Latviešu strēlnieku rezerves bataljons (pulks)

Katrai kaujas vienībai ir arī savi rezerves bataljoni vai bataljons atkarībā no vienības lieluma. Ja savlaicīgi netiek nodrošinātas kvalitatīvas rezerves, tad jebkurš karaspēka formējums ir nolemts iznīcībai.

Kā jau īstām kaujas vienībām, arī latviešu strēlniekiem bija savs rezerves bataljons. Tā pirmsākumi meklējami 1915. gada 20. oktobrī, kad pie 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona tika piekomandētas divas rezerves rotas. Rezerves bataljona pirmā pavēle tika izdota 1915. gada 16. oktobrī. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons tad atradās tā formēšanas vietā Milgrāvī, līdz ar to rezerves rotas atradās turpat.

3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons 1915. gada 21. oktobrī devās uz fronti, bet jaundibināmās rotas, rezerves bataljona pirmsākuma vienības, tika pārceltas uz Tērbatu. Topošā bataljona pirmais komandieris bija kapteinis Kārlis Cināts, kas šajā amatā tika iecelts pēc frontes ievaino-jumu izārstēšanas. Bataljona adjutanta pienākumus pildīja praporščiks Kārlis Švēde. Bataljona galvenais ārsts bija A. Bukonts. Īsā laikā bataljons tika izveidots četru rotu stiprumā. Bija arī vai-rākas mācību komandas: jātniek—spridzinātāju, sakarnieku, ložmetējnieku. Visi bataljona dažādo vienību komandieri bija jauni virsnieki. Tieši bataljona karavīru apmācītāji bija pieredzējuši instruktori.

Rezerves bataljonā bija patstāvīgais un maiņas sastāvs. Pastāvīgais sastāvs komplektējās no virsniekiem un instruktoriem, kuru uzdevums bija sagatavot karavīrus divu līdz trīs mēnešu laikā, lai pēc apmācību beigšanas tos varētu sūtīt uz fronti, kur nepieciešami papildinājumi. Maiņas sastāvs bija karavīri, kuri pēc saīsinātās mācību programmas apgūšanas bija kaujas spējīgi, lai iz-pildītu karavīra pienākumus. Pēc apmācībām maiņas sastāvs (maršrotas) tika pārbaudītas, un, ja sagatavotības līmenis neatbilda standartam, tad maršrotas sūtīšanu uz fronti atlika. Tā tas notika ar 10. rotu, kuru papildus vēl apmācīja vienu mēnesi. Bataljonā apmācīja ne tikai kareivjus, bet arī speciālistus dažādām komandām. Tika arī atlasīti labākie karavīri, kurus nosūtīja uz virsnieku skolu.

Apmācības varēja noritēt efektīvi tikai tad, kad tika nodrošināta kvalitatīva apgāde. Apgāde bija nepilnvērtīga, un līdz ar to cieta mācību process un rezerves vienībām izvirzītie mērķi. Bataljons bija slikti apgādāts ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ekipējumu. Rezerves bataljonā lielākā daļa karavīru bija latvieši, bija izteikts latviskais gars. Arī daudzie bēgļi, kuri pagaidu mājvietu atrada Tērbatā, morāli atbalstīja savus strēlniekus. Bataljona komandieris vairākas reizes pavēlēja iz-formēt rotu komandierus par rotā esošo karavīru nacionālo piederību. Cittautībnieki, kuri prata latviešu valodu varēja palikt vienībā. Ar laiku bataljons bija tālu pārsniedzis tai pēc noteikumiem paredzēto karavīru skaitlisko sastāvu. Tā karavīru skaitliskais sastāvs vairāk līdzinājās pulka sa-stāvam un brīžiem pat vēl vairāk. Tā 1916. gada novembra sākumā bataljonā atradās 1500  kara-vīru un 300 virsnieku. Rezerves bataljons papildus karavīru apmācībai Tērbatas pilsētā pildīja arī garnizona un sardzes pienākumus. Bruņojumā bija ārkārtīgi novecojušas un sen jau no bruņojuma izņemtas šautenes.

Bataljonam Tērbatā nebija savas slimnīcas (lazaretes), turklāt visas pilsētas slimnīcas bija jau pārpildītas ar bēgļiem. Kaut gan bataljons atradās tālu no frontes cīņām, mirstība strēlnieku vidū bija liela. Kas tad bija galvenie iemesli šai mirstībai? Higiēnas prasību pārkāpumi, sliktā apgāde (mācībās spiesti piedalīties pat ar plikām kājām), vājš uzturs (ziemas mēnešos slimo pat ar cingu), infekcijas slimības (tīfs, tuberkuloze, holera), šauras un cilvēku pārpildītas telpas. Tērbatas Puijistes kapos atdusas 42 strēlnieki, kas miruši no slimībām. Viņiem un no ievainojumiem mirušajiem strēlniekiem un bēgļiem 1930. gada 28. septembrī atklāja pēc arhitekta Aleksandra Birznieka projekta veidotu pieminekli. Kopējais kapos guldīto skaits ir 180, no tiem 98 bēgļi, pārējie strēlnieki.

Latviešu tautības karavīri centās aktīvi pārnākt no krievu pulkiem pie strēlniekiem. Krievu pulkos pastiprināti tajā laikā cieta no virsnieku neizdarības un visatļautības, kā arī no brutālas un rupjas attieksmes pret karavīriem. Bet pāriet no krievu vienībām pie strēlniekiem nemaz nebija viegli. Komandieri centās to nepieļaut, jo latviešu karavīri izcēlās ar savu centību, precizitāti un pienākuma apziņu.

Galvenā problēma Tērbatā latviešu strēlnieku rezerves bataljonam bija telpu trūkums. Pilsēta necentās to risināt, jo pilsētas vecākais bija vāciskas izcelsmes un arī dzīvojamā fonda īpašnieki bija baltvācieši, kuri nebija ieinteresēti izmitināt strēlniekus savos namos.

 Skaitliskais sastāvs bataljonā bija mainīgs. 1915. gada oktobra beigās rezerves bataljonā bija 2227 karavīri, bet 1915. gada 20. oktobrī sāka ar divām rotām. 1915. gada 1. novembrī batal-jons sastāvēja no astoņām rotām, 1916. gada janvāra vidū bija izveidotas jau 12 rotas.

1916. gada 27. augustā latviešu strēlnieku rezerves bataljons tika pārvietots uz Valmieru un tās apkārtni, kur to izvietoja apkārtnes muižās. No 1916. gada 8. augusta bataljonu sāka komandēt pulkvedis Kārlis Gopers. Valmierā atrisināja arī lazaretes jautājumu, to ierīkojot vienā no Kokmuižas namiem. 1916. gads bija daudzu pārmaiņu gads rezerves bataljonam. Ar 1916. gada 19. decembri bataljonu pārdēvēja par pulku ar 16 rotām. Decembrī pulkveža K. Gopera vietā par komandieri iecēla pulkvedi Jāni Franci.

Tāpat kā pārējos strēlnieku bataljonos, arī šajā notika dažādi kultūras pasākumi. Jau Tērbatas periodā rezerves bataljonam bija savs orķestris, kuru vadīja kapelmeistars Artūrs Bobkovics — pirmais populārākais latviešu simfoniskā orķestra diriģents. Viņš bijis arī vērā ņemams Emīla Dārziņa skaņdarbu interpretētājs. Bataljonam atrodoties Tērbatā, orķestris aktīvi piedalījās pilsētas kultūras pasākumos, sniedzot neskaitāmus koncertus. Valmieras periodā orķestra darbība pa-plašinājās, jo pilsētā bija savs kultūras nams. Nopietns pārbaudījums orķestrim bija 1917. gada 22. janvāris, kad koncertā Valmierā bija jāatskaņo P. Čaikovska svinīgā uvertīra «1812. gads». Arī bataljona dramatiskā grupa, kuru vadīja Andrejs Štūls, deva savu ieguldījumu karavīru kultūras dzīvē. Nozīmīgu vietu rezerves bataljona dzīvē ieņēma koris, kurš sniedza neskaitāmus koncertus strēlniekiem un arī to pilsētu iedzīvotājiem, kurā rezerves bataljons atradās. Rezerves bataljona korī savu dziedātāja karjeru ir sācis arī vēlākais Latvijas operas solists, Tēvzemes balvas laureāts Ādolfs Kaktiņš. Rezerves bataljona karavīri, lai kur tie atrastos, rīkoja atpūtas vakarus ar teātra izrādi — «dzīvo bilžu» demonstrēšanu, amora pastu un serpentīna kaujām.

Bataljona sastāvā netrūka strēlnieku ar žurnālista, dzejnieka un rakstnieka iemaņām, kā arī mākslinieki. Viņu vidū — arī vēlākais profesionālais mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas mācību spēks Valdemārs Tone un daudzi citi mazāk zināmi kultūras darbinieki. Šie kultūras darbinieki, tāpat kā 1. Daugavgrīvas un 3. Kurzemes bataljona strēlnieki, izdeva savu žurnālu «Strēlnieks», kurš iznāca divas reizes mēnesī laikā no 1917. gada aprīļa līdz tā paša gada augus-tam,  kopskaitā deviņi numuri.

Izmantoti materiāli no Kaspara Špēļa bakalaura darba, kā arī no autora personiskā arhīva.