl pērn startēja 5 km distancē, šogad jau 10 km. «Liels paldies jāsaka kolēģiem, kuri ļoti motivēja piedalī-ties. Un, protams, skriet nozares krekliņā ir ļoti liels pagodinājums, ko nevar laist ga-rām! Šogad, gatavojoties 10 km distancei, sāku skriet biežāk. Iepriekš skriešana ļoti nepatika. Skolas laikā obligātā 1,6 km distance šķita elles mokas. Vēl joprojām skrie-šana man saistās ar sevis pārvarēšanu.»

Jana Mūrmane, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, ir viena no daudzajiem komandas dalībniekiem, kas pauž atzinīgus vārdus par viesmīlīgu skrējiena dalībnieku uzņemšanu Latvijas Kara muzeja telpās. «Patīkami siltas telpas, smaidīgi cilvēki. Kāds jokojoties pirms skrējiena pajautā — vai kāds maršrutu zina? Atbilde nav jāmeklē — tie, kas nezina, skrien aiz manis!» Šī bija otrā reize, kad Jana piedalījās Rīgas maratonā, veicot 5 km distanci. «Pagājušajā gadā tās bija derības ar meitu par to, kura ātrāk spēs paveikt distanci, bet šogad jau pieteicu gan viņu, gan dēlu, lai kopīgi sportiski pavadītu dienu. Priecāšos, ja arī nākamgad būs iespēja skriet komandā.» Ikdienā Jana neskrien, tomēr ir mērķis skrējiena rezultātu uzlabot. «Nekad neesmu skrējusi, pat ne skolas laikā. Tā nav bijusi mana stiprā puse. Interesēja viss, kas saistīts ar spēka un izturības vingrinājumiem. Atceroties pagājušo gadu, kad ar grūtībām tiku līdz finišam, šogad visa distance šķita kā patīkama atpūta. Pat pirms finiša bija smaids uz lūpām un jau doma par nākamo gadu.»

3. Zemessardzes novada pārstāvis kapteinis Edgars Strods ir piedalījies arī vienā no pirmajiem Rīgas maratoniem. «Pasākums šogad tiešām bija lielisks. Skolās mazās klases skrien, ja vispār skrien, nelielas distances. Lai būtu motivācija izaugsmei, šoreiz skrējām 5 km, sākām laikus gatavoties. Pēc finiša puika bija lepns gan par kreklu, gan iegūto medaļu. Tagad ir mērķis kopā ar Jāni sākt gatavoties 10 km, jo šajā distancē dalībnieku bija mazāk, tāpēc arī skriet drošāk.»

Zemessardzes 46. kājnieku bataljona pārstāvim komandleitnantam  Agrim Meinardam motivējošs faktors dalībai maratonā bija kolēģi, kuri arī piedalījās skrē-jienā. «Ventspilī biju vērojis daudzus pusmaratonus kā skatītājs, nolēmu, ka 5 km dis-tance man ir pa spēkam. Pēdējā gada laikā regulāri skrienu reizi vai divas nedēļā — 6 līdz 7 km. Lielākais izaicinājums šajā skrējienā bija neuzkāpt virsū kādam mazam ķi-param.»

Valodu skolas angļu valodas pasniedzēja Selga Eglīte 5 km distancē piedalījās trešo reizi. «Esmu iecienījusi pastaigas dabā, vienmēr un visur cenšos iet kājām. Skriešana nav mans hobijs. Man patīk būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir pozitīvi noskaņoti kāda mērķa sasniegšanai. Tad arī pats jūties drošāks un laimīgāks. Ceļā uz startu man pretī nāca daudz laimīgu un priecīgu, kaut arī nogurušu cilvēku, kuri bija pabeiguši savu 10 km distanci. Pie sevis nodomāju, ka 5 km es varu noiet raitā solī. Skrēju sā-kumā un finišā. Tāds bija mans mērķis, un es to sasniedzu. Trasē redzēju tēvu ar meitu. Aizkustinoši, cik viņi jutās tuvi! Māmiņa ar diviem bērniem, ģimene ar mazuli ratos! Šādi pasākumi tuvina cilvēkus un dod pozitīvas emocijas. Bija patīkami būt visiem kopā pirms starta — siltumā izbaudīt patīkamo gaisotni Kara muzejā. Sajust atbalstu un uzmundrinājumu no pārējiem  maratona dalībniekiem. Esmu laimīga, ka esmu daļa no lielās NBS saimes!»

Majors Ziedonis Indričs, NBS Apvienotais štābs, pauž sajūsmu par strēlnieku tēmas izvēli komandas dalībnieku kreklu apdrukai. «Atrodoties starp skrējējiem, biju lepns, ka esmu karavīrs un ka mēs atceramies strēlniekus, atgādinām citiem un liekam sabiedrībai aizdomāties par mūsu tautas vēsturi. Patīkamu pārsteigumu sagādāja arī NBS orķestris pie Aizsardzības ministrijas.»

Reinicānu ģimene skrēja pirmo reizi. «Saņēmām tik daudz pozitīvu emociju no šī pasākuma, ka noteikti neapstāsimies un mērķēsim uz garākām distancēm. Mūsu mērķis bija noskriet neapstājoties, ko arī sasniedzām, un nemaz tik ļoti nenogurām. Nākamajā pavasarī sāksim trenēties vēl laicīgāk un sasniegsim aizvien labākus rezultātus, protams, kopā ar aizsardzības nozares komandu.»

Dižkareives Ilonas Sadovenko septiņgadīgais dēls jau otro gadu startē komandā. «Domāju, ka ir ļoti pozitīvi, ka jau no bērna dienām viņš nebaidās no grūtībām, labprāt startē šajā komandas skrējienā,» uzskata Ilona.

Kājnieku skolas kapelānam Laimnesim Pauliņam šī bija pirmā dalība Rīgas maratonā. «Izjūtas grūti vārdos aprakstīt. Papildu enerģiju deva atsaucīgie līdzjutēji un visa to cilvēku straume, kas plūda uz finišu. Brīžiem zuda realitātes izjūta, it kā atrastos sapnī. Lielisks piedzīvojums un pozitīvas emocijas! Visa tā iespaidā tiek izvirzīti jauni mērķi.»