Latvijas tradicionālie mediji arvien vairāk spiesti cīnīties ar akūto ienākumu samazināšanos, ko raisījusi gan auditorijas, gan reklāmdevēju naudas pārvirzīšanās uz internetu. Eksperti atzīst - lai noturētu pie dzīvības klasiskos medijus, naudas trūkst. Tikmēr izmaiņas mediju patēriņā pamanījuši Krievijas propagandisti, kuri aizvien vairāk savus vēstījumus sāk izplatīt interneta vidē.
Mediju eksperti uzsver-cilvēku rīcība balstās uz viņu priekšstatiem par pasauli un notikumiem tajā. Līdzīgi kā cilvēki ietekmē viens otru, arī plašsaziņas līdzekļu saturs var ietekmēt cilvēku darbību. Savukārt informatīvais karš vērsts uz cilvēku iekšējo uzskatu maiņu par labu pretinieka interesēm.
Izplatītākais ierocis šajā karā ir propaganda. Tās mērķis allaž bijis nemainīgs – vājināt un sašķelt sabiedrību. Ja iedzīvotāju ticība valsts nākotnei ir zemāka, tas pretiniekam vēlamu uzskatu kultivēšanu padara krietni vienkāršāku.
Latvijā informatīvā kara elementus pēdējo gadu laikā arvien aktīvāk izvērsusi Krievija. Tā caur šeit izplatītajiem savas valsts finansētajiem medijiem, kuru vairums drīzāk atbilstu apzīmējumam “propagandas rupori”, mērķtiecīgi izplata dezinformācijas vēstījumus, nomelnojot kā Latviju, tā arī cenšoties šķelt sabiedrību un vairot nacionālo spriedzi.
Psiholoģe Marija Ābeltiņa sarunā ar “Sargs.lv” uzsver - cilvēku ietekmēšana nenotiek vienas dienas laikā, bet ilgstošā laikā. Viņa uzsver – cilvēku rīcība bieži tiek balstīta viņu ieradumos. Ja cilvēkam būs izvēle – veikt vienu darbību vai vairākas, protams, ka cilvēki izvēlēsies vieglāko variantu. Turklāt šāda rīcība neliecina par slinkumu, bet resursu ieekonomēšanu. Viņas ieskatā līdzīgi ieradumi valda mediju patēriņa jomā. Lai cilvēka apziņā veidotos kritiskā domāšana, cilvēkam pašam jāgādā, lai viņa informācijas pienesums būtu pēc iespējas plašāks, ietverot vairākus informācijas avotus. Tā vietā cilvēki bieži izvēlas tikai vienu avotu, piemēram, iemīļoto rīta televīzijas vai radio pārraidi. Ilgtermiņā tā atstāj pamanāmu ietekmi uz cilvēka uzskatiem un attieksmi.
Tikmēr mediju eksperti uzsver - gan pasaulē, gan Latvijā tradicionālo mediju, piemēram, avīžu, televīziju un radio biznesa modeļi, kas pamatā bija balstīti uz reklāmas ieņēmumiem, arvien vairāk un vairāk brūk. Auditorija pārvirzās uz internetu. Ne tikai dažādiem portāliem, bet sociālās saziņas vietnēm un straumēšanas servisiem. Dabīgi šīm tendencēm seko līdzi arī reklāmdevēju nauda, kas līdz šim bija klasiskais mediju iztikas avots. Tāpēc arī tā sauktie klasiskie mediji savu darbību arvien vairāk cenšas pārvietot uz internetu.
Neraugoties uz to, Latvijas mediju vide turpina būt ievainojama. NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts uzsver, ka Latvijā aizvien tiek plaši izplatīti dažādi Krievijas finansētie propagandas kanāli. Turklāt lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir nepieciešamās valodas zināšanas, gatavība klausīties šajos vēstījumos, taču kritiskā domāšana, kas ļautu atšķirt informēšanu un izklaidēšanu no klajas propagandas un priekšstatu manipulācijas, nav.
Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne atzīst – šobrīd pilnībā pasargāts nav neviens no informācijas kanāliem, turklāt Krievijas valdības kontrolēto mediju vētījumi tiek piegādāti ļoti ātri un lokalizēti, atbilstoši vietējo notikumu kontekstam.
Tikmēr J. Sārts uzsver – ja informatīvā kara dalībniekus tradicionālajā mediju vidē varēja atšķirt itin viegli, tad šobrīd digitālā vide un sociālie mediji informatīvā kara elementus savā ziņā pat ir revolucionizējuši. To apliecina arī pēdējās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra novērotās tendences - mēģinājumi ietekmēt cilvēku prātus arvien vairāk koncentrējas uz digitālo līmeni. Iemesls – tieši digitālajā vidē ir visvieglāk noslēpties un grūtāk būt pieķertam melu izplatīšanā.
Tikmēr A. Rožukalne uzskata, ka digitālajā vidē ietekmēt cilvēka apziņu var daudz nemanāmāk, jo tieši digitālajā vidē pret cilvēku apziņu tiek vērsts krietni vien lielāks spēks – iemesls cilvēku nepietiekamās zināšanas par mediju vidi, kurā viņi smeļas informāciju.
Arī J. Sārts atzīst, ka bieži vien klaji prokrieviskie mediji, kuri reproducē Krievijas vēstījumus par Latviju, ir labi paslēpušies tādos kanālos kā “Facebook” vai “YouTube”. Savukārt noteikt, kurš ir to patiesais operētājs, bieži nevar.
Lai gan cilvēki aizvien turpina patērēt tradicionālos medijus, šobrīd vairāk nekā 60% Latvijas iedzīvotāju jau reģistrējušies sociālajā tīklā “Facebook.” Tikpat strauji audzis “YouTube” patēriņš, padarot šīs vietnes par varenākajiem informācijas rīkiem. Savukārt Latvijā, kur gadiem pastāv divas dažādas informatīvās telpas, izplatīt Latvijai naidīgus Krievijas naratīvus, piemēram, ka Latvija ir neizdevusies valsts, ir krietni vieglāk, turklāt bieži vien šim naratīvam notic paši Latvijas iedzīvotāji. Pēcāk tos “pārķer” atsevišķi Latvijas politiskie spēki.
Vienlaikus Sārts atzīst, ka drīzumā digitālo vidi gaida lieli izaicinājumi. Kompānija “Facebook” nolēmusi aizliegt nepatiesas un atklāti melīgas publikācijas, tomēr, kā vērtē eksperts, tās aizvien būs pieejama, jo pagaidām patiesas ziņas no viltotām tehnoloģiski nevar atšķirt. Turklāt tehnoloģiskās spējas mūsdienās ļauj viltot arī videomateriālus. Ņemot vērā sociālo tīklu ziņu plūsmas ģenerēšanas veidu, atliek tikai saprast, ko cilvēks domā, kādas ziņas patērē un piedāvāt viņam attiecīgo saturu, kurš, iespējams, ir nepatiess. Bieži vien šīs informācijas patērētājs pat neuzdos jautājumus, vai saturs ir patiess. Šāda pieeja draud izraisīt nopietnas ilgtermiņa sekas.
Psiholoģe M. Ābeltiņa arī papildina – ja melīgā informācija sakrīt ar cilvēka paša priekšstatiem, tad tendence tai ticēt būs lielāka, bet vēlme pārbaudīt informāciju - mazāka.
Ilustrējot šo gadījumu, viņa kā piemēru min sociālajos tīklos un vēlāk arī interneta portālos plaši izskanējušo ziņu, ka Somijas premjerministre saīsinājusi darba dienas stundu skaitu un darba dienu skaitu darba nedēļā. Lai gan viņa tikai pauda atbalstu šādai iniciatīvai, nekādi lēmumi šajā virzienā pieņemti tā arī netika. Tikmēr Somiju vairums sabiedrības uzskata par progresīvu valsti, tāpēc šo informācijas patiesumu neviens pat nepārbaudīja.
Psiholoģe arī vērš uzmanību, ka cilvēku uzmanību vairāk piesaista negatīvas ziņas. Ja informatīvajā telpā cilvēks redz ziņu, ka kāda cilvēku grupa ir slikta un tas sakrīt ar šī paša cilvēka uzskatiem, tad tas pastiprina viņa paša iekšējos uzskatus. Paralēli šim cilvēkam rodas lielāka vēlme ticēt šai informācijai. Pat šādas ziņas bieži vien netiek kritiski analizētas.
“Jārada sabiedrību izglītojošas programmas, lai cilvēki saprastu, ka viss, kas ir uzrakstīts, nav patiess, ka šodienas apstākļos mēs pat videomateriālam vairs nevaram uzticēties. Sabiedrībai ir jāiemāca avotu izvērtēšanu. Ne vienmēr tā ir nepatiesa informācija, dažkārt tā tiek vienkārši izrauta no konteksta, lai būtu iespējams sasniegt informācijas pasniedzēja mērķus,” uzsver J. Sārts.
Eksperti norāda – lai stiprinātu Latvijas informatīvo telpu, sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto gan par mediju vidi, gan arī par propagandas veidiem un ietekmi uz cilvēka apziņu. Tikpat svarīga ir valsts līdzekļu ieguldīšana pašas Latvijas mediju attīstībā. Ja tas netiks darīts, šo trūkumu izmantos citas valstis, kuru mērķi būs pretēji Latvijas interesēm.
Viņai piekrīt arī J. Sārts. “Mediju biznesa modelis brūk un nauda, kas nepieciešama, lai investētu kvalitatīvā žurnālistikā, pietrūkst. Atbildes ir jāmeklē ātri, jo, manuprāt, laba demokrātija bez tā nevar pastāvēt,” viņš norāda.
Kā piemēru viņš min pēdējos gados pieredzēto televīzijas biznesa modeļa izbeigšanos, jo vairāk nekā puse līdz šim televīzijās pārraidīto reklāmas apjomu jau aizgājušas uz internetu.
Eksperts atgādina, ka kvalitatīvas informācijas nodrošināšana šobrīd uzskatāma par sabiedrības labumu, tāpēc ir jārada spēcīgas atbalsta formas, lai tās ražošana netiktu pārtraukta. Tikmēr A. Rožukalne atzīst - termins “informācijas telpas drošība” kļuvis par ļoti parocīgu argumentu Latvijas politiķu atrunās. Tomēr pilnvērtīga rīcība mediju vides uzlabošanas virzienā no viņu puses, aizvien nav bijusi.