Ukraiņu politieslodzītais: Ukraiņiem jāmācās dzīvot kā Izraēlā-pastāvīga konflikta draudos

Kā nonācāt Krievijas gūstā?

Braucu uz Krimu pēc viena cilvēka personīga lūguma. Viņam vajadzēja palīdzēt. Tas notika uz robežlīnijas starp Hersonas apgabalu un Krimu. Krievijas okupācijas iestādes tur ir izveidojušas posteni, ko tagad sauc par valsts robežu. Iedevu robežsargiem pasi. Viņi teica, lai nāku līdz, tad pēkšņi mani sagūstīja un aizveda.

Kāds bija pamatojums?

Sākumā neviens neko nestāstīja. Tikai pēc tam uzzināju, ka esmu gatavojis diversijas Krimā. Pilnīgas muļķības! Es laikā no 2014. līdz 2015. gadam dienēju Donbasā. Karoju Ukrainas bruņoto spēku sastāvā. Laikā, kad es braucu uz Krimu, biju jau demobilizēts. Vienkārši centos atgriezties civilajā dzīvē un strādāju par šoferi. Protams, saikni ar dienesta vietu saglabāju un  darbojos kā brīvprātīgais atbalstītājs – vācu apģērbu, ēdienu, sūtīju uz fronti. Tikai tagad Ukrainas bruņoto spēku apgāde ir sakārtota. Protams, ar tehniku aizvien ir problēmas, bet citādi visi ir apģērbti, pabaroti, algas tiek maksātas. Kad es 2014. gadā karoju, valsts izsniedza tikai automātu.

Kā situācija attīstījās pēc tam?

Es divus mēnešus pavadīju izolatorā Simferapolē. Pēc tam mani pārveda uz Maskavu – Ļefortovu. Tur pavadīju vēl četrus mēnešus.

Kādas apsūdzības tur izvirzīja?

Diversijas plānošanu. Pie manis pienāca FSB (Krievijas Federālā drošības dienesta) darbinieki un teica:  “Saproti, no šejienes vairs neviens nekur ārā netiek. Mēs tev iesakām piekrist visam, ko esam uzrakstījuši.  Tad varbūt ieslodzījuma termiņš būs īsāks.” Es viņiem atbildēju, ka šīm fantāzijām piekrist negrasos. Ieteicu viņiem sākt rakstīt piedzīvojumu grāmatas, ja reiz var ko tādu izfantazēt. Par to viņi man draudēja ar 15 gadiem ieslodzījumā, tomēr tiesa iedeva astoņus gadus. FSB darbinieki ar lēmumu bija neapmierināti.

Tad mani sāka vadāt pa ieslodzījuma vietām. Kopskaitā esmu sēdējis 10 dažādās ieslodzījuma vietās. Pabiju pat Omskā, no kurienes mani atveda uz Maskavu gūstekņu apmaiņai.

Kādas pratināšanas metodes izmanto Krievijā?

Piemēram mani ieslodzījumā turēja nedēļu. Kad mani turp aizveda, man pat nojausmas nebija, kas tā par dienu, vai cik ir pulkstenis. Es visu šo laiku nedabūju ne ēst, ne normāli padzerties. Dzert varēju vien tad, kad mocīšanā kāds uz galvas no pudeles ūdeni lēja. Es pat nesapratu, kur biju. Nesapratu -  diena vai nakts.

Kad Krievijas politiķi lieto terminu “krievu pasaule”, ko ar to jūs saprotat?

Krievu pasaule ir salīdzināma ar fašismu. Lai viņi veido krievu pasauli savā valstī! Nevajag to nest ārpusē! Es jūsu valstī nelienu, nelieniet arī manā. Mums visiem -  diemžēl gan Latvijai, gan Ukrainai ir šāds kaimiņš. Diemžēl mums visiem ir jāgatavojas sliktākajam. Tik ilgi, kamēr tas Kremļa sātans nenomirs, mums miera nebūs. Arī vēsture rāda, ka, neraugoties uz to, kurš ir pie varas, Krievija nekad nav dzīvojusi mierā. Ja ar Krievijas prezidentu (Vladimiru Putinu) kaut kas notiks, nedod, Dievs, tronī uzkāps līdzīgs politiķis (Vladimiram) Žirinovskim. Tas būtu kā mērkaķis ar granātu rokās.

Ko jūs ieteiktu Latvijas sabiedrībai?

Kā šo gadu laikā mainījusies Ukrainas sabiedrība?

Ja 2014. gadā bija patriotisma sprādziens, un mobilizācijas punktos cilvēki stāvēja rindās, tad tagad tauta ar šo domu ir apradusi. Kā saka – viena cilvēka nāve ir traģēdija, daudzu – statistika. Ja agrāk ziņās kāds lasīja, ka karā ir kritušie, tad daudzi cilvēki bija šokā, nespējot aptvert – kā tā var būt. Tagad šīs ziņas tiek uztvertas gluži kā laika prognoze. Es tā nevaru. Esmu apglabājis daudz savu kara biedru. Tomēr vienkāršais cilvēks to uztver kā ziņu par gaidāmo lietu.

Vai Rietumeiropas attieksme ir kā pēc Gruzijas kara 2008.gadā?

Tieši tā! Neviens jau vairs neatceras, kas notika Gruzijā. Tur ir tāda pati okupētā teritorija kā mums Krima. Brīžiem šķiet, ka par Krimu Rietumeiropā vēlas aizmirst, bet runāt tikai par Austrumukrainu. Nē! Gan Krima, gan Donbass ir Ukrainas teritorijas! Protams, ka nevienam tas nav izdevīgi, jo visi kliedz, ka sankciju režīmā tiek zaudētas lielas naudas summas. Man gan šķiet, ka nauda uzvar elementāras cilvēciskas vērtības – taisnīgumu, godu un pašcieņu.

Kā cilvēki dzīvo Krimā?

Kādreiz tur braucu bieži. Tagad tur ir ievests ļoti daudz cilvēku no Krievijas - Federālā drošības dienesta darbinieku, militārpersonu, Iekšlietu ministrijas personāla. Tāpat lielā dauzdumā tiek vesti iekšā ieroči.

Daudzi Krimā priecājas, ka ir uzbūvēts tilts uz Krieviju. Taču tas būvēts ar vienu domu – vest iekšā pēc iespējas vairāk ieroču. Visi cerēja, ka pēc tilta atklāšanas pārtika kļūs lētāka. Nekļuva! Tā ir pat dārgāka nekā Maskavā. Tagad visi atkal akli cer, ka pēc delzceļa tilta atvēršanas viss kļūs lētāks. Nekļūs! Tā tos cilvēkus baro ar solījumiem.

Kūrorta infrastruktūra ir izpostīta. Daudzi civlēki jau augustā slēdz savu uzņēmējdarbību, jo vienkārši neviens vairs turp nebrauc. Krima tiek pārvērsta par lielu kara bāzi. Savukārt Krima atrodas tuvu Eiropai. Tomēr Eiropai šķiet ka Ukrainas konflikts ir ļoti tālu. Iedos nedaudz vairāk naudas un viss būs atrisināts. Nebūs tā!

Vai Latvijas atbalsts Ukrainā ir jūtams?

Tas ir ļoti patīkami. Kad lasi, ka no Latvijas politiķi un cilvēki atbalsta Ukrainu starptautiskā līmenī, tad tas ir patīkami. Tāpat - cik daudz palīdzības kravu tika vests uz Ukrainu no Latvijas! Cilvēki to novērtē.

Jāteic, ka 2014. gadā mums armija bija pilnībā sagrauta. Valsts izsniedza ieroci un viss. Ne apgāde ar pārtiku, ne apģērbs nebija. Katrs ģērbāmies savās drēbēs. No malas vairāk atgādinājām partizānus, nevis regulāro armiju. Tāpat bija ar tehniku. Ko mobilizācijas laikā savāca no uzņēmumiem smagās mašīnas, tā ar tām tiek braukts aizvien. Zinu, ka arī no Latvijas ienāca neatmuitoti apvidus auto un momentā tika nosūtīti uz Austrumiem. Tā tie tur brauc. Kā saprotu, ar tehniku un bruņojumu aizvien ir problēmas. Bruņojums it kā ir, bet diemžēl to izmanto starptautiskās mācībās, nevis vietā, kur tam ir jābūt.