Fotogrāfu loma bruņotajos spēkos – vispirms būt par karavīru

Bruņoto spēku fotogrāfiem ir nozīmīgs darbs komunikācijā ar sabiedrību un militāro aktivitāšu iemūžināšanā. Taču, arī strādādami par fotogrāfiem, viņi vispirms ir karavīri.

Plašsaziņas līdzekļu vēlme atspoguļot pasaules notikumus šobrīd ir lielāka, nekā jebkad agrāk līdz ar elektronisko laikrakstu, diennakts televīziju un sociālo mediju attīstību. Bez fotogrāfijām un citiem vizuāliem materiāliem ziņu ietekme un uzticamība būtu daudz mazāka.

Apvienotās Karalistes Aizsardzības ministrija apzinās, ka vēstījumu nodošanā sabiedrībai fotogrāfijai ir milzīga nozīme. Ministrijā strādā civilie un militārie fotogrāfi no visiem spēku veidiem, kuri fotogrāfijās  un videomateriālos iemūžina dažādas aizsardzības personāla aktivitātes, sākot no starptautiskām operācijām un mācībām, beidzot ar parādēm un protokola pasākumiem.

Viens no 39 profesionāli apmācītiem armijas fotogrāfiem seržants Stīvs Hjūzs šobrīd ir nodarbināts štābā Londonā. Iepriekš veidojis fotoreportāžas Kosovā, Irākā, Ziemeļīrijā un Afganistānā, patlaban viņš ir atbildīgs par karaliskās ģimenes ceremoniālo pasākumu un augsta līmeņa vizīšu iemūžināšanu, kas krietni atšķiras no tā darba, kas darīts iepriekš.

„Daudzi cilvēki saka – „o, Tu esi fotogrāfs, viegls darbiņš, vai ne?” Taču tas ir ļoti smags darbs”, atzīst Hjūzs. „Piemēram, atceres pasākumu laikā nedēļas nogalē es strādāju garas stundas un birojā paliku līdz pusnaktij, lai pabeigtu fotogrāfiju apstrādi. Tajā pašā laikā es tiešām priecājos, ka esmu fotogrāfs, manuprāt, tas ir labākais darbs armijā”.

Militārā fotogrāfa arodam ir bagāta vēsture. Tā aizsākumi meklējami 1848.gadā, kad Džons Makkošs bija pirmais oficiālais Austrumindijas kompānijas armijas fotogrāfs.

Līdz pat mūsdienām fotogrāfijai ir bijusi nozīmīga loma, lai par aktualitātēm informētu ne tikai sabiedrību, bet arī amatpersonas, valdības ministrus un padomniekus. Fotogrāfijas ar britu armijas karavīriem Afganistānā tuvāk to darbībai var nogādāt cilvēkus, kas ikdienā pie frontes līnijām neatrodas. Mēs saņemam informāciju par operācijām, afgāņu ciematiem, šurām un citiem terminiem, kurus bez fotogrāfijām būtu grūtāk vizualizēt.

Militārajam fotogrāfam ir jābūt īpašai personai, kas ir gatava doties uz frontes līniju, lai iemūžinātu kadrus, kas sniegs patiesu ieskatu par operāciju zonu.

Kad militārais fotogrāfs tiek nosūtīts uz operācijām, viņš saņem to pašu ekipējumu, ko ikviens karavīrs, taču papildus tam – arī fotokamerai nepieciešamo ekipējumu, kas var būt fiziski nogurdinoši. „Bruņu veste un soma, kas sver 60 mārciņas (27,3 kilogrami) var radīt lielu spiedienu ceļgaliem, bet fotogrāfam ir jāsaliecas ceļos daudz biežāk nekā karavīram”, stāsta seržants Hjūzs, atzīstot, ka fotogrāfam bieži vien nākas noliekties un celties atkal augšā visas dienas garumā.

Fotogrāfam līdzi jānēsā arī ierocis gadījumā, ja nepieciešams aizstāvēties. Hjūzs to savulaik ir izmantojis operācijā „Panteras nags” Afganistānā. „Man bija jānoliek fotokamera malā un jāšauj, tad atkal jāpaņem kamera un jāturpina fotografēt”, stāsta Hjūzs.

Risks nokļūt uzbrukumā patrulēšanas laikā Afganistānā ir ļoti liels, taču kad fotogrāfa uzmanība ir vērsta uz konkrētā brīža iemūžināšanu, prioritātes mainās sekundes laikā.

Seržants Ruperts Frere nesen ir atgriezies no Afganistānas kā 16.Gaisa uzbrukumu brigādes fotogrāfs. Lai gan viņa nodarbošanās ir fotografēšana, viņš atzīst, ka vispirms ir karavīrs.

„Atkarībā no notiekošā, pirmkārt, Tavs darbs ir būt par karavīru. Ja Tu nonāc apšaudē, Tu šauj pretī. Ja karavīrs tiek ievainots manā acu priekšā, pēdējā lieta, ko es darīšu – paņemšu kameru un fotografēšu. Tikko kā mani nomainīs ārsti un es būšu drošā vietā, es atkal sākšu fotografēt”, atzīst Frere.

Fotogrāfijas un video, ko iegūst bruņoto spēku personāls, ir nozīmīgas ne tikai, lai informētu plašsaziņas līdzekļus, bet arī lai dokumentētu notikumus un attīstību aizsardzības jomā. Visi uzņemtie materiāli tiek glabāti Impēriskajā Kara muzejā vēstures arhīvam.

Seržants Frere, kurš ir ieguvis pēdējo armijas gada profesionālā fotogrāfa titulu, atzīst, ka vēstures notikumu uzglabāšana nākamajām paaudzēm ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc militārā fotogrāfija ir tik nozīmīga:

„Es uzskatu, ka fotogrāfijas ir nepieciešamas vēstures iemūžināšanai. Fotogrāfijas, kuras Tu šobrīd nevari apskatīt drošības apsvērumu dēļ, joprojām tiek uzglabātas. Tādejādi, pēc 50 gadiem iespējams mani mazbērni varēs aplūkot fotogrāfijas, kuras neviens nevar apskatīt šobrīd”.

Fotogrāfs atzīst, ka īstā kadra uzņemšana īstajā vietā nav vienīgais armijas fotogrāfa ieguvums: „Šajā darbā es uzzinu ļoti daudz par cilvēkiem. Uzzinu, ka pulki neveido armiju, tie ir cilvēki, kas to veido,  un mani tas fascinē”.

Pēc Lī Hamiltona materiāliem, Defence Focus