Kara sākums, kādu Padomju Savienībā negaidīja

Otrais pasaules karš
Dr. hist. Juris Ciganovs/ Latvijas Kara muzejs
Image
Otrais pasaules karš
Foto: akg-images/Scanpix

1941.gada 22.jūnijā plkst.4.00 no rīta Nacistiskās Vācijas bruņotie spēki sāka vispārēju uzbrukumu Padomju Savienības teritorijai. Trīs milzīgas vācu armijas straumes jeb trīs armijas grupas “Ziemeļi”, “Centrs” un “Dienvidi” vienlaicīgi sāka uzbrukumu padomju teritorijai no Baltijas jūras piekrastes ziemeļos līdz Melnās jūras kūrortiem dienvidos. 2.pasaules karš ienāca arī Austrumeiropā, tai skaitā arī padomju okupētajās Baltijas valstīs...

Kas uzbruks pirmais?

Vai tiešām hitleriskā Vācija kopš laika gala bija nodomājusi pirmā uzbrukt Padomju Savienībai. Rietumos versijas par to, ka Hitlera uzbrukums Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā bija iecerēts tikai kā atbildes reakcija uz Staļina plānoto agresiju Rietumeiropas virzienā uzvirmoja ik pa brīdim jau kopš 2.pasaules kara beigām. Tomēr atklāti apšaubīt tobrīd vēl militāri varenās Padomju Savienības rīcības pareizību Lielajā Tēvijas karā (vai padomju-vācu karā, kā to sauca aiz “vienotās, nedalāmās” Padomju impērijas robežas) neviens netaisījās. Deviņdesmito gadu sākumā, kad sabrukušajā PSRS sākās daudzus tik iedvesmojošais demokratizācijas process un kļuva vieglāka pieeja līdz tam slepenajiem padomju arhīviem šī versija par Staļina “preventīvo karu” pret hitlerisko Vāciju kļuva arī zinātniski pamatota. Šeit neatsauksimies uz bēdīgi slaveno bijušo padomju izlūkdienesta darbinieku pārbēdzēju Viktoru Rezunu (Suvorovu), kas sākumā kļuva pazīstams ar saviem populārzinātniskajiem bestselleriem par to cik slikti bija padomju līderi, bet tagad viņa uzvārds Krievijā ir sinonīms vārdam “nodevējs” vai labākajā gadījumā “pļāpa”. Rezuna (jeb Suvorova) “Ledus iešana” lasās viegli un ātri, bet zinātniskās vērtības šim garadarbam nav. Krievijā ir iznākušas daudz nopietnu zinātnieku monogrāfijas un publikācijas zinātniskajos žurnālos, kur analizēti padomju bruņoto spēku plāni 1941.gada vasarā. Kā piemēru var minēt 2000.gadā Maskavā iznākušo M.Meltjuhova grāmatu “Staļina garām palaistā iespēja” vai arī pazīstamā vēsturnieka J.Afanasjeva pētījumiem viņa rediģētā rakstu krājumā “Savādāks karš”.

Šo vēsturnieku pētījumos ir pierādīts, ka visas PSRS rietumu robežu tuvumā esošās Sarkanās armijas vienības šeit bija sakoncentrētās tieši uzbrukumam, nevis aizsardzībai. Spēcīgi grupējumi Kijevas, Smoļenskas, Rietumu un Kaļiņinas kara apgabalos bija sakoncentrēti tieši uzbrukumam. Izvietojums, komplektācija, bruņojums, aizsardzības būvju neesamība šajos rajonos liecina par to, ka šo grupējumu uzdevums bija uzbrukums, nevis aizstāvēties. Visa padomju militārā stratēģija jau kopš trīsdesmito gadu vidus bija vērsta uz vienu – Sarkanajai armijai ir jākaro tikai ienaidnieka teritorijā un jāuzbrūk pirmajai.

Visas karaspēles un manevri 1938.-1941.gados modelēja vienu un to pašu situāciju – tiek izveidotas trīs vai četras armiju grupas, kurām jāsāk uzbrukums Rietumu virzienā. Šis grupas bija izvietotas vairākas PSRS rietumu robežu tuvumā, bija paredzēts, ka nākamajā karā pret Vāciju sarkanā armija izmantos ap 81,5% no saviem resursiem pēc mobilizācijas izsludināšanas. Skaitliskā izteiksmē tas nozīmē 247 divīzijas ar 6 mlj.cilvēku personālsastāvu. 1941.gada pavasarī Sarkanās armijas štāba priekšnieks G.Žukovs pēc Staļina un PSRS aizsardzības tautas komisāra K.Vorošilova ieteikuma sastādīja dokumentu, kas pazīstams kā “Piezīmes par padomju militāro spēku izvietojuma principiem nākamajā karā ar Vācijas armiju”. Šīs piezīmes paredzēja izvietot Sarkano armiju uzbrukuma kārtībā gar rietumu robežu un karot tikai ienaidnieka teritorijā. Starp citu, slavenais plakāts “Māte Dzimtene sauc!” bija vairumā iespiests jau 1939.gadā.

Dokumenti liecina, ka sākotnēji padomju vadība bija plānojusi uzbrukumu Vācijai sākt 1941.gada 12. jūnijā, taču datumu atlika gan ekonomisku (Sarkanā armija vēl nebija pilnībā izvērsusies uzbrukuma grupējumos), gan politisku apsvērumu dēļ (Staļins ar bažām raudzījās vai uz Lielbritāniju izlidojušais Hitlera vietnieks R.Hess kaut ko varēs sarunāt ar britiem, kā zināms šī avantūra izgāzās). Tad uzbrukuma datums tika pārlikts uz 15.jūliju, kaut gan arī šo datumu daudzi uzskatīja par problemātisku.

Līdz 1.jūlijam 114 Sarkanās armijas divīzijām bija jāieņem stratēģiskās pozīcijas 20 – 80 kilometru attālumā no robežas. Vācijas uzbrukums pārsteidza daudzas vienības tieši pārvietošanās laikā. Pierobežas tuvumā tika koncentrēti lieli karaspēka grupējumi, būvēti aerodromi, munīcijas , degvielas un pārtikas noliktavas. viss liecināja, ka šis karaspēks šeit ilgi neuzkavēsies, jo neviens nedomāja par kaut vai elementāru aizsardzības būvju celtniecību.  Pie tam jau 1940.gada beigās Staļins izdeva pavēli par kapitāli izbūvētās aizsardzības līnijas nojaukšanu gar “veco” PSRS robežu Ukrainā un Baltkrievijā (t.s. “Staļina līnija” gar 1939.gada septembra sākumā esošo PSRS un Polijas robežu). Kā uzsver J.Afanasjevs, vecā aizsardzības sistēma bija sagrauta, bet jaunā uzbrukuma sistēma vēl nebija uzcelta.

Haoss PSRS vadības gaiteņos

Staļins  ar valstiskām lietām nodarbojās galvenokārt vēlos vakaros un naktīs, pie miera dodoties tikai uz rīta pusi. Tā bija arī naktī no 1941.gada 20. uz 21.jūniju, kad Josifs Visarionovičs pēc tikšanās ar aizsardzības rūpniecības uzņēmumu pārstāvjiem (visi apmeklētāji pielāgojās Staļina darba režīmam), atvadījās un aizbrauca uz savu tuvējo vasarnīcu Kuncevā. Kremlī viņam bija iekārtots dzīvoklis pēc visām Vadonim atbilstošām prasībām, taču pats Staļins tur ne reizi vēl nebija nakšņojis. Ziņas no pierobežas rajoniem ar Vāciju šajās dienās sāka pienākt arvien satraucošākas.

Gan no robežsargu informatoriem, gan no dažāda kalibra padomju spiegiem pienāca informācija, ka drīzumā varētu sākties liels vācu armijas iebrukums Padomju Savienības teritorijā. Taču Staļins tam neticēja, jo uzskatīja šīs ziņas par dezinformāciju. Staļina tuvākie līdzgaitnieki, lai arī vismaz daži no viņiem apjauta draudošo situāciju, uzskatīja, ka labāk ir nestrīdēties ar Tautu tēvu.

 Pat visuvarenais Berija teica, ka netic nevienam vārdam, kad 17.jūnijā Valsts drošības tautas komisārs Merkulovs viņam paziņoja, ka padomju izlūkdienesta kontrolētās vācu antifašistu grupas "Sarkanā kapella" vadītājs Harro Šulce – Boizens savā ziņojumā min 22.jūniju kā datumu, kad Vācijas armija sāks uzbrukumu Padomju Savienībai. Līdzīgi bija ar slavenā padomju spiega Riharda Zorges ziņojumu, kuru Berija uzskatīja par dezinformatoru   un renegātu tamdēļ, ka Zorge savu izlūka karjeru bija sācis 1937.gadā represētā un par "tautas ienaidnieku" pasludinātā toreizējā padomju izlūkdienesta priekšnieka E.Bērziņa vadībā. Visu 21.jūnija dienu Vācijas sūtniecības pagalmā tika dedzināts sūtniecības arhīvs, dūmu stabu varēja redzēt pat no Maskavas centra.

Karš sākās plkst. 3.15. no rīta, kad vācu bumbvedēji nometa pirmo nāves kravu uz Sevastopoli. Divas minūtes vēlāk par to jau zināja PSRS Kara flotes tautas komisārs V.Kuzņecovs, kurš nekavējoties informēja aizsardzības resora vadītāju maršalu S.Timošenko. Staļinu Timošenko nesazvanīja – viņam nebija tiešo sakaru ar vasarnīcu. Plkst.3.30. vācu artilērija sāka apšaudīt visu padomju pierobežu. Timošenko zvanīja G.Žukovam (Sarkanās armijas galvenā štāba priekšniekam) un abi nolēma, ka Staļinam tomēr jāzvana. Šo bīstamo uzdevumu – modināt vadoni, uzņēmās Žukovs. Lūk kā viņš apraksta situāciju savos memuāros:

"Zvanu. Ilgi neviens neceļ klausuli. Beidzot aparātā dzirdu samiegojušos Staļina apsardzes šefa ģenerāļa Vlasika balsi: "Kas tur runā?", "Galvenā štāba priekšnieks Žukovs, steidzīgi savienojiet mani ar biedru Staļinu!", "Ko? Tagad? Vai esat galīgi prātu zaudējis?", "Modiniet Staļinu nekavējoties, vācieši bombardē mūsu pilsētas!", sekoja pauze un nedaudz attapies Vlasiks aizgāja modināt Staļinu".

Kad Žukovs pavēstīja Staļinam par kara sākumu, padomju līderis nevarēja attapties vairākas minūtes, " "Vai Jūs, biedri Staļin, mani sapratāt?", dzirdu klausulē viņa smago elpu, "Steidzīgi brauciet kopā ar Timošenko šurp, sakiet lai tūlīt par izsauc visu Politbiroju?"".

5.45. sākās partijas Politbiroja sēde, kura ilga trīs stundas. Staļins joprojām uzskatīja notikušo par vācu provokāciju un gribēja pat atdot pavēli Sarkanai armijai nepretoties un neatbildēt uz vācu uguni. Tas gan jau bija novēloti, jo šinī laikā noritēja sīvas padomju robežsargu kaujas ar vācu armijas priekšējām vienībām. Molotovs ieteica piezvanīt uz Vācijas sūtniecību un pieprasīt paskaidrojumus, taču šinī mirklī Politbirojam paziņoja, ka Vācijas sūtnis grāfs Šūlenburgs pats ir ieradies Kremlī. Šinī mirklī Žukovs ziņoja, ka ziemeļrietumu robežas sektorā Sarkanās armijas vienības ir gatavas pāriet pretuzbrukumā – Staļins teica, ka jāpagaida, ko teiks Šulenburgs, Staļins vēl uz kaut ko cerēja.

Molotovs sūtni pieņēma pēc 6.00. no rīta.  Sūtnis, pēc skata esot bijis krietni sadudzis un iesniedzot Molotovam vācu valdības notu, sākumā paziņoja, ka uzskata savas valdības rīcību par kļūdainu. Vācijas notā bija vispārējas frāzes par to, ka PSRS nepildot 1939.gada 23.augusta paktu un gatavojoties uzbrukt Vācijai. Kad Molotovs jautāja, ko nota nozīmē, Šūlenburgs viņam atbildēja, ka tas ir kara pieteikums.

Noklausījies Molotova ziņojumu Staļins saļima uz krēsla. Pēc apmēram pusstundu ilga klusuma Žukovs ieteica nekavējoties izdot pavēli par vispārēju pretuzbukumu visos robežiecirkņos. Staļins, pacēlis galvu un pasaucis savu sekretāru Poskrebiševu, nodiktēja viņam direktīvu par to, ka Sarkanā armija, pārejot pretuzbrukumā nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot Vācijas robežu. Viņš joprojām cerēja, ka tā ir tikai provokācija, tiesa arī pretuzbrukums vairs nebija iespējams – Sarkanā armija jau nevis vienkārši atkāpās, bet bēga.

Lielās padomju militārās tehnikas masas, kuras bija sakoncentrētas pierobežā, bija lielisks mērķis vācu bumbvedējiem, kurus nebija kam notriekt, jo jau pirmajā naktī tā pati vācu aviācija veiksmīgos triecienos bija iznīcinājusi ap 80% no padomju lidlaukiem kopā ar visām lidmašīnām.

Padomju tauta par karu uzzināja tikai plkst. 12.00., pie tam oficiālo paziņojumu nolasīja Molotovs. Staļins, kuram Politbiroja locekļi lūdza uzrunāt tautu, šajā dienā bija morāli sagrauts un nebija gatavs nolasīt paziņojumu par kara sākumu.

"Mūsu lieta ir taisnīga, uzvara paliks aiz mums!" – vārdi, kas iespiedās ļaužu atmiņā un kļuva hrestomātiski. Molotova uzrunā pirmo reizi atskanēja vārdu salikums Lielais Tēvijas karš.

Pagaidām Hitlers triumfē

Berlīnē, Hitlera mītnē valdīja pavisam cits noskaņojums. Hitlers pirms 22.jūnija nebija gulējis divas naktis, lielāko daļu laika pavadot kopā ar savu propagandas ministru J.Gebelsu, gatavojot uzrunu vācu tautai.  22.jūnija agrā rītā 6.00. sākās ārlietu ministra J.fon Rībentropa rīkojā preses konference ārvalstu žurnālistiem. Šajā pašā laikā Gebelss pa radio paziņoja, ka tūlīt vācu tautai runās Fīrers. "Vācu tauta, nacionālsociālisti, - tā savu runu sāka Hitlers – pēc ilgām pārdomām, kad es biju spiests klusēt vairākus mēnešus, beidzot pienācis brīdis, kad varu runāt atklāti. [...] Maskava ir nodevīgi lauzusi mūsu noslēgto paktu un gatavojās uzbrukt mums.[...] Tagad pienācis brīdis, kad mums ir jāstājas pretī jūdu – anglosakšu un lieliniecisko Maskavas ebreju sazvērestībai pret Vāciju. Esmu nolēmis Vācijas un vācu tautas likteni nodot vācu karavīru rokās. Lai Dievs stāv mums klāt šajā svētajā cīņā!".

Ziņas no padomju teritorijas pierobežas rajoniem nāca cerīgas. Jau no rīta Vācijas Sauszemes spēku štāba priekšnieks ģenerālpulkvedis F.Galders iesniedza Hitleram pirmo apkopoto ziņojumu, kurā bija teikts par pirmajām vācu ieroču uzvarām, trofejā un gūstā saņemto sarkanarmiešu tūkstošiem. Hitlers visu dienu pavadīja pacilātā garastāvoklī un tuvāk vakaram izdeva rīkojumu, ka jau nākošajā dienā kopā ar visu Vācijas armijas vadību nepieciešams izbraukt uz jaunu, speciāli izbūvētu komandpunktu Autrumprūsijā, tuvāk karaspēkam. Vācijas fīrers triumfēja, gandrīz visa Eiropa jau bija pie viņa kājām, saskaņā ar visiem plāniem drīz bija jākrīt arī Padomju Savienībai. Taču liktenis izlēma savādāk.

“Tādu karu mēs nebijām gaidījuši...”

Pirmie kara mēneši Sarkanai armijai izvērsās traģiski tieši šo iemeslu dēļ. Faktiski padomju bruņoto spēku uzbrukuma grupējumi gar PSRS rietumu robežu vēl nebija līdz galam izvērsti, nebija nekādu aizsardzības plānu varbūtējā uzbrukuma gadījumā, bieži vien nebija pat sakaru ar blakus esošo vienību – tie vēl nebija ievilkti. Pat tie Krievijas vēsturnieki, kas uzskata, ka hipotēze par padomju uzbrukuma gatavošanu ir “izdomas un murgi” atzīst, ka kaut vai daļējā kaujas kārtībā Sarkanās armijas rietumu kara apgabalu karaspēka vienības varēja būt ne ātrāk kā 1941.gada vasaras beigās. Sarkanas armijas Kijevas Sevišķā kara apgabala 9.mehanizētās brigādes komandieris, toreiz pulkvedis, nākamais PSRS maršals K.Rokosovskis par šīm dienām savās atmiņās raksta: “Spriežot pēc tā, ka mūsu aviācijas vienības tika izvietotas priekšējos lidlaukos, kā arī pēc tā, ka munīcijas un ekipējuma noliktavas veidoja tieši pierobežā, tas viss izskatījās pēc lēciena uz priekšu gatavošanas, bet... pārējo karaspēka vienību pagaidu izvietojums tam neatbilda. Katrā gadījumā, ja kāds uzbrukuma plāns arī bija, tad kara sākumā tas izpildīts vēl netika”.

Image
vācieši
Foto: akg-images/Scanpix
Foto: akg-images/Scanpix Vērmahta patruļa kādā ciemā Austrumu frontē 1941.gads.
Kā vienu no galvenajiem Sarkanās armijas trūkumiem min personālsastāva, sevišķi virsnieku korpusa vājo sagatavotību modernā kara operācijām. Pirmie kara mēneši to lieliski pierādīja praksē. Padomju virsniecība bija smagi cietusi lielajās staļiniskā režīma izvērstajās represijās 1937.-1938.gados.

Amatos sāka iecelt vai tikko karaskolu beigušos leitnantus, bet, kad 1941.gada pavasarī saskaņā ar jauno, tikko spēkā stājušos mobilizācijas plānu padomju bruņoto spēku vadība sāka jaunu karaspēka vienību steidzīgu formēšanu un sūtīšanu uz “atgūtajiem” rietumu apgabaliem, leitnantu pietrūka, pastiprināti sākās paātrināto virsnieku kursu veidošanās. Šo dažu mēnešu kursu beidzējiem piešķīra virsnieka pakāpi un nosūtīja kā dažāda lieluma vienību komandierus uz jaunformējamajām divīzijām. Sākoties padomju – vācu karam tikai 7% no Sarkanās armijas virsnieku bija augstākā militārā izglītība, 60 % - vidējā militārā izglītība, 25% - “paātrinātā” izlītība, bet pārējiem (7%) – vispār nebija nekādas militārās izglītības.

Image
gūsteknis
Foto: akg-images/Scanpix
Foto: akg-images/Scanpix Padomju armijas gūsteknis 1941.gads
Rezultāti nebija jāgaida ilgi. Pirmajā kara mēnesī tika pilnībā sakauta un iznīcināta Sarkanās armijas Rietumu fronte (bijušais Rietumu īpašais kara apgabals), otrajā kara mēnesī – Dienvidrietumu fronte. Vācijas bruņoto spēku gūstā krita ap pusotra miljona (!) sarkanarmiešu, pie tam lielākā daļa padevās paši – par ko sevišķi pārsteigti bija vācu priekšējo vienību komandieri, kas pie kaut kā tāda nebija pieraduši un nezināja, ko ar šiem cilvēkiem darīt (daudz sarkanarmiešu vācu pusē pārgāja ar ieročiem un pieprasīja ieskaitīt viņus vērmahtā, lai karotu “pret komunistiem”).

Cita lieta, ka Vācijas politiskie vadītāji neprata šo situāciju izmantot savā labā. Taču pat pēc tam, kad Hitlera murgainās rasu teorijas dēļ Sarkanarmijas karagūstekņi tika atzīti par “zemcilvēkiem”, kuriem nedrīkst dot ieročus un vienīgā vieta, kur viņus likt ir karagūstekņu nometnes, pat pēc tam brīvprātīgo pārbēdzu plūsma no padomju uz vācu ierakumiem nemazinājās.

Stāvokli sarkanarmiešu gūstekņu nometnēs vācu armijas okupētajās teritorijās veikli izmantoja padomju propagandas mašinērija, jo atsaucoties uz faktu, ka Padomju Savienība nebija pievienojusies starptautiskajām konvencijām par karagūstekņiem (padomju karavīrs taču nevar nonākt ienaidnieka gūstā), Vācija nemaz nepūlējās ievērot kaut kādus noteikumus attiecībā uz sagūstītajiem sarkanarmiešiem, tiesa, tieši tāpat rīkojās arī Padomju Savienība pret ienaidnieka gūstekņiem.

1941.gada vasarā un rudens sākumā tika sakautas un iznīcinātas vairāk nekā 300 Sarkanās armijas divīziju – kopējais karavīru skaits kurās bija ap 5 miljoni vīru, katru nedēļu Sarkanā armija zaudēja 30 –35 divīzijas; trīs nedēļās kopš kara sākuma jeb 1941.gada jūnija beigās – jūlija sākumā padomju bruņotie spēki zaudēja 3500 lidmašīnu (lielākā daļa iznīcināta rietumu pierobežas aerodromos, tās nemaz nepacēlās gaisā), 6000 tanku, vairāk nekā 20 000 dažādu artilērijas vienību. 27.jūlijā, tātad tikai mēnesi pēc karadarbības sākuma Vācijas armija padomju teritorijā jau bija iegājusi 1000 kilometru dziļumā. 16.jūlijā krita Smoļenska, vācu tanki straujā maršā virzījās uz Maskavu un Ļeningradu.

To visu izskaidrot tikai ar vācu armijas uzbrukuma pēkšņumu nevar. Vai Sarkanās armijas 1941.gada traģēdija meklējama virsnieku nekompetencē, neveiksmīgajā izvietojumā, vācu bruņoto spēku kvalitatīvajā pārākumā, patriotisma trūkumā kara pirmajos mēnešos? Izcelt kādu no šiem apsvērumiem ir grūti. Pagāja pusgads, kamēr Sarkanā armija iemācījās karot, kamēr tālu no frontes līnijas, aiz Urālu kalniem un Sibīrijā ar pilnu jaudu sāka strādāt evakuētie militārie rūpniecības uzņēmumi. Sarkanās armijas kaujas spējas, neraugoties uz milzīgajiem dzīvā spēka un tehnikas zaudējumiem, 1942.gadā nevis samazinājās, bet gan pieauga.

Pirmā kara gada acīmredzamo nemākulīgo kaujas darbības vadību sarkanarmijā nomainīja pieredze – padomju karavadoņi mācījās karot uz savu kolēģu kļūdām. Pateicoties drakoniskām represīvām metodēm nostiprinājās armijas disciplīna, 1942.gadā vairs nebija iespējamas nesankcionētas atkāpšanās, kā arī masveida dezertēšanas un pāriešanas pretinieka pusē. To sekmēja 1941.gada 12.septembrī pēc Sarkanās armijas Augstākā Virspavēlnieka Mītnes direktīvas izveidotās t.s. “aizžogotājvienīgas”, kuru funkcijās ietilpa no aizmugures uzmanīt šaubīgās Sarkanarmijas vienības un to atkāpšanās vai dezertēšanas gadījumā šaut saviem karavīriem mugurā.

Vācu armija tikmēr jau bija iestigusi bezgalīgajos Krievijas plašumos. Sākot no 1942.gada sākuma jau sāka izpausties arī Padomju Savienības pārākums militāri stratēģisko resursu ziņā – salīdzinot ar Vāciju, tie rādījās neizsmeļami. Hitlers vienkārši neticēja, kad viņam ziņoja, ka padomju tanku rūpnīcas Urālos katru dienu izlaiž ap 500 – 600 tanku.

Karš turpinājās, aiznesdams arvien vairāk cilvēku dzīvību. Upuru skaits jau tika mērīts miljonos...

Dalies ar šo ziņu