Krievijas un Baltkrievijas valdības sarunās par valstu ekonomisko un citu sistēmu integrāciju, un deviņdesmitajos gados iedomātās Apvienotās valsts izveidi nonākušas strupceļā. Eksperti paredz, ka Krievija darīs visu, lai strīdu rezultātā Baltkrievija neiedomātos pievērsties draudzībai ar Rietumiem.
1999. gadā Maskava un Minska parakstīja savstarpēju līgumu, kas paredzēja Krievijas un Baltkrievijas Apvienotās valsts izveidi. Līgums nozīmēja abu valstu vienlīdzību reģionā, militāru un ekonomisku sadarbību, kā arī aizsardzību no potenciāliem ienaidniekiem. Taču pēdējo gadu laikā Maskava Minskai sākusi pārmest neiesaistīšanos un palīdzības nesniegšanu attiecībā uz konfliktu Ukrainā, kā arī kontaktu nostiprināšanu ar Rietumiem.
Eksperti norāda, ka Maskavas vēlme integrēt Baltkrieviju savā ekonomiskajā un militārajā sistēmā neapmierina Baltkrieviju. Minska izrāda izteiktu nevēlēšanos iesaistīties Krievijas sistēmās, jo tā baidās no valsts neatkarības un integritātes zaudēšanas.
Vladimira Putina valdības mērķis šobrīd ir Apvienoto Krievijas Baltkrievijas valsti izveidot līdz 2024. gadam, galvenokārt, lai paturētu Baltkrieviju savas ietekmes “orbītā” un nepieļautu tās pievienošanos rietumvalstīm. Taču, kā uzver eksperti, šāda vēlme uzspiest baltkrieviem savu ietekmi, var izraisīt jaunu krīzi Krievijas rietumu reģionā.
Lai spētu stāties pretī Kremļa ultimātiem par tās integrēšanu Krievijas sistēmās, Baltkrievijai jāspēj iespējami mazināt ekonomisko atkarību no Krievijas, kā arī jāpiesaista diplomātiskā palīdzība no ārzemēm, uzskata eksperti. “Citādi Baltkrievija tiek pakļauta riskam, ka (atsakoties no līguma) tā, no reģionālās drošības un stabilitātes partnera, varētu tikt pārdēvēta par apdraudējumu avotu,” norāda Ārpolitikas un stratēģiskās politikas studiju centra direktors Arsenijs Sivitskis (Arseny SIvitsky).
1995. gadā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko paziņoja, ka ar Eiropas Savienību tikko noslēgtais Sadarbības līgums būs pirmais solis valsts ceļā uz iespējamu ES dalībvalsts statusu. Taču, pēc 1994. gada ekonomiskās krīzes, tautas atbalsts prezidenta administrācijai kritās un, lai to uzlabotu, Lukašenko bija jārīkojas ātri. Viņš izlēma nevis gaidīt ES atbildi par pievienošanos Savienībai, bet gan vērsties pēc palīdzības pie tā laika Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina. 1995. gada februārī tika parakstīts Draudzības un sadarbības līgums ar Krieviju, kas paredzēja valstu turpmāku sadarbību un to sistēmu integrāciju, lai vēlāk izveidotu valstu savienību. Par šī līguma pieņemšanu rīkotais referendums izrādījās īpaši veiksmīgs un lielākā daļa vēlētāju nobalsoja “par”. A. Sivitskis gan uzsver – četrus gadus iepriekš 83% balsstiesīgo nobalsoja arī par PSRS saglabāšanu, tāpēc šie panākumi nav pārsteidzoši.
1996. gadā, pēc tam, kad A. Lukašenko, ar Krievijas valdības pārstāvju palīdzību, Baltkrieviju no parlamentāri-prezidentālas republikas pārveidoja republikā, kuras vara ir tikai un vienīgi tās prezidenta rokās, ES nekavējoties pārtrauca jebkādu sadarbību un lauza līgumus ar Baltkrievijas Republiku. Gadu vēlāk ES un ASV pirmo reizi paziņoja par aizliegumiem attiecībā uz Baltkrieviju, apturot augsta ranga kontaktus un atceļot jebkāda veida palīdzību Baltkrievijai visur, izņemot Černobiļas atomreaktora avārijas zonā. Šie aizliegumi aizsāka 20 gadus ilgo Baltkrievijas izolēšanu no rietumiem, kā arī radīja pagrieziena punktu Baltkrievijas un Krievijas attiecību stiprināšanā.
1997. gadā tika izveidots pirmais Baltkrievijas un Krievijas savienības līguma “uzmetums”. Pēc tā ratificēšanas Krievija vēlējās ne tikai ekonomisku, bet arī ģeopolitisku sadarbību. Līguma uzmetums paredzēja vienotas valsts struktūras – Augstākās padomes – izveidi, taču galu galā Kremlis no šādas varas uzbūves atteicās.
1999. gadā Krievija un Baltkrievija tomēr vienojās par līdzīgas varas sadali starp abām valstīm un parakstīja Krievijas un Baltkrievijas Apvienotās valsts līgumu, tajā iekļaujot ambiciozus valstu integrācijas plānus, ieskaitot vienotu konstitūciju, parlamentu, fiskālo, aizsardzības, ārpolitikas nodokļu un citas sistēmas.
Šāda līguma parakstīšana lika skaidri noprast, ka Baltkrievija, pretēji citām postpadomju republikām, atsakās no jebkādas nākotnes sadarbības ar ES un NATO. Turklāt tas deva Krievijai sabiedroto, kas stāv starp to un Rietumiem, savukārt par aizsardzību rietumu pierobežā, Krievija Baltkrieviju solīja apgādāt ar enerģiju un pieeju Krievijas tirgum. 2000. gadu sākumā Baltkrievija bija vienīgā Kremļa sabiedrotā bez īpašām saitēm vai vēlmes sadarboties ar Eiro-Transatlantiskajām organizācijām, uzsverot savu īpašo prokrievisko noskaņojumu.
2018. gadā Krievija pilnībā aizliedza sašķidrinātās gāzes, kā arī vieglās degvielas un naftas eksportu no Baltkrievijas. Šodien valsts degvielu saņem tikai ar 25-30% atlaidi, pretēji aptuveni 50% atlaidei pirms 2015. gada. No 2025. gada Eirāzijas Ekonomiskā Savienība, kurā ir arī abas kaimiņvalstis, vēlas izveidot vienotu gāzes un degvielas tirgu, turklāt Krievijas valdība vēlas noteikt nodokļu izmaiņas. No 2025. gada varētu atcelt samaksu par produktu eksportu, tā vietā maksājot minerālu izrakteņu nodokli. Tas savukārt nozīmē, ka Baltkrievijai par gāzi un degvielu būs jāmaksā pilna cena, tādējādi noslēdzot Krievijas subsīdiju integrāciju Baltkrievijā.
Ar šādu rīcību Krievija pārkāpj iepriekš noslēgto līgumu ar Baltkrieviju, tikmēr Baltkrievija turpina demonstrēt savu prokrievisko stāju, noliedzot vēlmi pievienoties Eiro-Atlantiskajām organizācijām.
Skatoties uz situāciju globāli – Krievijas IKP ir vien 2-3% no pasaules kopprodukta, kur pretī ASV tas ir 25%, ES 23%, bet Ķīnā 16%. Tieši tāpēc Krievijai nu jāķeras pie “stiprās varas”, kur tā ir viena no stiprākajām pasaulē un vēlas militāro spēku pārveidot par vadošo faktoru valsts ārpolitikas veidošanā. Ar militāru spēku Krievija spēj aizstāvēt savas starptautiskās intereses, kas skaidrojams ar tās bruņoto spēku iesaisti Ukrainā, Sīrijā, Lībijā un Venecuēlā. Savukārt, lai savā kontrolē paturētu postpadomju republikas, tā izmanto Kolektīvās drošības līguma organizāciju, un, ja kāda no līgumā iesaistītajām valstīm nevēlas pildīt Krievijas izvirzītos noteikumus, tā iniciē “pelēkās zonas” spēka uzbrukumus, piemēram, Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā.
Bez īpaša uzaicinājuma sadarboties, Krievijas militāras darbības Baltkrievijā tiktu uzskatītas par agresiju. Ja Baltkrievija būtu piekritusi sabiedrotā ultimātam par bāzes izveidošanu, tā, potenciāli, kļūtu par Kremļa priekšposteni Eiropas centrā. Šādu pieeju lielvalsts jau izmēģinājusi Sīrijā, tur izveidojot militārās bāzes. Pēdējā laikā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs atkal aicinājis sabiedrotos apdomāt Krievijas militārās bāzes izveidi Baltkrievijā, kas izraisījis publisku abu valstu nesaderīgo viedokļu apmaiņu.
2015. gadā Krievijas Rietumu Militārā apgabala komandieris Anatolijs Sidorovs Baltkrievijas un Krievijas bruņoto spēku apvienoto grupu no Reģionālo spēku grupas ieteica pārcelt Rietumu militārā apgabala sastāvā. Paredzēts, ka šī vienība, kuru drīkst vadīt tikai un vienīgi Baltkrievijas armijas pārstāvis un šo amatu nedrīkst ieņemt neviens bruņoto spēku pārstāvis no Krievijas. Šāds fakts Baltkrievijai dod neatkarību vismaz kaut kādā mērā. Lai aizsargātu savas nacionālās intereses, Baltkrievija nekad nav iesaistījusies militārajos konfliktos, kurus Krievija izraisījusi Ukrainā un Gruzijā.
Rietumu Militārā apgabala komandieris ieteicis Baltkrievijas spēku vienību pārcelt no Reģionālo spēku grupas uz Rietumu Militāro apgabalu, iespējams, tāpēc ka vairs nevēlas redzēt Baltkrieviju kā vienlīdzīgu partneri, vismaz ne institucionālā līmenī. Šobrīd Maskava, šķiet, cenšas pārveidot Baltkrieviju par daļu no tās Rietumu Militārā apgabala. Vēlāk arī aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu norādīja, ka vēlētos veidot Apvienotās valsts vienotu bruņoto spēku sistēmu, kas nozīmētu pilnīgu spēku savietošanu un to komandcentru Kremlī. Šāds modelis panākts arī ar Krievijas autonomajiem Abhāzijas un Dienvidosetijas reģioniem.
2016. gadā, skaidrojot to ar “NATO spēku izvietošanu robežu tuvumā”, Krievija Ukrainas un Baltkrievijas pierobežā sāka masveidīgi izvietot savu bruņoto spēku daļas. A. Sivitskis gan norāda, ka NATO savas vienības alianses austrumu pierobežā sāka aktivizēt tikai pēc 2016. gada Varšavas samita, kas notika pēc tam, kad Krievijas spēki jau bija izvietoti kaimiņvalstu tuvumā.
Šādi Maskavas soļi norāda, ka, izmantojot Baltkrieviju par “drošības spilvenu”, Krievija veiksmīgi spētu uzturēt savu drošību. Kremļa stratēģija, kā izmantot Baltkrieviju savai drošībai, sastāv no 3 daļām, norāda A. Sivitskis. Pirmā – turpināt izdarīt spiedienu uz Baltkrieviju un ievest valstī savas militārās vienības; otrā – izteikti paaugstināt vadības un kontroles spējas pār Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem, neļaujot to darīt valsts varai; un trešā – nepiegādāt Baltkrievijai militāro aprīkojumu, tādējādi radot tās bruņoto spēku spēju samazināšanos. Maskava gan norāda, ka viņu bruņoto spēku dislocēšana Baltkrievijā nodrošinātu kaujasspēju palielināšanos un lielāku drošību reģionā.
Kopš to samazināšanas, subsīdiju apjoms, kuru Krievija integrē Baltkrievijā, kļuvis par abu valstu lielāko nesaskaņu avotu. Saskaņā ar nodokļu izmaiņām, Baltkrievijas budžetā vairs neienāks no Krievijas naftas ražotās Baltkrievijas degvielas eksporta nodokļi. Tāpat Krievija norādījusi, ka sabiedrotajai turpmāk būs arī jāmaksā lielāka cena par naftu un gāzi.
Šādā gadījumā Baltkrievijas zaudējumi varētu būt mērāmi pat 10 miljardu dolāru apjomā, kas ir aptuveni trešā daļa no Baltkrievijas 2018. gada iekšzemes kopprodukta, norāda “Vygon Consulting” analītiķi. Jauno nodokļu sistēmu paredzēts līdz pilnībai integrēt periodā no 2019. līdz 2025. gadam. Arī jaunā minerālu izrakteņu nodokļa rezultātā Baltkrievija varētu zaudēt nodokļos iemaksāto naudu, kā arī, saskaņā ar 2017. gadā noslēgto sadarbības līgumu, Baltkrievijai dažādām precēm jāsamazina arī savs eksporta nodoklis.
Lukašenko šim ultimātam atbildēja ar Baltkrievijas suverenitātes svarīguma uzsvēršanu, norādot, ka to “nepārdos par barelu naftas”. Tādā veidā 2018. gada nogalē vestās sarunas neatrisināja valstu strīdu. Vienīgā šķietamā attīstība strīdu risināšanā ir norīkotā darba grupa, kam jāizstrādā veids, kā veiksmīgi integrēt valstu ekonomiskās sistēmas.
Taču Maskava negrasījās piekāpties Minskai, 2019. gada vasarā nobloķējot jebkāda veida aizdevumus Baltkrievijas valdībai. Visbeidzot 2019. gada septembrī abu valstu premjerministri lēma par plānu, kā veiksmīgāk integrēt abu ekonomiku, taču Baltkrievijas valdība nevēlējās dokumentus padarīt publiski pieejamus, tāpēc informācija par šo integrācijas plānu nav apskatāmi.
Līdz 2020. gada beigām abām valstīm jāsagatavo to likumdošana un no 2021. gada 1. janvāra jāsāk likumi par atbilstīgajām sistēmām pieņemt kopā. A. Sivitskis gan norāda, ka diez vai valstis spēs būt līdzvērtīgas, jo Krievijas ekonomika ir aptuveni 29 reizes lielāka, nekā tā ir Baltkrievijā.
Taču paredzēto plānu Baltkrievijas prezidents A. Lukašenko atteicies parakstīt, kamēr nav atrisināts jautājums par gāzes un naftas cenām, kā arī Baltkrievijas agronomijas un industriālo produktu iekļaušanu Krievijas tirgū. Turpretī Krievijas valdība norādījusi, ka šos jautājumus iespējams risināt tikai pēc vienošanās apstiprināšanas. Krievijas pārstāvji jau iepriekš norādījuši, ka, nepanākot vienošanos, Baltkrievijas ekonomikai nāksies piedzīvot lielu triecienu. Savukārt Baltkrievijas prezidents vairākkārtīgi uzsvēris, ka neparakstīs nevienu vienošanos, kas ir pretrunā ar Baltkrievijas konstitūciju un apdraud tās suverenitāti.
V. Putina valdībai notikumu attīstība par labu valstu sistēmu apvienošanai nepieciešama pēdējā laikā novērotajai Krievijas iedzīvotāju vidū pieaugošajai neapmierinātībai ar valsts prezidentu. Sīrijas un Krimas “veiksmes stāsti” nu jau kļuvuši par vecām ziņām, arī Krievijas ekonomika turpina stagnēt, tāpēc valdošajai elitei nepieciešams kaut kas labs, ko atrādīt tautai, lai tā nesāktu protestus un nepieprasītu valdības atkāpšanos, kas nozīmētu Krievijas prezidenta ēras beigas.
Tāpat jāuzver arī Krievijas pieaugošās bailes attiecībā uz situācijas normalizēšanos starp Baltkrieviju un rietumiem – A. Lukašenko nu jau kādu laiku ved veiksmīgus dialogus ar rietumvalstīm, kā arī slēdz jaunas vienošanās ar Ķīnu. Krievijas izlūkdienesti arvien vairāk uzsver potenciālos riskus, ko valstij var nodarīt Baltkrievijas tuvināšanās Rietumiem un to organizācijām, norādot uz it kā rietumu izlūkdienestu centieniem sanaidot abas sabiedrotās.
Vairākas Krievijas domnīcas jau izteikušās, ka valsts vara paredzējusi vairākus veidus, kā nepazaudēt kontroli pār Baltkrieviju – sākot no ekonomisko sistēmu apvienošanas, militāro spēku dislocēšanas Baltkrievijā, līdz pat potenciālam Krimas scenārijam pēc 2024. gada. Šos scenārijus Krievija varētu izmantot gadījumā, ja tā šķietami sāk zaudēt kontroli pār Baltkrieviju, norāda A. Sivitskis.
Politiskā neatkarība un palīdzība no ārvalstīm, iespējams, spētu nodrošināt arī A. Lukašenko veiksmīgu varas nodošanu viņa pēcteča rokās, kas varētu notikt pēc aptuveni 5 – 10 gadiem. Citādāks scenārijs varētu būt Krievijas varas lēmums pakļaut Baltkrieviju un izveidot to par savu militāro cietoksni, radot drošības riskus ES un NATO, it īpaši to sastāvā esošajām Baltkrievijas kaimiņvalstīm – Baltijas valstīm, Polijai un Ukrainai.