Karavīri, zemessargi un jaunsargi dodas ekspedīcijā pa Kurzemes kauju vietām

Raugoties Kurzemes ziedošajos rapšu laukos un lauku ceļos, kas aizvijas tālē, grūti iztēloties, ka tieši šeit notikušas daudzas 2.Pasaules kara kaujas, kas lēma valstu un daudzu cilvēku likteņus. Sagrautas lauku viensētas un artilērijas nopostītās kapsētas ir vienas no nedaudzajām skaudrās pagātnes notikumu liecībām.

No 17. līdz 19.maijam karavīri, zemessargi un jaunsargi devās ekspedīcijā pa Kurzemes kauju vietām, lai izzinātu vēsturiskos notikumus pirms vairāk nekā 68 gadiem.

Plecu pie pleca ar ekspedīcijas dalībniekiem kauju vietas apmeklēja arī bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Arī raidījuma „Laiks Vīriem?” režisoram Edijam Freimanim, operatoram Eināram Binderam un sargs.lv bija iespēja ielūkoties latviešu karavīru gaitās 2.Pasaules karā.

Ekspedīciju organizēja Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba pārstāvis kapteinis Jānis Slaidiņš, kuram vēsture jau ir sirdslieta kopš pamatskolas gadiem. „Par 2.Pasaules karu sāku pastiprināti interesēties, kad biju Zemessardzes štāba 62.padomnieku rotas komandieris, kurā pārsvarā dienēja leģionāri un nacionālie partizāni. Man tā bija iespēja uzzināt daudz ko jaunu un apmeklēt kauju vietas. Diemžēl šo kauju liecinieku tagad palicis ļoti maz. Domāju, ka informācija, ko esmu no viņiem aizguvis ir neatsverama.”

Gadu gaitā interese par vēsturi ir tikai pieaugusi, un ar lielu aizrautību viņš savas zināšanas nodod citiem. Kapteinis J.Slaidiņš uzsver, ka tolaik kauju dalībniekiem galvenais bija izdzīvot un nebija skaļo saukļu, kas tagad bieži izskan sabiedrībā: „Piemēram, labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot! Protams, cīnījās, lai izdzīvotu, cīnījās par Latviju.”

Kāpēc ekspedīcijai Jūs esat izvēlējies tieši Dobeles apkaimi?

Pirmā Kurzemes lielkauja sākās 1944.gada 16.oktobrī. Šobrīd atrodamies pie Sarkanās armijas izejas pozīcijas – aptuveni piecus kilometrus uz ziemeļiem no Dobeles. Apvidus jau nav mainījies. Tas ir tik pateicīgs, ka šajā ieplakā varēja sakoncentrēt lielus spēkus un veikt uzbrukumu. Latviešu leģions, kas cīnījās Vācijas bruņoto spēku sastāvā, un 130.Latviešu strēlnieku korpuss, kas bija Sarkanās armijas sastāvā, darbojās tieši šajā apvidū.

Šodien plāns ir izpētīt Sarkanās armijas ceļu un Latviešu leģiona aizstāvēšanās vietas. Svarīgi, lai ekspedīcijas dalībnieki šajās dienās uzzinātu to, kas nekur nav nopublicēts, gan no manis, gan Kara muzeja pārstāvja. Šī ekspedīcija nav tikai vēsture – tās ir emocijas, klātesamība un laba laika pavadīšana kārtīgu vīru pulkā.

Aptuveni 35 km ekspedīcijas maršrutā mēs daudzās vietās varēsim redzēt kauju pēdas - māju drupas, artilērijas nopostītas vecas kapsētas. Šī vieta glabā vēsturi, kas nezinātājam neko neizsaka. Esmu gandarīts par iespēju organizēt šādu pasākumu un arī par bruņoto spēku vadības atbalstu.

Pastāstiet par tā laika vēsturiskajiem notikumiem!

Uzbrukums sākās, lai uzlabotu taktisko situāciju un varētu īstenot tālāku uzbrukumu Kurzemes frontei. Spēku skaitliskā attiecība bija aptuveni viens 1:5. Aizstāvējās divi latviešu divīzijas pulki. Savukārt uzbruka pāris Sarkanās armijas divīzijas, kuru uzdevums nebija pārraut Kurzemes fronti, bet iegūt labākas izejas pozīcijas.

Kaujas rezultātā Sarkanā armija ieguva labākas pozīcijas, savukārt Latviešu leģiona vienības tika atspiestas. Tieši šajā augstienē norisinājās ļoti sīvas kaujas.

Termini „Kurzemes katls” un „Kurzemes cietoksnis” ir radīts mīts. Pēckara gados ārzemēs plaši lietoja terminu „Kurzemes cietoksnis”, savukārt Sarkanā armija – „Kurzemes katls”. Nebija ne tādas milzīgas aizsardzības būves, un arī Vācijas armijai fronte bija diezgan pašķidra. Katls atkal tādā ziņā, ka Baltijas jūra bija brīva un vāciešu apgāde notika caur jūru. Savukārt Sarkanās armijas fronte bija daļēji bloķēta.

Ņemot vērā Sarkanās armijas ieroču un cilvēku pārsvaru, galvenais bija palikt dzīvam un sagaidīt kara beigas. Latviešu leģionam sagatavotības līmenis bija pietiekoši augsts. Liela daļa bija ar kaujas pieredzi, jo daudzi bija dienējuši Latvijas armijā – gan kā virsnieki, gan instruktori. Turklāt 1944.gadā, kad Latviešu leģions atkāpās no Rīgas un ieņēma šeit pozīcijas, jau bija saņemts pastiprinājums no Vācijas – 1000 vīrus varēja saskaitīt. 1.Kurzemes lielkaujas laikā – 3000. Sarkanās armijas karaspēks bija četras-piecas reizes lielāks.

„Ekspedīcijas uzdevums šodien ir izsekot trīs Kurzemes lielkaujām, kas norisinājās no 1944.gada 15.oktobra līdz Ziemassvētku kaujām un sākās tieši šajā vietā. Kurzemes lielkauju sākumā Sarkanās armijas vienības ļoti meistarīgi veica Mēmeles uzbrukuma operāciju, kuras rezultātā Armiju grupa „Ziemeļi” – Vermahta spēki – tika nogriezta no sauszemes sakariem ar Vāciju. Latvijas teritorijā - Kurzemē no 1944.gada 5.oktobra līdz pat 1945.gada 8.maijam, Vācijas kapitulācijai, palika divas armijas – 16. un 18. armija,” stāsta Latvijas Kara muzeja pārstāvis 2.Pasaules kara vēstures nodaļas vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Arī Kara muzeja pārstāvis uzsver, ka termini „Kurzemes katls” un „Kurzemes cietoksnis” nav precīzi un ir propagandas izdomājums. Viņš stāsta, ka no stratēģiskā viedokļa šis bija īpatnējs kaujas lauks atšķirīgos apstākļos: „Abām pusēm nācās stipri pielāgoties. Cilvēku, tanku, ieroču un munīcijas resursi bija stipri ierobežoti. Nācās improvizēt. Sarkanā armija šeit darīja to, ko nedarīja citur – apmācīja kājniekus, veidoja kombinētās vienības, kur viena komandiera vadībā bija gan tanki, gan artilērija, gan kājnieki. Līdzīgi bija ar Vermahtu. Šī bija otršķirīga fronte, bet bija jādara viss, lai noturētos.”

„Sarkanās armijas galvenais uzdevums līdz 23.novembrim bija Armijas grupas „Ziemeļi” iznīcināšana. Pēc Mēmeles uzbrukuma operācijas bija priekšstats, ka grupa ir demoralizēta un mēģinās evakuēties caur Ventspili un Liepāju. 23.novembrī kļuva skaidrs, ka tā no šejienes neatkāpsies, jo aizstāvas ļoti profesionāli. Armijas grupa „Ziemeļi” bija Austrumu frontes pēdējais grupējums, kas nebija cietis katastrofālas sakāves. Tajā bija pieredzējušas, profesionālas vienības. Atsevišķas rotas no 50 līdz 80 procentiem sastāvēja no karavīriem, kuri bija karojuši arī Francijā. Mērķis iznīcināt šo grupu tā arī netika sasniegts,” stāsta V.Kuzmins.

Arī 101.Rīgas jaunsargu vienības pārstāvim, jaunsargam Rolandam Moļņikam ir pastiprināta interese par cīņu vietām un vēsturi: „Esmu priecīgs par iespēju piedalīties šajā ekspedīcijā. Vērtīgākais ieguvums būs zināšanas par cīņu vietām, par ko skolā īpaši nestāsta, bet kas tomēr būtu jāzina.” Turklāt R.Moļņiks plāno turpināt ģimenes tradīciju, un savas nākotnes ieceres arī saista ar dienestu bruņotajos spēkos.