Svinīgajā svētku dievkalpojumā uzsver valsts gribas un kopības sajūtas nozīmi

Sabiedrība
Sargs.lv
Dievkalpojums
Foto: Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadiena jau tradicionāli iesākās ar valsts svētkiem veltīto ekumēnisko dievkalpojumu Doma baznīcā. Tajā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags savā sprediķī uzsvēra, ka 101. gads Latvijai ir kā durvis uz jauniem darbiem, taču tam ir vajadzīga valsts griba. Gan katram indivīdam atsevišķi, gan valstij kopumā.

“Šis ir pirmais gads pēc simtgades svinībām, pirmais gads pēc Saeimas vēlēšanām. Skaitlis 101 var izraisīt dažādas domas – tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela romānu “1984”, atcerēsies, ka 101 bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulē. Cita nozīme šim skaitlim ir urbānajā vārdnīcā – tur tas apzīmē sākumu, pamatu turpmākajam saturam,” norādīja. J. Vanags.

Tāpat viņš pateicās visiem cilvēkiem, kuri līdz šim godprātīgi ir darījuši savu darbu un bijuši noderīgi savā vietā. “Sākot no vecmātēm un māsiņām dzemdību nodaļā līdz apbedīšanas firmu darbiniekiem un kapu pārvaldniekiem. No jaunajiem vecākiem bērnistabā līdz rūdītiem karavīriem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnē, valsts pārvaldē, izglītībā, kultūrā, baznīcā, visur – 18. novembris ir īsto mācekļu, nevis “jūdasu” svētki,” pauda J. Vanags.

Viņš norādīja, ka Latvijas prezidents Egils Levits to trāpīgi nosaucis par valsts gribu.

“Valsts griba var būt mūsu iedvesma un nacionālais dārgums. Kamēr tā būs, mēs neatmetīsim Latvijai ar roku, bet vienmēr tieksimies valsti celt, izlabot un uzlabot. [..] Un, ja būs atkal jākrīt, mēs tomēr celsimies. 101 mums būs pamata, iespēju un attīstības skaitlis,” sacīja J. Vanags.

Viņš atklāja, ka uz šo gadskārtu mēs esam saņēmuši spēcīgu vēstījumu arī nupat pirmizrādi piedzīvojušajā filmā “Dvēseļu putenis”. “Tā nav vienkārši filma par karu. Aicinu ikvienu to noskatīties uz lielā ekrāna pirmajā rindā, lai izjustu baismīgos apstākļus un ideju jūkli, caur kuru latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozīme. Viņi spēja pārvarēt pārbaudījumus, kādus mēs nespējam pat iztēloties – par brāļiem un tēviem, kuri krita par brīvu Latviju. [..] Tas ir aicinājums mūsu paaudzei – mums Latvija nav jāizcīna no jauna Nāves salā vai Cēsu kaujās, mūsu izaicinājums ir, par spīti skandāliem, visām peripetijām un naudas trūkumam, radīt kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu visās jomās,” aicināja J. Vanags.

VanagsFoto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Tāpat arhibīskaps J. Vanags aicināja visu iedzīvotājus vairāk lūgt par savu valsti, nevis nonievāt, jo lūgšanai ir praktiska vērtība. Lūdzot mēs izsakām to, ko vēlamies, pēc kā ilgojamies, mēs to pasakām vārdos. Ja mums ir skaidri formulēts redzējums, ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies.

“Par ko varētu lūgt mēs visi, ja mums Dievam vajadzētu lūgt kaut ko vienu, kas tas varētu būt? Tā droši vien būtu kopības sajūta. [..] Kopā mēs varam raudzīties nākotnē, ja zinām, ka tas nebūs jadara vieniem. [..] Viens no ļaunākajiem ienaidniekiem un kopības sajūtas postītājiem, kas mums jāpārvar, ir aizvainojums. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Aizvainojums mums liek justies kā upuriem, un tās ir beigas. Upura apziņa mūs padara par medījumu,” norādīja J. Vanags.

Savukārt Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs aicināja ikvienu cilvēku uzņemties līdzatbildību par mūsu valsti – lai ikviens cilvēks izdara to, kas no viņa ir atkarīgs un lai rūpes par kopējo labumu nekad netiek nobīdītas malā.

Arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs, vienojoties kopējā lūgšanā, 18. novembra dievkalpojumā aizlūdza gan par Latvijas valdību, gan armiju, gan visu tautu.

Dalies ar šo ziņu