NATO vairs nevar paļauties uz pieņēmumu, ka plaša mēroga konflikta gadījumā aliansei militārās tehnikas pārvadāšanai un kaujas vienību loģistikai būs pieejams pietiekošs skaits komerciālo kuģu. Šī problēma saistīta ar tirdzniecības flotu samazināšanu, kvalificētu jūrnieku trūkumu un nepietiekamu komerciālās kuģniecības integrāciju militārajos plānos. Šāda padarot sabiedroto spēku pastiprināšanas plānus ievainojamus, secināts domnīcas Council on Geostrategy pētījumā.
Savā jaunajā ziņojumā "Stratēģiskie jūras pārvadājumi un noturība: kā nodrošināt piekļuvi apdraudētas loģistikas apstākļos" tā autori Viljams Frīrs (William Freer) un Šarlote Kleberga (Charlotte Kleberg) norāda, ka pēc Aukstā kara izveidojusies salīdzinoši drošā un netraucētā jūras loģistikas vide ir beigusies. Kā pierādījumus viņi min uzbrukumus kuģniecībai, kritiskās infrastruktūras sabotāžu, aktivitātes zem atklāta kara sliekšņa, tirgus satricinājumus un tā dēvētās “ēnu flotes” pieaugumu. Tas nozīmē, ka NATO operācijas nodrošinošos loģistikas tīklus vairs nevar uzskatīt par drošiem.
“Ilgu laiku pastāvēja pieņēmums, ka komerciālā kuģniecība būs pieejama jebkurā brīdī, kad tā būs nepieciešama. Apstrīdētās loģistikas atgriešanās un globālās kuģniecības raksturs šo pieņēmumu ir padarījuši novecojušu,” norāda pētījuma autori.
Pētnieki uzsver - jūras transports saglabā īpaši svarīgu lomu, jo pa jūru iespējams pārvadāt milzīgus smagās tehnikas apjomus. Piemēram, ASV smagā militārā transportlidmašīna C-17 “Globemaster”, spēj pārvadāt tikai vienu kaujas tanku, savukārt Ro-Ro (roll-on/roll-off) tipa kravas kuģi, var uzņemt aptuveni 1000 dažādu transportlīdzekļu, kas nozīmē, ka viens šāds kuģis var pārvadāt veselas kaujas brigādes ekipējumu. Tālab piekļuve šādiem kuģiem ir atslēgas faktors jebkuriem NATO spēku pastiprināšanas centieniem plaša mēroga konflikta gadījumā.
“Council on Geostrategy” pētnieki savā ziņojumā izcēluši četras galvenās problēmas:
- nepietiekamu piekļuvi militārām vajadzībām piemērotiem kuģiem;
- kvalificētu jūrnieku skaita samazināšanās;
- ierobežotu civilās un militārās loģistikas integrāciju;
- valstu jūras pārvadājumu kapacitātes samazināšanos.
Pētījuma autori brīdina, ka kuģi, kas teorētiski ir pieejami, krīzes brīdī var izrādīties nepieejami, jo tie jau ir nodarbināti citviet, turklāt gadījumā, ja šie kuģi tiktu iesaistīti militārās tehnikas pārvadāšanai uz konflikta zonām, tiem tiktu piemēroti apdrošināšanas ierobežojumi.
Savukārt, lai komerciālie kuģi spētu pildīt savus uzdevumus faktiskā karadarbības zonā, tiem būtu nepieciešamas atbilstoši sagatavotas apkalpes, kā arī šādiem draudiem būtu jāpielāgo paši kuģi.
Ziņojuma autori aicina komerciālās kuģniecības uzņēmumus tieši iesaistīt NATO aizsardzības plānošanā un kolektīvajās mācībās, nevis tos tikai pievienot militārās loģistikas sistēmām pēc operatīvo plānu izstrādes.
Kā veiksmīgas integrācijas piemēru V. Frīrs un Š Kleberga min Francijas Jūras spēku mācības “POLARIS 25”, kurās Francijas tirdzniecības flote tika iesaistīta plaša mēroga operacionālajos scenārijos.
“Krīzes situācijā aliansei nebūs laika veidot jaunus transporta un loģistikas tīklus. Tā vietā tai jākoncentrējas uz pastāvīgu līgumu sistēmu, iepriekš apstiprinātiem operatoriem un integrētām mācībām kā jau izveidotas un regulāri pārbaudītas jūras loģistikas sistēmas sastāvdaļām.”
Ziņojuma noslēgumā secināts: “Alianse, kas nespēj ātri, pietiekamā apjomā un ilgstoši pastiprināt savas priekšējās līnijas dalībvalstis, nav gatava karadarbībai starp spēkos līdzvērtīgiem pretiniekiem.”
