Ukraiņu un krievu tautas nav uzskatāmas par brāļu tautām. Kopš kara Austrumukrainā Krievijā ir atgriezies Staļinisms, kur tevi var nepamatoti aizturēt uz ielas, izvirzīt apsurdas apsūdzības, bet atzīšanos panākt ar mocīšanu. Tā par savu pieredzi Krievijas cietumos aizsardzības nozares portālam “Sargs.lv” stāsta Kijevas Transporta un ekonomikas institūta pasniedzējs Staņislavs Ķļihs, kuru Krievijas varas iestādes arestēja 2014. gadā, kad viņš ar reisa autobusu devās uz Krievijas pilsēto Orlu, kur vēlējās nopeldēties Okas upē.
Tas notika laikā, kad okupētajās Austrumukrainas teritorijās notika visaktīvākā karadarbība. Kāds bija formālais iemesls, Staņislava aizturēšanai, to viņš tā arī nav sapratis. Pēc viņa teiktā– sākotnēji kriminālprocess sākts, inkriminējot viņam dalību Čečenijas karā, savukārt vēlāk ar spīdzināšanas palīdzību burtiski tika “izsistas” atzīšanās citos it kā viņa plānotos noziegumos, tostarp terorismā. Savā nebrīves laikā Krievijā viņš ticis turēts Kaukāza reģiona cietumos, arī Čečenijā.
“Mani arestēja un aizsūtīja uz Vladikaukāzu. Tur ir Gruzijas un Krievijas robeža. Šo robežu apsargā FSB (Federālā drošības dienesta) karaspēks. Sākotnēji mani tur turēja slepenā cietumā. It kā tas ir izolators un saskaņā ar Krievijas likumiem cilvēku tajā nedrīkst turēt ilgāk par 10 diennaktīm. Mani tādā turēja pusgadu bez advokāta un tiesībām sazināties ar ģimeni,” viņš stāsta.
Staņislavs sākotnēji tika aizturēts aizdomās par bandītismu. Šādu pantu piemēro visiem cilvēkiem, kuriem Krievijas drošības dienesti inkriminē dalību Čečenijas karā. Staņislavs gan uzsver – cīņās nekad nav piedalījies.
“Mani vēlāk mocīja un piespieda atzīties, ka es Orlā gatavoju terora aktu. Jaroslavļā vēlos uzspridzināt farmaceitisko rūpnīcu. Tāpat stadionu Alānijā. Viņi man prasīja kaut kādus šifrus, kuru man nebija un es tos nemaz nezināju. Atnāca pie manis pusnaktī un tad visu nakti mocīja,” viņš stāsta, rādot rētas uz rokām, kuras palikušas no iekāršanas rokudzelžos un mocīšanas ar strāvu.
Pēc Staņislava novērojumiem Krievijā pastāv divu veidu ieslodzījuma sistēmas. Piemēram, ieslodzījuma sistēma Pleskavas apgabalā, lai arī ir bagāta ar dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem un arī tajā notiek ieslodzīto mocīšana, salīdzinot ar ieslodzījumu Čečenijā, esot “bērnudārzs”. “Tur valda Kaukāza mentalitāte. Tā vispār neciena cilvēka personību. Musulmaņi tevi vienkārši lamā par cūku. Arī ieslodzītie krievi ir noskaņoti pret tevi,” viņš stāsta.
Staņislavs atzīst – pretēji Krievijas paustajam uzskatam ukraiņi un krievi nav brāļu tautas. Pirms kara Staņislavs Krievijā viesojies bieži. Tagad, pēc politieslodzīto apmaiņas, viņam iebraukšana šajā valstī liegta uz 20 gadiem. “Tas atgādina Staļinismu. [..] Šķiet, ka viņi kā pirms Otrā pasaules kara vienkārši ķer cilvēkus,” viņš stāsta, pieļaujot ka šāda rīcība, iespējams, nepieciešama pašai Krievijai, lai tā atgūtu savus Ukrainā aizturētos. To apstiprinot arī viņa paša sarunas kā ar izmeklētājiem, tā arī ar citiem ieslodzītajiem. “Sēžot cietumā Osetijā, man to arī teica – ja nebūtu kara Ukrainā, tevi neviens nearestētu,” viņš saka.
Šobrīd Staņislavs līdz ar citiem gada nogalē apmainītajiem Ukraiņu politieslodzītajiem Latvijā atgūst veselību Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari". Šo rehabilitācijas kursu palīdzības ietvaros Ukrainai no budžeta līdzekļiem apmaksā Latvijas valsts.