Tieši pirms desmit gadiem, proti, 2008. gada 8. augustā, sākās karš starp Krievijas Federāciju un Gruziju. Agrā rītā sākās aktīvā kaujas darbība — Krievijas vadība nolēma ar militāru spēku iejaukties Gruzijas iekšpolitisko jautājumu risināšanā. Pasaule šo militāro konfliktu iepazina kā piecu dienu karu. Aktīva kaujas darbība notika līdz 12. augustam, un šajā laikā Gruzijā gāja bojā 408 cilvēki — gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji.
Piecu dienu karš Kaukāzā
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Gruzija pasludināja savu nacionālo neatkarību, taču jau drīz vien par savu atdalīšanos no Gruzijas paziņoja divas tās provinces: Abhāzija un Dienvidosetija. Arvien pieaugošais etniskais konflikts 1991. un 1992. gadā pārauga atklātā karadarbībā starp Gruzijas bruņotajiem spēkiem un separātistu kaujiniekiem, turklāt abhāzu un osetīnu pusē karoja daudzi Krievijas algotņi. 20. gs. 90. gadu vidū ar starptautisku vidutāju palīdzību izdevās panākt karadarbības pārtraukumu. Lai arī abas separātiskās provinces juridiski palika Gruzijas sastāvā, tās vienpusējā kārtā pasludināja neatkarību, un šajās teritorijās Krievija ieveda savu «miera uzturēšanas» karaspēku. Krievija arī aktīvi sāka lobēt pašpasludinātās valstis Abhāziju un Dienvidosetiju starptautiskajā politiskajā arēnā un neoficiāli piegādāja bruņojumu abhāzu un dienvidosetīnu kaujinieku bruņotajiem formējumiem, kurus Gruzijas valsts uzskatīja par nelikumīgiem. Sevišķi saspringta situācija izveidojās tieši Dienvidosetijā, kur bija jūtams, ka abas puses gatavojas konflikta atrisināšanai ar militāru spēku. 2008. gada 7. augusta vēlā vakarā Gruzijas valdība paziņoja, ka Dienvidosetijas teritorijā esošos gruzīnu apdzīvotos ciematus un arī Gruzijas teritoriju apšaudot no Dienvidosetijas. Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili paziņoja par nodomu pašpasludinātajā Dienvidosetijā ieviest konstitucionālo kārtību, un 8. augusta rītā Gruzijas armija ieņēma lielāko daļu no Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali, no kurienes, pēc Gruzijas varas iestāžu teiktā, bija notikusi artilērijas apšaude.
Tomēr, kā bija prognozēts, Maskava nevēlējās samierināties ar prokrieviski noskaņoto dienvidosetīnu kaujinieku zaudējumu, un Gruzijas teritorijā iebruka jau iepriekš pie tās robežām sapulcinātais Krievijas karaspēks. Krievijas plašsaziņas līdzekļi apvainoja Gruziju mērķtiecīgā Chinvali iznīcināšanā un genocīdā pret osetīnu tautu. Jau tajā pašā dienā Krievijas armija pārgāja plašā uzbrukumā pret Gruzijas bruņotajiem spēkiem ne vien Dienvidosetijā, bet arī Gruzijas teritorijā. Krievijas militārā aviācija uzsāka Gruzijas pilsētu bombardēšanu no gaisa, par mērķiem izvēloties ne tikai militāros objektus, bet arī civilās būves. Savukārt Krievijas Melnās jūras kara flotes jūras kājnieku vienības ieņēma Gruzijas galveno ostas pilsētu Poti, ostas reidā iznīcinot visus tur esošos kuģus. Krievijas puse gan noliedza, ka tās karaspēks ir ieņēmis šo ostas pilsētu, paziņojot, ka Poti īslaicīgi esot uzturējušās nelielas izlūku vienības.
Gruzijas valdība 8. augustā paziņoja, ka sakarā ar Krievijas tiešu militāru iebrukumu Gruzijas bruņotie spēki tiek atvilkti no Chinvali un gruzīnu puse vienpusējā kārtā pārtrauc uguni. Tāpat Gruzija lūdza starptautiskās sabiedrības palīdzību Krievijas nomierināšanā un konflikta izbeigšanā, jo tās bruņotie spēki bija pārāk vāji, lai pretotos agresoram. Taču Krievijas armija turpināja sauszemes iebrukumu — tā ieņēma Gruzijas pilsētas Gori, Senaki un Poti, turpinājās uzlidojumi gruzīnu pilsētām. Gruzīnu žurnālists Goga Apciauri toreiz kā «Radio Brīvība» korespondents atradās Gori pilsētā un bija aculiecinieks tur notiekošajam:
«8. augustā Krievijas aviācija jau bombardēja Gori, taču upuru todien vēl nebija. 9. augustā kļuva daudz grūtāk — Krievijas aviācija pilnībā kontrolēja gaisa telpu virs pilsētas un sāka bombardēt dzīvojamās mājas, slimnīcas, valsts iestādes. Pilsētu ieņēma Krievijas karaspēks, un krievu ģenerālmajors Vjačeslavs Borisovs (toreiz viņš bija arī Krievijas desantkaraspēka pavēlnieka vietnieks) pasludināja sevi par pilsētas komandantu. Pie viņa tajās dienās klāt gāja cilvēki un jautāja, ko te dara krievu armija, viņš atbildēja, redz, vēlējāties skriet uz NATO, tātad pelnīti saņēmāt šo… Krievu kara tehnika patrulēja pilsētā. Vispirms viņi izlaupīja Gori, no ēkām nesot ārā sadzīves tehniku, datorus.»
12. augustā sākās Krievijas armijas vienību uzbrukums Gruzijas teritorijai no Abhāzijas. Gruzijas valdība un armijas vadība sāka gatavoties valsts galvaspilsētas Tbilisi aizstāvēšanai, kas, par laimi, nebija jādara — šajā dienā ar Eiropas Savienības institūciju un Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī starpniecību Gruzijai piedāvāja parakstīt pamieru, kura galvenie nosacījumi bija karadarbības pārtraukšana un karojošo pušu militāro vienību atiešana uz 2008. gada 7. augusta pozīcijām. Šo pamieru akceptēja arī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, un vismaz oficiāli karadarbība skaitījās izbeigta.
Līdz 22. augustam Krievijas armija Gruzijas teritoriju bija pametusi, tiesa gan, paliekot Dienvidosetijā un arī Abhāzijā. 26. augustā Krievijas valdība paziņoja par Abhāzijas un Dienvidosetijas valstu oficiālu atzīšanu. Šīs teritorijas par «neatkarīgām» bez Krievijas līdz šim atzinušas tikai Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Sīrija.
Šajā piecu dienu karā Gruzija bija cietusi militāru sakāvi, vairākas nedēļas Gruzijas valdība nekontrolēja ievērojamu savas teritorijas daļu, un pastāvēja iespēja, ka visa valsts tiktu okupēta. Pateicoties starptautiskajai reakcijai, tas nenotika, lai arī rietumvalstu rīcību Krievijas un Gruzijas kara laikā šodien izskaidro dažādi. Savukārt Krievija nostiprināja savas stratēģiskās pozīcijas Dienvidkaukāzā, ievērojami palielinot savu militāro klātbūtni karabāzēs Abhāzijā un Dienvidosetijā.
Kara rezultātā Gruzija zaudēja ievērojamu daļu savas teritorijas, lai arī gan Abhāzija, gan Dienvidosetija joprojām starptautiski tiek atzītas kā Gruzijas sastāvdaļas. Vairāk nekā 150 000 iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās — Krievijas atbalstītie osetīnu militārie formējumi, veicot etniskās tīrīšanas, no Dienvidosetijas padzina visus tur dzīvojošos gruzīnus. Līdzīgi notika Abhāzijā ar tur vēl palikušajiem gruzīniem.
Šis bija pirmais militārais konflikts kopš PSRS sabrukuma, kad Krievija atklāti ar militāru spēku mēģināja apdraudēt kādu suverēnu valsti, kārtējo reizi demonstrējot savu agresīvo ārpolitiku. Vēlāk sekoja notikumi Donbasā un Krimā.