Ritēja 1917. gada 5.-11.j anvāris pēc jaunās laika mērīšanas (1916. gada 23.-29. decembris pēc vecā stila). Latvijas teritorijā plosījās 1. pasaules karš, Kurzemē atradās vācu armija, cīņas ritēja Rīgas dienvidu pievārtē.
Krievijas armijas vēsturē šīs kaujas iegājušas kā Mītavas (Jelgavas) operācija, bet vācu armijas vēsturē tās pazīstamas kā Ziemas kaujas. Latviešu strēlnieku vēsturē šis kaujas ierakstītas kā Ziemassvētku kaujas. Tā bija lielākā Krievijas armijas Ziemeļu frontes kaujas operācija visā 1. pasaules kara laikā Rīgas iecirknī. Šis kaujas apvītas ar daudzām leģendām, vēlākajos gados arī ar dažādiem izdomājumiem un izskaistinājumiem. Šīs kaujas ir nosauktas gan par latviešu strēlnieku varonības izpausmes paraugu, gan par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā lielgabala gaļu.
Krievu 12. armijas komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva pavēle, uzsākot Mītavas (Jelgavas) operāciju skanēja sekojoši: „Pārraut vācu fronti iecirknī no Lielā Tīreļa līdz Olainei, lai pēc tā, manevrējot atklātā laukā, atsviestu ienaidnieku pār Iecavas upei un Lielupei”. Tālākā perspektīvā bija paredzēta Jelgavas ieņemšana, pēc kuras vajadzēja sākties Kurzemes atbrīvošanai. Tā tika stāstīts latviešu strēlniekiem.
Tomēr krievu armijas vadība tik plaša mēroga uzbrukuma operāciju nemaz neplānoja, jo tas prasītu rezervju pievilkšanu no Petrogradas apkārtnes, un tas būtu problemātiski ziemas laika apstākļos un dzelzceļa lielās noslogotības dēļ. Bez tam, lūkojoties pasaules kara globālā kompleksā, nākamās Ziemassvētku kaujas bija domātas kā krievu armijas palīdzība Rietumu frontei, lai ar Krievijas mērogiem nelielas, lokālas uzbrukuma operāciju palīdzētu grūtus brīžus pārdzīvojošajām britu un franču armijām pie Verdenas.
Foto: 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 5.rotas strēlnieki pozīcijās. Ložmetējkalna rajons, 1917.g. janvāris/Latvijas Kara muzejs
Ziemassvētku kauju plānošanā nepiedalījās krievu armijas virspavēlniecība (jeb krieviski „Stavka”), arī Ziemeļu frontes virspavēlniecība plānošanā ņēma ļoti minimālu dalību. Visa uzbrukuma operācijā plānojās 12. armijas štābā. Frontes pavēlnieka ģenerāļa Ruzska un 12. armijas komandiera ģenerāļa Dimitrijeva uzskati par iespējamo uzbrukumu nesakrita. Dimitrijevs uzskatīja, ka purvainajā un mežiem klātajā apvidū dienvidos no Rīgas vajadzēja uzbrukt bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas, pēkšņi. Krievu armijas artilērija bija gan optikas ziņā neprecīzāka par vācu, gan arī skaitliskā ziņā vāciešiem bija vairāk lielgabalu. Bez tam vācieši pēc krievu artilērijas uguns vienmēr paspēja pārrāvuma vietā pievilkt jaunus spēkus, un krievu armijas uzbrukumi palika bez rezultātiem.
Ruzskis, savukārt, uzskatīja, ka uzbrukums veicams šaurā frontē, pārraujot Jelgavas – Krustpils dzelzceļu, jo iespējamās neveiksmes gadījumā plašāku frontes iecirkni būtu grūtāk nosegt no iespējamā vācu pretuzbrukuma. R. Dimitrijevs tomēr saņēma atļauju veikt uzbrukumu Mazā Tireļpurva rajonā, jo tajā bija karaspēka izvirzīšanai nepieciešamais segtais apvidus, lai arī pretiniekam šeit bija vairāki nopietni nocietināti punkti: Mangaļi un Ložmetējkalns. Pēdējais bija kā cietoksnis – gan dzeloņstiepļu aizžogojumi, gan divu metru augsts valnis, gan betona blindāžas ar divos stāvos iebūvētām ložmetēju ligzdām.
Jāatzīmē ģenerāļa Dimitrijeva spēja nodrošināt uzbrukumam izcilu slepenību, svarīgākās ziņas uzticot tikai ļoti šauram militārpersonu lokam. Galvenajā trieciena iecirknī spēku samērs uzbrukuma sākuma brīdī bija apmēram 4:1, artilērijas ziņā 2:1, par labu krievu armijai.
Foto:Ziemassvētku dāvanu izdalīšana 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlniekiem pēc Ziemassvētku kaujām. Ložmetējkalna rajons, 1917.g. janvāris/ Latvijas Kara muzejs
Operācijas laikā abas nesen saformētās latviešu strēlnieku brigādes apvienoja vienā divīzijā ar ģenerāli Augustu Misiņu priekšgalā. Pirmo un vienīgo reizi 1. Pasaules kara laikā visi astoņi latviešu strēlnieku pulki bija iekļauti kopīgā lielākā karaspēka formācijā. Kopā ar latviešu strēlnieku pulkiem šajā uzbrukumā piedalījās arī Sibīrijas strēlnieku vienības – „sibīrieši” bija vienas no kaujasspējīgākajām Krievijas armijas vienībām, krievu armijas elite.
Uzbrukuma sākums bija plānots Krievijā svinamajos Ziemassvētkos – 1916. gada 23. decembrī plkst. 5 no rīta. Krievijā šajā laikā bija cits kalendārs kā pārējā Eiropā – tā dzīvoja pēc vecā stila. Vācu ierakumu pusē Ziemassvētki jau bija nosvinēti un sagaidīts Jaunais gads – tur šajā laikā 1917. gada 5. janvāris.
1. latviešu strēlnieku brigādei bija jāpārrauj vācu fronte Mangaļu – Skangaļu māju rajonā. Tās kreiso kolonnu veidoja 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas strēlnieku pulks, kā arī 3. Kurzemes strēlnieku pulka bataljons. Uzbrukuma rītā 23. decembrī trijos no rīta kapteiņa Fridriha Brieža komandētie izlūki izgrieza koridorus vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos. Uzbrukums sākās nedaudz pirms paredzētā laika, jo 3. Kurzemes pulka strēlnieki uzvedās pārāk skaļi, un vācieši viņus pamanīja. 1. Daugavgrīvas pulks veiksmīgi pārvarēja abas vācu nocietinājuma līnijas. Aiz daugavgrīviešiem bija jānāk 2. Rīgas strēlnieku pulkam, taču viņi apmaldījās un neatrada jau izgrieztās ejas dzeloņstiepļu aizžogojumos. Viņi paši bija spiesti veidot jaunas ejas zem vācu ložmetēju uguns. Tomēr rīdzinieki pārrāva abas vācu aizsardzības līnijas. Uzbrukumā devās arī 3. Kurzemes pulka strēlnieki, kurus skaļās uzvedības dēļ (ar spirtu uzmundrinātie strēlnieki skaļi dziedāja) pamanīja vācieši un sāka viņus apšaudīt, nodarot ievērojamus zaudējumus. Vakarā uzbrukums beidzās, jo rezerves nepienāca, pārrāvumu neviens neturpināja attīstīt. Vācieši sāka pretuzbrukumu, sibīriešu pulku karavīri sāka atkāpties (viņi vācu tranšejās bija atraduši rumu un uz vietas bija to nomēģinājuši), jāatkāpjas bija arī latviešu strēlniekiem. 24. janvārī 1. latviešu strēlnieku brigāde atgriezās izejas pozīcijās.
Foto: 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pie Ziemassvētku kaujās vāciešiem atņemtajām trofejām. Ložmetējkalna rajons, 1917.g.janvāris /Latvijas Kara muzejs.
Labāk veicās 2. latviešu strēlnieku brigādei, kas uzbruka divās kolonnās. Smagus zaudējumus cieta pulkveža Jukuma Vācieša komandētie 5. Zemgales pulka strēlnieki, jo nokavēja uzbrukuma sākumu – plkst. 5 viņi atradās tikai savās priekšējās pozīcijās. Arī koridori vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos nebija izgriezti. Zemgalieši nonāca pie vācu dzeloņstieplēm ar pusstundas nokavēšanos un nokļuva zem spēcīgas ložmetēju uguns. Pulka 1. bataljons metās griezt vācu dzeloņstieples, bet daudzi turpat arī palika, citi metās uz priekšu, un pulks, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma vācu pirmo nocietinājuma līniju. Tālāk tikt neizdevās, liela daļa strēlnieku palika uz klaja lauka, pieplakuši zemei. Vācieši šāva, kustēties nevarēja, arī ievainotos iznest nevarēja. Dienas laikā krasi mainījās temperatūra, naktī putināja, no rīta sākās atkusnis, smidzināja sīks lietus, vakarā pieņēmās sals līdz mīnus 20 grādiem. Samirkušie karavīru šineļi sasala. Smagi ievainotie, palikuši bez palīdzības, nosala turpat kaujas laukā. Šī uzbrukuma laikā zemgalieši savu kaujas uzdevumu neizpildīja. Labāk vecās 2. brigādes citai kolonnai, tā pārrāva vācu fronti, ieņemot abas nocietinājuma līnijas.
25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam, kurā piedalījās gan latviešu strēlnieki, gan sibīrieši. Pateicoties tieši 3. Kurzemes pulka enerģiskajam uzbrukumam, vācieši, lai glābtos no ielenkuma, Ložmetējkalnu atstāja. Uzbrukums varēja turpināties Kalnciema virzienā, taču rezerves vienības netika atsūtītas. Naktī uz 27. decembri vajadzēja sākties krievu armijas vispārējam uzbrukumam gar abiem Lielupes krastiem Jelgavas virzienā, taču vājo rezervju dēļ uzbrukums neizdevās. Ziemassvētku kaujas bija noslēgušās. Abās strēlnieku brigādēs bija krituši vairāk nekā 900 karavīru, bez vēsts pazuduši ap 850, ievainoti vairāk nekā 3200 karavīru (saskaņā ar 2. latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža, vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa Andreja Auzāna datiem). Dažos citos avotos upuru skaits ir atšķirīgs – apmēram 5000 kritušo, bez vēsts pazudušo un ievainoto.
Foto: 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pēc Ziemassvētku kaujām. 1917.g. janvāris/Latvijas Kara muzejs.
Latviešu strēlniekus nosūtīja atpūtā, kas ilga tikai desmit dienas, jo krievu daļas, kuras bija nomainījušās latviešus frontē, nespēja apturēt vācu armijas 10. janvāra 23. janvāra uzbrukumu. Sākās Janvāra kaujas. Šoreiz tas bija slaktiņš ar milzīgiem strēlnieku zaudējumiem. Vācieši bija pievilkuši artilēriju un lietoja arī ķīmiskos šāviņus. Latviešu strēlniekiem bija jāuzbrūk pa klaju lauku dienas laikā, stratēģiskie panākumi bija niecīgi, bet zaudējumi milzīgi – bojā gāja 37,5% no strēlnieku pulku karavīru kopskaita (apmēram 4000 kritušo un bez vēsts pazudušo).