Igaunijas ūdeņos apgūst dziļūdens niršanu

Beidzot visiem vienāds standarts

Liepājas Ūdenslīdēju skola progresē ar katru gadu, un tās pasniedzēju lielākais pluss ir spēja domāt ārpus noteiktajiem standartiem, nepieciešamības gadījumā katrai problēmai atrodot savu, bieži vien inovatīvu risinājumu. No 2011. gada Latvija pārgāja uz jaunajiem NATO standartiem ūdenslīdēju sagatavošanā. Arī Ūdenslīdēju skola būtiski mainīja līdz šim izmantoto Zemūdens nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas operatora kursa saturu, papildinot to ar jauniem materiāliem un zināšanām, stāsta Ūdenslīdēju skolas komandieris komandleitnants Jurijs Timofejevs. Kurss kļuvis komplicētāks, arī tajā gūtās zināšanas ir vispusīgākas.

Pie kursa programmas maiņas skolas speciālisti strādāja jau kopš 2010. gada, un izmaiņas nākušas tikai par labu, ir pārliecināts skolas vadītājs. «Beidzot NATO valstis ir vienojušās par vienotu standartu. Iepriekš katra valsts prasības traktēja pēc saviem standartiem, līdz ar to sagatavotības līmenis bija ļoti dažāds. Tagad beidzot ir skaidri definēts obligātais minimums, kas jāzina ūdenslīdējam — atmīnētājam.»

Labākas zināšanas, pilnīgāka prakse

Kursa norises laiks ir pagarināts no četriem līdz septiņiem mēnešiem. Iepriekšējā kursa ietvaros Ūdenslīdēju skola gatavoja ūdenslīdējus, kuri var veikt visus nepieciešamos darbus līdz 55 m dziļumā, strādājot ar gaisa reģenerācijas aparātu, izņemot munīcijas neitralizēšanu, bet pēc reformas NATO vajadzībām tiek gatavoti pilna profila atmīnētāji, kas var arī neitralizēt atrastās sprāgstvielas. Ūdenslīdēju skolas speciālisti bijuši ļoti ieinteresēti mainīt programmu, jo tas dod iespēju augt un attīstīties.

Mēs savā ikdienas darbā diezgan daudz eksperimentējam un cenšamies nesekot dogmām. Neskatoties uz krīzi, mēs nestāvējām uz vietas, bet attīstījāmies.

Manuprāt, tas nav tik daudz saistīts ar pieejamajiem resursiem, cik ar skolā strādājošo cilvēku zināšanām un gatavību ieguldīt savu darbu un idejas,» uzskata Jurijs Timofejevs. Izrādās, ka, piemēram, Norvēģijā, kas daudz palīdzējusi Liepājas Ūdenslīdēju skolas izveidē, šāda līmeņa kursu vēl nav un norvēģi sūta savus speciālistus mācīties uz ASV.

Par jauno apmācību programmu ir gandarīts arī seržants Aleksandrs Parfjonovs, kas kā instruktors strādāja ar pēdējā kursa kursantiem. «Kursantu profesionalitāte būtiski mainās. Agrāk mēs varējām kursantiem iemācīt tikai bāzes elementus, tikai parādījām ceļu, pa kuru viņiem tālāk jāiet. Tagad mums ir iespēja visu apgūt līdz sīkumiem.» Turklāt jaunais kurss paver iespēju izmēģināt daudz jauninājumu un citas metodes — izrādās, ūdenslīdēju darba joma mainās gandrīz tikpat strauji kā IT nozare.

Akcentē kvalitāti

Liepājas Ūdenslīdēju skolā nupat noslēdzies jau otrais padziļinātais kurss — 26. septembrī skolu absolvēja astoņi ūdenslīdēji, pieci no Latvijas un trīs — no Igaunijas. Katru gadu šādu kursu skola nevar atļauties organizēt — tas ir pārāk garš un prasa visus centra resursus. Taču uzņemtās saistības skola izpilda un dara to ar ļoti labiem rezultātiem. «Mēs vairāk orientējamies uz kvalitāti, nevis kvantitāti. Un ar kvalitāti viss ir kārtībā — to apliecina citu valstu interese par iespējām mācīt savus ūdenslīdējus pie mums,» uzsver komandleitnants. Katrā gadījumā skolas prioritāte ir militāro ūdenslīdēju sagatavošana Baltijas valstu vajadzībām.

Veidojot padziļināto kursu, klāt nākušas vairākas būtiskas mācību sastāvdaļas, tostarp atrastās munīcijas neitralizācijas procedūras, ieroču uzbūve un to kaujas lietojuma loģika. Šīs zināšanas palīdz rast atbildi, kā vislabāk neitralizēt atrasto bruņojumu. Līdz četrām nedēļām paplašināta arī iegremdēšanās prasmju apgūšanas programma. Nobeiguma eksāmenā kursantiem jāizmanto visas iegūtās zināšanas un prasmes, lai izpildītu vienota scenārija uzdevumus, kuri maksimāli pietuvināti reālajām situācijām, arī misijās iespējamajām.

Labākā sala Igaunijā

Lai kursanti varētu apgūt dziļūdens iegremdēšanos dabiskos apstākļos, daļa praktisko nodarbību notiek Igaunijā, Tallinas apkaimē.

Mums Latvijā ir grūtības ar iegremdēšanos dziļāk par 30 metriem. Ap Liepāju nav īsti piemērotas akvatorijas, tāpēc jāiet diezgan tālu jūrā, lai atrastu atbilstošas vietas.

Taču ir vēl kāda nianse — ja mēs šādu vietu atrodam, atklātā jūrā strādāt ļoti bieži traucē vējš,» skaidro Jurijs Timofejevs.

Kursa laikā katra diena ir zelta vērtē, jo dziļūdens niršanai piemērotā sezona Baltijā nav pārāk gara. Protams, militārajam ūdenslīdējam jābūt gatavam strādāt jebkādos laika apstākļos, taču tīši pakļaut kursantus riskam nav prāta darbs. Lai apmācību procesā velti nezaudētu laiku, risinājums rasts Igaunijā. «Tur ir vieglāk aizsniedzami dziļumi, kas atrodas daudz tuvāk krastam. Parasti niršana notiek ap Naisāres salu, kur vienmēr kādā pusē var atrast aizvēju un piemērotus apstākļus darbam. Tā mēs ne-zaudējam ne mirkli, turklāt vingrinājumiem vienmēr ir augsta kvalitāte,» uzsver skolas komandieris.

Citviet pasaulē dziļūdens niršanu trenē arī iekštelpās, t. s. niršanas kolonnā, taču Baltijas valstīs tādas nav. Jurijs Timofejevs gan uzskata, ka ir daudz labāk, ja kursanti mācās pēc iespējas dabiskākos apstākļos.

Godpilns uzdevums

Arī šogad niršanas treniņu laikā mūsu ūdenslīdējiem veicās — laiks bijis lielisks un treniņu programmu izdevies teicami izpildīt. Taču šoreiz papildus mācību uzdevumiem mūsu ūdenslīdējiem bija vēl viena, godpilna misija — izpildot aizsardzības ministra Arta Pabrika uzdevumu, ūdenslīdēji devās ekspedīcijā uz Somu līcī nogrimušo Latvijas Kara flotes pirmo flagkuģi «Virsaitis,» lai dzelmē pie kuģa vraka noliktu piemiņas plāksni.

Doma par šādu ekspedīciju radusies aptuveni pirms diviem gadiem. Lai gan «Virsaitis», tāpat kā pārējie Latvijas Kara flotes kuģi un zemūdenes, tika ieskaitīts Padomju Savienības kara flotes sastāvā, tā apkalpē vēl bija vairāki latvieši. 1941. gada 2. decembrī, evakuējot padomju armijas daļas no Hanko pussalas karabāzes, kuģis sadūrās ar mīnu un nogrima. «Virsaiša» vraks ir viena no nozīmīgākajām Latvijas Kara flotes relikvijām, tāpēc uzdevumam apmeklēt kuģa atliekas bija arī liela patriotiska nozīme.

Lai uzdevumu sekmīgi izpildītu, tika risināti dažādi organizatoriski jautājumi, īpaši ņemot vērā līdzekļu ekonomiju. «Sākumā domājām ekspedīciju apvienot ar kādām mācībām, taču tās šogad pārsvarā notika gada pirmajā pusē. Savukārt niršanas apstākļi pavasarī ūdenslīdējam var būt diezgan traumējoši — strādāt, protams, var, taču aukstums par labu nenāk. Tā kā šis uzdevums nebija jāizpilda noteiktā laikā, nolēmām ekspedīciju apvienot ar dziļūdens niršanas apmācībām Tallinā,» stāsta skolas komandieris.

Ekspedīcijas dalībniekiem nācies radoši risināt ekipējuma problēmas — plānotajā pasākuma laikā nav bijis iespējams tehniski un organizatoriski nodrošināt pašiem savu reģenerācijas aprīkojumu, jo tas atradies apkopē Lielbritānijā un dažādu procedūru dēļ saņemšana aizkavējusies. Jurijs Timofejevs piedāvājis savu risinājumu, ko apguvis kursos Francijā. «Es ieteicu nirt ar miksētajām gāzēm atklātā cikla elpošanas aparātos, kas ir ierasta metode civilajā praksē. Šo metodi apguvām kursos Francijā, un šoreiz tā mums noderēja.» Šaubas gan bijušas, jo Vidusjūra diezgan būtiski atšķiras no Baltijas jūras. Domājot par tehnisko drošību, nav bijis skaidrs, vai iekārtas izturēs paredzamo slodzi tik dziļas iegremdēšanās laikā. Tāpēc pirms došanās uz Igauniju Liepājā ūdenslīdēji veikuši testus 40—70 m dziļumā, apgūstot paredzamās tehniskās procedūras. Viss strādājis lieliski. Nekādu šaubu vairs nebija — risinājums bija atrasts.

Kā viss norisinājās

Gatavošanās ekspedīcijai uz «Virsaiti» notika līdztekus kursa mācību procesam. Dziļūdens speciālisti tika izraudzīti ūdenslīdēju skolā, pie nogrimušā kuģa ienira arī Jurijs Timofejevs. Adaptācijas posmam beidzoties, operācija notika no 2. līdz 5. septembrim. Jūras spēku flotiles kuģis M08 «Rūsiņš» kalpoja kā platforma, no kuras ūdenslīdēji iegremdējās.

«Divas dienas lokalizējām vietu, kur nogādāt piemiņas plāksni. Veicām arī visus darbus, lai neatstātu nekādas savas klātbūtnes sekas — lai nepaliktu troses un citas inventāra atliekas. Būtībā viss notika tāpat kā treniņā, tikai redzamība bija ļoti slikta — pirmajā dienā varējām kaut ko saskatīt tikai metra attālumā, tādos apstākļos var viegli sabojāt ekipējumu. Arī pats kuģis un tā apkārtne ir diezgan bīstami ūdenslīdējiem — visapkārt ir daudz vecu tīklu atlieku, kas nepieredzējušākam nirējam var sagādāt lielas problēmas,» atceras komandleitnants. Taču pasākumā iesaistīto instruktoru sagatavotības līmenis un pieredze bijusi pietiekama, lai darbu laikā nerastos ne mazākā pamata bažām, un viss izpildīts ļoti precīzi. Arī ministrs ekspedīcijas rezultātus novērtējis kā lielisku veikumu.

Ierobežotā laika un nepilnīgās informācijas dēļ par kuģa uzbūvi šīs ekspedīcijas laikā ūdenslīdējiem nebija iespējams kuģi pilnībā apskatīt. Ūdenslīdēji arī nedrīkstēja neko izcelt virspusē — tāda bija Igaunijas prasība. Juriju Timofejevu māc bažas, ka daļa vērtīgā aprīkojuma, kas noteikti vēl atrodas uz «Virsaiša», ar laiku var pazust. Kuģis ir atklāts, dati par tā atrašanās vietu cirkulē publiskajā telpā. Tāpat kā «melnie arheologi», diemžēl ir sastopami arī «melnie ūdenslīdēji», kas izlaupa nogrimušos kuģus un pārdod atrastās mantas.

Abu valstu ministriem būtu lietderīgi vienoties par kopīgu nopietnāku ekspedīciju uz nogrimušo kuģi "Virsaitis", piesaistot ar vēsturniekus,» uzskata Ūdenslīdēju skolas komandieris.

Laba slava pasaulē

6. septembrī Ūdenslīdēju skola svinēja savu 12. jubileju. Ekspedīcija uz «Virsaiti» bija savdabīga dzimšanas dienas dāvana — ar to Latvijas militārie ūdenslīdēji parādīja, ka līdzšinējais darbs nav bijis veltīgs un skolas instruktori ir izauguši līdz šādam līmenim. Latvija no trijām Baltijas valstīm pagaidām ir vienīgā, kuras militārie ūdenslīdēji ir ne vien piedalījušies mācībās, bet arī patstāvīgi veikuši dziļūdens operāciju. «Tas ir labs atskaites punkts, un mums ir ar ko lepoties,» ar gandarījumu atzīmē skolas komandieris.

Skolas labā slava sasniedz arvien tālākas pasaules valstis. Oktobrī uz Liepāju brauks Kazahstānas Aizsardzības ministrijas pārstāvji, lai runātu par iespējām apmācīt Liepājā savus speciālistus. Savukārt pēc kopējām mācībām ASV speciālisti bijuši pārsteigti par mūsējo līmeni — gan pieredzi, gan pieejamo ekipējumu un tā izmantošanu. «Amerikāņi bija ļoti ieinteresēti sadarbībā un solīja ziņot savai vadībai par nepieciešamību organizēt pieredzes apmaiņas mācības. Nu jau mēs esam uzkrājuši tādu pieredzi, ka varam ne tikai mācīties, bet arī mācīt. Piemēram, zemledus niršana amerikāņiem ir īsts ekstrēms, bet mums tā ir gandrīz vai ikdiena,» teic Jurijs Timofejevs.

Skolas panākumi un uzkrātā pieredze ir labs pamats, lai sekmīgi turpinātu attīstīties, vairotu konkurētspēju un meklētu jaunus izaicinājumus, tā nesot pasaulē ne tikai mūsu ūdenslīdēju, bet arī visas Latvijas vārdu.