Neraugoties uz šķietami saasinātajiem paziņojumiem Eiropas un ASV sabiedroto vidū, jūlija sākumā Turcijas galvaspilsētā Ankarā aizvadītais NATO samits noslēdzies ne tikai labi, bet pat ļoti labi. Sabiedrotie apliecinājuši nedalītu uzticību alianses 5. pantam, atkārtoti uzsverot, ka jebkura agresora uzbrukums kādai no dalībvalstīm tiks uzskatīts par kara pieteikumu visam blokam. Tāpat sabiedrotie apliecinājuši, ka alianses valstu ilgtermiņa drauds ir agresorvalsts krievija.
Tomēr pēdējos gados ierastie politiskie paziņojumi bija tikai neliela daļa no kopējā samita rezultāta. Tā ietvaros panāktas vienošanās ne tikai par jaunu atbalsta paketi Ukrainai, kas ik dienu spiesta atvairīt krievu okupantu agresiju, bet arī parakstīta virkne kopīgu līgumu, lai izkustinātu un beidzot pilnā jaudā iedarbinātu aizvadītajās desmitgadēs ierūsējušo Eiropas aizsardzības industriju. Kā norāda analītiķi, šo soļu speršana jau tuvākajā nākotnē ļautu Eiropai beidzot izdarīt to, uz ko to pieklājīgākā, kā arī daudz atklātākā un mazāk politkorektā veidā mudinājušas ASV.
Ko samita iznākums tiešā veidā devis Latvijai? Kā atbildēsim, ja krievija, pasliktinoties situācijai Ukrainā, pēkšņi izdomās pārbaudīt NATO vienotību, iesūtot Latvijā “zaļos cilvēciņus”? Kādos kopīgajos spēju attīstības projektos esam iesaistījušies, un vai Latvijai līdz ar citām NATO Eiropas valstīm un Ukrainu būtu jāiesaistās jaunās pretballistisko un ballistisko raķešu attīstības programmās? To jaunākajā raidierakstā “Droši ir zināt” skaidro aizsardzības ministrs Raivis Melnis.
