Šveice atbrīvojas no vairākām tonnām infrastruktūras objektos paslēptas nesprāgušas munīcijas

“Mēs visi zinājām par sprāgstvielām, bet vēl nesen nenojautām, ka tās ir tur iekšā,” par seno tiltu, kas ir liels tūrisma obejekts un izrādījās pildīts ar trinitrotoluēnu, pauda izbrīnu pie Vācijas robežas esošā ziemeļu ciemata mērs Hans Ulrihs Būlers.

Mierīgā Alpu nācija nav karojusi vairāk par diviem gadsimtiem, bet ilgi savažota ar nesprāgušo munīciju, kas būtu uzspridzināta gadījumā, ja kādreiz būtu ticis īstenots ārvalstu iebrukums.

2014. gada decembra beigās “tika noslēgts demontāžas process,” AFP ziņām sacīja Šveices armijas runasvīrs Daniels Reifts.

H. U. Būlera vadītajā Šteinas ciematā esošais 13. gadsimta koka tilts izrādījās pēdējais objekts, ko uzlauza nesprāgušās munīcijas dēļ, kas atradās tur iekšā.

Bad Sekingenas tilts, kas valsts reģistrā iekļauts vēsturisko pieminekļu sarakstā, savieno Reinu ar Vācijas pilsētu, kurai ir tāds pats nosaukums, kā tiltam.

Fakts, kas nav minēts nevienā no ceļvežiem – ka līdz pat aizvadītā gada oktobrim tilta pamatos slēpti simtiem kilogrami trinitrotoluēna.

Lai gan Šteinas iedzīvotāji zināja, ka tilts reiz aprīkots ar sprāgstvielām, lai nepieciešamības gadījumā varētu tikt uzspridzināts, tomēr daudzi bija pārsteigti, uzzinot, ka tās tilta pamatos saglabājušās tik ilgi.

Otrā pasaules kara sākumā Šveices bruņotie spēki uzsāka publiskajā infrastruktūrā izvietot mīnas ar mērķi iznīcināt visus iespējamos uzbrucēja transportlīdzekļus.

Kampaņa pastiprinājās 70.gados, kad tika izveidoti “pastāvīgie sprādzienbīstamie noguldījumi”, lai aizsargātu Eiropas sirdī esošo mazo, turīgo tautu no iespējamiem komunistisko valstu uzbrukumiem.

Šveices vēsturnieks Pēteris Hugs AFP ziņām skaidroja, ka 1940.gada sākumā mūžīgi neitrālajā Šveicē armijas vadība pavēlēja karavīriem kalnos izbūvēt taku ar mīnām.

Vairāk nekā 3 000 vietās Šveicē izvietotas mīnas

Šī stratēģija tika paplašināta pēc tam, kad aktīvāk tika izvērsta karadarbība.

“Pat pēc Padomju Savienības sabrukuma Šveice turpināja ieguldīt miljoniem Šveices franku šajā doktrīnā,” teica P.Hugs, par piemēru norādot uz plašu artilērijas sistēmu, kas atradās 16 kilometrus garajā Gotharda tunelī.

“Doktrīna pilnībā atbilst slavenajai “Šveices siera” loģikai,” sacīja Šveices militārās vēstures un militārās zinātnes asociācijas vadītājs Žuljēns Grands.

Viņš atsaucās uz Sveices stratēģiju, veidot iedobumus savos kalnos, aizpildot tos ar vairāk nekā 20 000 slēptiem bunkuriem, lidlaukiem un artilēriju, lai pārsteigtu iespējamos iebrucējus.

Atbildot uz aicinājumiem pāriet uz daudz mobilākām metodēm, lai aizsargātu Šveici, tās bruņotie spēki tikai nesen atzina, ka šī stratēģija ir “novecojusi”. Bet kāpēc Šveicei bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai pavirzītos no Aukstā kara?

Karavīri pārmet, ka valstī ir ierobežots skaits speciālistu, kas zinātu, kā droši rīkoties ar nesprāgušo munīciju un to padarīt nekaitīgu.

P. Hugs norādīja uz Šveices kultūru, vienprātību un uz referendumiem balstītu politisko sistēmu, kas palēnina lēmumu pieņemšanas procesu.

"Šveice vienmēr no citām valstīm atpaliek par desmit līdz 20 gadiem,” sacīja P. Hugs.

“Šveicei nepatīk pēkšņas pārmaiņas. Mums ir vajadzīgs laiks,”  papildināja P. Hugs.