NATO jāstiprina ne tikai drošība Baltijas reģionā, bet arī Melnās jūras reģionā, kas kļuvis par Krievijas uzbrukuma placdarmu drošības situācijas destabilizācijai Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionos. Lai pasargātu aliansi no šāda scenārija, arī Melnās jūras reģiona drošība jāstiprina līdzīgi kā Baltijā, uzsver domnīca Eiropas politikas pētījumu centrs (CEPA).
Šāda atziņa un ieteikumi publicēti CEPA pētījumā “Viens flangs, vieni draudi, vienota klātbūtne: NATO Austrumu flanga stratēģija”, kas analizē jau sasniegto un vēl sasniedzamo NATO Austrumu flanga drošības nodrošināšanai.
Pētījuma autori ir bijušais ASV spēku Eiropā komandieris atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžs (Ben Hodges), Austrumeiropas un Krievijas politikas speciālists anušs Bugajskis (Janusz Bugajski), CEPA Varšavas biroja vadītājs atvaļinātais pulkvedis Rejs Vojciks (Ray Wojcik), CEPA vecākais eksperts Transatlantiskās aizsardzības un drošības jautājumos Karstens Šmidls (Carsten Schmiedl).
Pētījuma bāzi veido CEPA pētījums “Nodrošinot Suvalku koridoru: stratēģija, vadība, atturēšana un aizsardzība” (Securing The Suwałki Corridor: Strategy, Statecraft, Deterrence, and Defense), kas publicēts 2019. gada jūlijā. Jaunais pētījums pievērsies plašākam Alianses darbības laukam – visam NATO Austrumu flangam, kas sniedzas no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Pētījuma aktualitāti nosaka Krievijas acīmredzamā spēka demonstrācijas Austrumeiropā, neraugoties uz ASV ārpolitikas smaguma punkta novirzīšanos Ķīnas virzienā. Pētījuma autori uzsver, ka laikā, kad Maskava mēģina pārskatīt pasaules kārtību, veidojot neoimperiālu ietekmes zonu ap Krieviju, NATO uzdevums ir likvidēt spēka asimetriju visā Austrumu flangā gan Baltijas, gan Melnās jūras reģions, gan visā aliansē kopumā.
Krievijas atturēšanas efektivitāte Baltijas un Melnās jūras reģionos
Kopš Krievijas īstenotās agresijas Ukrainā 2014. gadā NATO ir īstenojusi plašu Austrumu flanga stiprināšanas kampaņu, trīs NATO samitu (Velsa 2014, Varšava 2016, Brisele 2018) tiešs rezultāts ir pāreja no garantiju uz atturēšanas politiku Austrumu flangā. Pēdējo sešu gadu laikā uzsvars ir likts uz Baltijas jūras reģionu, uzlabojot gan komandvadības struktūras, gan izvietojot NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas (Enhanced Forward Presence Battlegroups - EFP) Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā. Eiropā izvietoto NATO Spēku virspavēlnieks ģenerālis Tods Valters (Tod D. Wolters) 2020. gada februārī atzīmēja: “Polija un Baltija paliek stratēģiskais fokusa punkts starp NATO un Krieviju. NATO šis reģions ar visaugstāko Krievijas agresijas un pārrēķinātas eskalācijas risku vēsturiskā aizvainojuma un ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ.” Melnās jūras reģionā NATO īsteno pielāgoto klātbūtni (tailored Forward Presence - tFP) Rumānijā un Bulgārijā, kā arī paplašinājusi palīdzības programmas NATO partnervalstīm – Ukrainai, Moldovai un Gruzijai.
Neskatoties uz to, Krievijas agresija NATO Austrumu flanga pierobežā ir turpinājusies arī pēc 2014. gada, vienlaicīgi palielinot spiedienu uz Baltijas jūras reģionu, īstenojot mācības, kurās pret Dāniju un Zviedriju tiek izspēlēts kodoltrieciens; Kaļiņingradas apgabals no tā devētās A2/AD (Anti-Access/Area Denial) klātbūtnes bastiona ir kļuvis par starta platformu ierobežotam uzbrukumam tam apkārtesošajām NATO dalībvalstīm vai partnervalstīm, tajā izvietojot Iskander raķetes, BM-30 Smerch sistēmas un tanku pulku ar modernāko bruņutehniku. Krievija īsteno mācības ar kaujas munīciju Baltijas jūrā, apdraudot jūras un gaisa satiksmi, testē savas sakaru slāpēšanas ierīces NATO mācību laikā, traucējot sakarus un GPS darbību.
Melnās jūras reģionā ierobežota NATO reakcija (pielāgotā klātbūtne paplašinātās klātbūtnes vietā) ir veicinājusi Krievijas provokatīvās darbības: Krievija turpina agresiju pret Ukrainu, aiztur tās kuģus, kā arī turpina nelikumīgi kontrolēt aptuveni 12% Moldovas, 20% Gruzijas teritorijas, mēģina atšķelt Turciju no NATO gan fiziski (izvietojot A2/AD platformas Sīrijā), gan politiski.
CEPA rekomendācijas
Neraugoties uz padarīto darbu, NATO vēl joprojām ir redzama virkne problēmu, kuru risināšanai nepieciešams kopīgs alianses darbs: vienotības trūkums lēmumu pieņemšanas procesos, nepietiekams gatavības līmenis, nepietiekama pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmu integrācija, infrastruktūras, koordinācijas un loģistikas problēmas.
Vienota Austrumu flanga veidošana
Pētījuma autori uzsver, ka NATO 5. paragrāfs par kolektīvo aizsardzību vēl joprojām prasa visu NATO dalībvalstu vienbalsīgu lēmumu, tāpēc būtiski ir attīstīt vienotu draudu analīzi, kas mudinātu NATO valstis aktīvāk reaģēt uz drošības situācijas izmaiņām. Mērķa sasniegšanai būtiski ir uzlabot NATO situācijas analīzes un agrās brīdināšanas sistēmas.
Ieteikts arī visas klātbūtnes formas Austrumu flangā veidot kā NATO paplašinātās klātbūtni. Austrumu flangs jāuztver kā vienots reģions ar vienotu klātbūtni tajā.
Atturēšanas un aizsardzības uzlabošana
CEPA autoru kolektīvs iesaka palielināt Eiropā izvietoto NATO Spēku virspavēlnieka atbildību. Tāpat nepieciešams palielināt centralizēti plānoto mācību un transkontinentālās plānošanas un mobilitātes spējas. Vienlaikus nepieciešms uzlabot arī lēmumu pieņemšanu krīzes apstākļos.
Nepieciešams uzlabot un veidot jauna tipa reģionālos sadarbības un integrācijas formātus, tajos iesaistot arī partnervalstis (piemēram, iesaistīt Višegradas četriniekā Ukrainu).
Pētījuma autori iesaka NATO dalībvalstīm aizsardzības finansējumu 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta virzīt tikai militāro spēju uzlabošanai (tai skaitā iekļaujot nemilitārus projektus, kas vienlaicīgi uzlabo militārās spējas, piemēram atjaunojamās enerģijas ražošana un uzkrāšana). Tāpat alianses valstīm jākoncentrējas ne tikai uz vienkāršu līdzekļu izlietojumu, bet konkrētu spēju uzlabošanu un atbildības jomu sadali.
Nepieviešams arī uzlabot apgādes ceļus un energoapgādes neatkarību un elastību.
Vienlaikus, pētnieku ieskatā, vēl pirms kodolieroču izplatības ierobežošanas līguma “New START” beigām 2021. gadā nepieciešams modernizēt NATO kodolspēju.
Ņemot vērā pēdējās hibrīdkara aktivitātes, vienlaikus jāattīsta un jāuzlabo kiberaizsardzības un kiberatturēšanas spējas. Tāpat vitāli svarīga ir arī pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas, to integrējot vienotā pretgaisa aizsardzības vairogā.
Potenciālie konflikta scenāriji Austrumu flangā
Pēc autoru domām, Krievijas ilgtermiņa mērķis ir samazināt NATO klātbūtni Austrumeiropā un izmantot Baltijas un Melnās jūras reģionus kā placdarmus spēka projicēšanai Dienvidaustumu un Centrāleiropā, Vidusjūras Austrumdaļā, Kaukāzā, Balkānos un Tuvajos Austrumos. Tā īstenošanai Krievija veido divus A2/AD “cietokšņus” Krimas pussalā un Kaļiņingradā, kā arī cenšas iegūt kontroli pār transporta koridoriem starp Kaspijas, Azovas, Melnās un Adrijas jūrām ar okupētu teritoriju, pseidoneatkarīgiem reģioniem un militārajiem sabiedrotajiem.
Vienlaikus Krievija būvē cauruļvadus melnajā un Baltijas jūrā, kas gan palielina atsevišķu valstu atkarību no Krievijas resursiem, gan rada iemeslu šo objektu aizsardzībā izmantot Krievijas bruņotos spēkus.
Pēc CEPA domām, NATO ir jābūt gataviem vismaz sešiem dažādiem konfliktu scenārijiem Austrumu flangā, kas ietver plašu konfliktu loku no eskalācijas atturēšanas līdz konvencionālam militāram konfliktam Konflikta gadījumā NATO mērķim būtu jāspēj kaitēt Krievijai trīs kritiskos aspektos, pirmkārt, militārajos resursos, otrkārt, ģeopolitiskajā ietekmē, treškārt, atbildot ar efektīvām starptautiskajām sankcijām.
Vairāki konfliktu placdarmi
Draudi aizvien saglabājas arī Baltijas valstīs. Iepriekšējos gados analizētie hibrīdkara vai straujas militārās operācijas draudi ir nemainīgi augsti.
Konflikta eskalācijas teritorija ir arī Piedņestrā. Maskavas atbalstītais Piedņestras separātiskais apgabals vienlaikus apdraud gan Ukrainu, gan Rumāniju, gan Moldovu, vienlaikus sējot neskaidrību starp minētajām valstīm.
Potenciāls jauniem konfliktiem ir arī Dienvidkaukāzā. Krievija var provocēt konfliktus Dienvidkaukāzā ar mērķi paplašināt savu varu gan tieši iesaistoties konfliktā ar Gruziju, gan veicinot konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu, kura rezultātā Krievija atrastu casus beli “miera uzturētāju” ievešanai reģionā.
Krievijas atturēšanas mehānismi
Krievijas varas galvenais vājinošais faktors ir tās koruptīvā un represīvā pārvaldes sistēma. Lai arī Krievija sevi pozicionē kā federāciju, 22 no tās 85 federālajiem apgabaliem (ja ieskaita nelikumīgi anektēto Krimu un Sevastopoli) pārstāv nekrievu nacionalitāti. Varas centralizācija nomales apgabaliem liek justies nošķirtiem no centra, Maskavai cenšoties no tiem iegūt iespējami daudz, vienlaikus ieguldot iespējami maz. Šāda sistēma aizvien vairāk veicina sociālo un ekonomisko nevienlīdzību un var kalpot par bāzi konfliktiem.
Situācijas uzlabošanai traucē Krievijas atkarība no derīgo izrakteņu, it īpaši naftas cenām. Pēdējos gados naftas cena ir kritusies zem 42 dolāru atzīmes, uz kuras bāzes ir veidota Krievijas ekonomika, turklāt pašlaik nav paredzams cenu kāpums.
NATO ekonomiskā un militārā spēja daudzkārt pārspēj Krievijas kapacitāti, uzsver pētījuma autori. Alianses spējas un klātbūtne visā pasaulē ļauj attīstīt konfliktu ne tikai vertikālā, bet arī horizontālā plaknē, piemēram, konflikta eskalācijas Baltijā gadījumā vērst triecienus pret mērķiem Sīrijā, Arktikā, Krimā, un citur, vienlaikus atslēdzot cauruļvadus un īstenojot kibertriecienus. NATO, darbojoties koordinēti, ir iespējams īstenot pilnīgu Krievijas ostu blokādi.