Uz Lībiju pēc Kadāfi ēras beigām

Ārvalstīs
83327FF32DDB42BD9341CE4AF3A80D29.jpg

Uz Lībiju pēc Kadāfi ēras beigām

Apmēram pusotra stunda paiet līdz mikroautobuss, kurā mēroju ceļu no Kairas uz Bengazī, tiek pāri Ēģiptes – Lībijas robežai. Robežsargiem ir iemesls neielaist valstī māti ēģiptieti ar diviem maziem bērniem viņu dokumentu dēļ, taču viss atrisinās pozitīvi. Melnā rudens mētelī ģērbies robežsargs arī man norāda, ka vajadzīga speciāla jaunās valdības atļauja. Tomēr pēc nelielas diskusijas man atnes nelielu dzeltenu anketu, to aizpildu un varu ceļot tālāk.

Mans ceļa biedrs, gados jaunais irākiešu students, apgalvo, ka lībieši esot ļoti draudzīgi, pat toleranti – lūk visi mikroautobusa pasažieri esam laimīgi iebraukuši šajā valstī. Bet vispār ārzemniekiem vajadzētu Lībijā uzmanīties, man saka farmācijas students Hatems. Viņš kopā ar māti atgriežas no Bagdādes, kur pavadījuši divus mēnešus. Tur joprojām ik dienas atskan sprādzieni un arī upuru skaits joprojām ir liels. Tāpēc Irākā cilvēki vēl ilgi ar neuzticību raudzīsies uz ārzemniekiem, stāsta Hatems, iepazīstoties pajautādams, vai esmu ārzemju karavīrs.

Ir uzausi gaisma un varu vērot līdzeno apkārtni, kuru jau esmu šķērsojis pirms pusgada. Vēl palikuši tie paši revolucionārās armijas posteņi, bet daži no tiem šķiet pamesti. Iespējams, sargi vienkārši rīta agrumā atpūšas. Tomēr atšķirības ir – citos posteņos redzu dažādu nokrāsu formās tērpušos vīrus, taču bez ieročiem. Jāņem vērā, ka atrodos Lībijas austrumos – teritorijā, kas faktiski jau no paša revolūcijas sākuma neatradās Kadāfi kontrolē. Tātad visai droša. Kādā ceļu krustojumā redzu tos pašus trīs tankus, kas joprojām atrodas aiz smilšu uzbērumiem, pavērsuši stobrus pret rietumu virzienā vedošo ceļu.

 

Attēlā pa labi - Revolucionārais kaujinieks pie degvielas uzpildes stacijas. Litre benzīna Lībijā Latvijas naudā maksā 5 santīmus.

Mikroautobuss brauc ātri, reizēm pat pārlieku, krietni virs 120, 130 km stundā. Hatems apgalvo, ka tādi esot visi šejienes šoferi. Esot lībiešus iepazinis, jo kopā ar māti un tēvu dzīvojot Lībijā kopš 2002.gada. Ģimene aizmukusi no viena tirāna Sadāma Huseina un nokļuvuši pie cita – Kadāfi. Neesot šaubu, ka Sadāms bija daudz nežēlīgāks par Lībijas vadoni.

Šķiet, lielākā daļa šī reģiona jauniešu ir vienoti savā pārliecība, ka patiešām bija pienācis laiks despotisko režīmu krišanai. Un vienalga vai to sauc par arābu pavasari, vai kā citādi. Kairā iepazinos ar 24 gadus veco taksometra vadītāju Hasanu. Viņa angļu valodas vārdu krājums nebija pārāk liels, taču viņš pārliecinoši mācēja pateikt, ka neieredz nedz Mubāraku, nedz Kadāfi.

Bengāzī

Esmu sasniedzis savu pirmo pieturas punktu Lībijā – Bengāzī, pilsētu, kur 17.februārī sākās sacelšanās pret Kadāfi režīmu. Pilsētas tuvumā atrodas daži posteņi ar bruņotiem karavīriem. Pievakarē dzirdamas automātisko ieroču kārtas, un man paskaidro, ka tas nozīmējot prieku par uzvaru, kas gūta pavisam nesen. Tikai pirms sešām dienām nezināmā vietā tuksnesī apglabāts 42 gadus valdījušais diktators, bet kopš NATO Lībijas misijas beigām pagājis mazāk par diennakti.

Ir jau satumsis, kad arī Bengāzī centrā dzirdami šāvieni – prieks par uzvaru un arī Lībijas vadoņa Muamara Kadāfi nāvi - šaušana nav bīstama, jo ieroči vērsti debesīs, un par to neviens neuztraucas. 

Iespējams, šāvēji ir gados jaunie karotāji. Viņi nesen atgriezušies Bengāzī un joprojām turas kopā. Dienā satieku dažus no viņiem pilsētas centrā. Atbraukuši ar trim apvidus mašīnām. Uz vienas no tām joprojām atrodas jaudīgs ložmetējs, turpat arī vairāki zēni, kurus kā jebkur citur pievelk īsti karavīri. Šie puiši karojuši Tripolē, tad Benī Valīdā, kur notikušas vēl smagākas cīņas. Daudz biedru krituši un par iegūto brīvību samaksāta augsta maksa, saka viens no viņiem. Kāds vecāks vīrs, kas pienācis aprunāties ar karavīriem, pastāsta par visas tautas vienotību. „Tas nekas, ka esmu vecāks, domāju tieši tāpat, kā mūsu jaunie karavīri.” Bet mans jautājums, ko šis vīrs domā par Kadāfi nonāvēšanu, ir gluži lieks. Šeit nevar satikt cilvēku, kam būtu žēl tik ilgi valdījušā pulkveža. Varbūt tas ir tāpēc, ka atrodos Bengāzī, kur opozīcijas atbalstītāju bijis ļoti daudz. Sirmais vīrs apgalvo, ka arī visā valstī bijušā diktatora pusē neesot bijis liels skaits cilvēku. Ja tagad tie mēģināšot pretoties, viņi vienkārši pazudināšot sevi, jo nelielā pulkā nav iespējams iet pret straumi.

Attēlā - Šis lībiešu karavīrs saista Kadāfi gāšanu ar labāku dzīvi nākotnē.

Pilsētas centrā atrodas laukums – te noticis desmitiem demonstrāciju, lūgta Allāha palīdzība uzvaras gūšanai un zvērēta uzticība iesāktajai cīņai. Pie māju sienām ap laukumu daudz kareivīgu plakātu un Kadāfi nosodošu saukļu. Dežūrē vīri, kas jau vairāk kā pusgadu sargā šo vietu. Labprāt skatās pretī fotokamerai, rādīdami divus pirkstus V burta formā. Viens no viņiem parāda lielu katlu, kurā tiek vārīta stipra melnā tēja. Kāds puisis līdzās pārdod nelielus karodziņus – tas ir atjaunotais karogs, kas pastāvēja Kadāfi gāzta Lībijas karaļa Idrīsa laikā.

Pēc neilga laika mani uzrunā Alī un pacienā ar kafiju. Sākumā domāju, ka neko no viņa teiktā nesapratīšu, taču viņš negaidītā kārtā izvelk no apziņas vajadzīgos angļu vārdus, kas padara saprotamu arī viņa attieksmi pret svarīgajiem notikumiem. „Kadāfi mūs bija sagrābis aiz rīkles, žņaudza aizvien ciešāk. Mums pat patiktu, ja viņu sacirstu gabalos un iesviestu jūrā.” Alī uzskata sevi par īstu musulmani, un tādu Lībijā esot vairākums. Un tam neesot nekā kopīga ar starptautisko teroristu Osamu bin Lādenu. Iespējams, ka līdz ar Kadāfi režīma krišanu Alī varēs īstenot savas vēlmes – viņš  gribot turpināt mācīties, jo iepriekš ģimenes trūkuma dēļ tas nav bijis iespējams.

No Bengāzī uz Misrātu

Atkal esmu mikroautobusā, lai brauktu no Bengāzī tālāk uz rietumiem. Man līdzās iekārtojas 24 gadus vecais Abduls Salīms. Viņam ir neliela bārda, uz acīm melnas saulesbrilles, soma un kalašņikovs. Braucam kā nu kurš – es uz Misrātu, Abduls nedaudz tālāk, uz mājām Homsā, bet vēl viens vīrs beidzamajā pasažieru rindā uz Sirtu.

Pirmajā pieturvietā izkāpuši, arābi smēķē, dzer kafiju. Ceļmalas ēstuves fasādei jau aizšpaktelēti ložu izrautie caurumi, jo karadarbība šeit gājusi pāri pirms vairākiem mēnešiem. Tomēr tā bijusi pietiekami spēcīga, un otrā ceļa pusē joprojām atrodas vairāki nodeguši un nomelnējuši Kadāfi armijas bruņutehnikas vraki. Abduls, līdzīgi daudziem citiem zina tikai dažus vārdus angliski un vaicā, vai esmu ārsts. Saku, nē – esmu sahafī – arābiski tas nozīmē žurnālists. Tas atstāj pozitīvu iespaidu, tāpat arī mana piederība Eiropas Savienības dalībvalstij Latvijai, kuru gan arābi var izrunāt kā Latrija. Pats populārākais eiropietis šobrīd šeit ir Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, jo Francija bijusi viena no galvenajām lībiešu revolucionāru atbalstītājām.

Šajā braucienā vēlreiz pārliecinos, ka piesardzīga braukšana nav lībiešu šoferu garā. Ātrums šķiet pārgalvīgs, tāpat kā 95. markas benzīna uzpildīšana automašīnā, vienā rokā turot kūpošu cigareti.

Tālāk uz rietumiem kontroles posteņu kļūst aizvien vairāk. Tajos redzami nu jau arī bruņoti, pārsvarā jauni lībieši. Katras mašīnas šoferim pajautā, uz kurieni viņš brauc un kas ir pasažieri.

Abduls rāda man ar mobilo telefonu filmētus kadrus – tajos viņa cīņu biedri. Tā ir Benī Valīda, kur norisinājušās smagas kaujas. Abduls velk ārā no somas cepumus un sulu un cienā visus pārējos pasažierus. Visticamāk, tas ir kara laikā iegūtais paradums dalīties it visā. Esam jau pavisam tuvu Sirtai – Muammara Kadāfi dzimtajai pilsētai, kur kaujas beigušās pavisam nesen. Tur izkāpj mūsu ceļabiedrs un pasaka man paldies par ārvalstu palīdzību. Ceļmalā redzami vairāki revolucionāru tanki. Uz asfalta daudz izšautu patronu, lielākoties ložmetēja kalibra.

Jau ir satumsis, un posteņos visiem garāmbraucējiem pārbauda dokumentus. Par Latvijas pasi nekādi jautājumi nerodas.
Pie pagrieziena uz Misrātu mašīna apstājas, un šoferis saka: „Sarkozī, esam klāt!” Paņemu savas somas, atvados un sāku stopēt ceļa malā. Pavisam drīz jau esmu mašīnā. Vīrieti sauc Baha, un viņš ir priecīgs, ka var man palīdzēt nokļūt viesnīcā. Bet vēl pirms tam piedāvā apskatīt kara postījumus pilsētas centrā. Tie joprojām ir iespaidīgi, lai gan Kadāfi armija no šejienes tika padzīta 18.augustā.

 

Attēlos - Lielie musulmaņu upurēšanas svētki sākušies. Katra ģimene, kuras rocība to atļauj, iegādājas vienu vai vairākus jāerus, arī citus mājlopus, kas kļūst par pamatēdienu trīs dienas garo svētku maltītēs. Pa labi - Ciemošanās pie vecāka radinieka upurēšanas svētku pirmajās dienās. 

Dienas laikā iespējams iepazīties ar daudziem lībiešiem, un tas ir vienkārši, jo Misrātas iedzīvotāji sevi uzskata par darbīgiem, strādīgiem cilvēkiem, kas allaž gatavi jauniem kontaktiem. Te nav taksometru, bet sagaidīt apstājamies kādu automašīnu nenākas grūti. Cilvēki vēlas palīdzēt, arī pastāstīt par sevi. Viss pēc Muammara Kadāfi režīma krišanas ir citādi, un to sauc par brīvību. Katrs jūt, ka atnācis jauns laiks ar pārmaiņām, un tās varot būt tikai pozitīvas. Pie kafijas tases nelielā kafejnīcā esmu iepazinies ar agroinženieri Ezedīnu Aliu. Lūdzu viņam raksturot pašreizējo laiku. „Viss ir skaidrs, viss taču ir labi. Mums ir viss – esam brīvi. Ir tāda sajūta, ka visiem lībiešiem būtu viena sirds. Pirms tam visi kopā uzbrukām lielajam sātanam, kas gribēja mūs aizvilkt uz elli,” stāstīja Ezedīns.

Arī kafejnīcā strādājošais marokietis, jauns puisis, domā tāpat. Tagad valdot sirsnība un prieks par atbrīvošanos. Šis ir laiks, kad vēl tiek rīkoti svētku koncerti. Piektdienas vakarā galvaspilsētā Tripolē notika militārā parāde – lēni mūzikas pavadībā slīdēja smagi tanki, bet uz tiem paši tankisti un daudzi vietējie puikas. Uz plauktiem kafejnīcā rindā saliktas dažādu kalibru lodes.

Tagad ir vēlēšanās būt vienotiem, jo mums viss jebkurā jomā jāsāk no jauna. Mēs ticam Allāham un mūsu cilvēkiem, un attīstībai. 

Lai ko mēs darītu, viss būs labāk nekā agrāk – jo tas tiks darīts no sirds. Laikam jau Kadāfi laiku var salīdzināt ar Krievijas okupāciju Latvijā, kad viss tika sagrauts. Runājot par Misrātu – Kadāfi taču draudēja, ka esot gatavs visus mūs iznīcināt un ievest vietā cilvēkus no Āfrikas. Viņš maksāja lielu naudu algotņiem no Čadas, Nigērijas. Pat bija paziņojis, ka viņš esot Āfrikas karalis, ārprātīgais vīrs!” stāstīja agroinženieris.

Vislielākie postījumi redzami abpus centrālajai Tripoles ielai, jo tieši tur ilgu laiku gājusi frontes līnija. Tāpēc cietušas visas ēkas, dažas pat nemaz vairs nav atjaunojamas. Sestdienas vakarā vienu no krustojumiem regulē jauni puiši – visiem plecā kalašņikovs. Puskilometru tālāk trīs policisti, arī viņiem šaujamie. Vakarā pēc karstās dienas cilvēki iet uz veikaliem un kādā mazāk cietušā Tripoles ielas kvartālā ir gan ātrās ēdināšanas kafejnīca, gan daži veikali, grāmatnīca un interneta punkts.

29 gadus vecā Sūfījana māja aptuveni puskilometru no Tripoles ielas atrodas aiz augstas sienas. Ēkā daudz trāpījumu, arī divi prāvāki caurumi. Tie bijuši RPG šāviņi, tomēr drīz māja būs sakopta un varēs tajā atgriezties. Pašā karstākajā kara laikā gandrīz mēnesi Sūfījans nav varējis šurp atnākt, bet tagad drīz atvedīs arī sievu. Viņiem pēc diviem mēnešiem gaidāms dēls.

Senajā Tripolē

Pirms aptuveni 27 gadsimtiem feniķiešu dibinātā jūras pilsētā Tripole aizņem visai prāvu teritoriju. Šeit nesenā karadarbība nav atstājusi tik acīs krītošas pēdas kā Misrātā, kur bruņotā cīņa ilga vairākus mēnešus. Abas pilsētas šķir aptuveni 200 kilometri, un šajā ceļa posmā nav daudz postījumu. Tikai neliels skaits sašautas bruņutehnikas, šur tur redzamas šāviņu pēdas māju sienās. Tripole ir daudz lielāka, vairāk nekā miljons iedzīvotāju, un tādēļ revolucionārās armijas karavīrus neredz tik bieži. Tomēr, viņu skaits nemaz nav tik mazs. Lībijas galvaspilsētā drošības uzturēšanas nolūkos joprojām atrodas ap 25 tūkstoši karavīru, kurus nosacīti varētu iedalīt četrās daļās – tie ir misrātieši, tripolieši, Nāfusas kalnu reģiona un Zintanas pārstāvji. Šobrīd, man apliecina labā angļu valodā runājošais starptautiskās gāzes kompānijas darbinieks Haitems Tahrifti, šiem karavīriem neesot nekādu domstarpību. Viņi, tāpat kā visi pārējie, izskatās ļoti vienoti - kā viens cilvēks.

Neliela Misrātas vienība apsargā vietējās bankas ēku. Trīs puiši sēž mīkstos krēslos, kas nolikti zem zaļojošajām dateļpalmām. Tuvumā četras apvidus mašīnas, uz tām uzmontēti ložmetēji. Tālāk nelielā sardzes būdiņā trīs vietējie policisti. Viens no karavīriem, kuru sauc Sūfījans, sācis studēt grāmatvedību Misrātas augstskolā. Aprīlī iestājies kaujas vienībā, kas sagūstījusi 42 gadus valdījušo Muammaru Kadāfi kauju laikā dikatora dzimatajā pilsētā Sirtā. Pavisam drīz, ne vēlāk par Jaungadu, Sūfījans atgriezīšoties universitātē. Sarunāties nav viegli, jo Kadāfi laikā nav atbalstīta svešvalodu, to skaitā angļu valodas, apguve. Tagad nokavēto būšot jāatgūst. Piezvanu savam paziņam un lūdzu iztulkot puiša teikto. Nejūtos pārsteigts, dzirdot arī šī divdesmit gadus vecā karavīra vienkāršo viedokli par Kadāfi bojāeju. Tajā nav vietas žēlumam, tik vien skaidra apziņa, ka viss norisinājies taisnīgi.

Neviens vīrs, lai cik viņš arī būtu spēcīgs, nevarot iet pret tautu. 

Tie esot pilnīgi atšķirīgi lielumi, paskaidro Sūfījans. Viņš apsola nākamajā dienā ar savu jaudīgo Toyotu izvizināt pa Triples centru.

Haitems uzskata, ka Kadāfi bijis viltīgs valsts vadītājs, kas labi orientējies Lībijas vēsturē. Savu varu centies balstīt uz dažādu reģionu domstarpībām, kuras pats arī centies izraisīt. Lielāko daļu sabiedrības mēģinājis turēt nabadzībā. „Lai cilvēks domātu tikai par mazām lietām – kā dabūt ēdienu, kā iegādāties degvielu, kā samaksāt ārstam. Tautas turēšana šādā stāvoklī deva iespējas Kadāfi darīt visu, ko viņš vēlas, un valdīt 42 gadus,” teica Haitems. Teiktā apstiprinājumam viņš pastāsta par savu tēvu, augstākā ranga valsts ierēdni, kas 35 gadus nostrādājis izglītības sistēmā. Pirms došanās pensijā tēvs pelnījis tikai 500 Lībijas dināru (ap 300 latu), ar šādu naudu viņam pieticis tikai medikamentu iegādei. Visi pārējie trīs brāļi arī paņēmuši ieročus un karojuši pret Kadāfi, vienīgi Haitems karā neesot piedalījies. Vienam no brāļiem taču bija jāpelna nauda, un izvēle esot bijusi vienkārša – Haitema ienākumi gāzes kompānijā bijuši vislielākie.

Diktatora drupas

Nožēlojamas drupas Lībijas galvaspilsētā ir gandrīz vai vienīgā liecība ilgajam šīs valsts diktatora Muammara Kadāfi valdīšanas laikam. Tā ir visai prāva teritorija, kur vēl nesen atradās pasaulē labi pazīstamā telts, kurā viesu pieņemšanas rīkoja pats pulkvedis. Sargtorņi un pelēkās betona sienas, šauras lūkas, kas, iespējams, bijušas paredzētas šaušanai, apliecina bijušā Lībijas valdnieka un viņam pakļautās nācijas attiecības. Kā var spriest pēc šīs teritorijas apskates, pie Kadāfi bijis iespējams nokļūt tikai pēc daudzu posteņu šķērsošanas. Tagad uz šejieni katru dienu brauc simtiem lībiešu. Netrūkst nedz bērnu, nedz sieviešu. Šurp dodas veselām ģimenēm, lai apskatītu kādreiz tik biedējošo un noslēpumaino vietu. Daži gados jaunāki vīrieši, bremzēm kaucot, griež ātrumā apkārt savas mašīnas, tā paužot niknumu pret vietu, kur uzturējies diktators. Šurp nāk arī karavīri.

Attēlā - Joprojām simtiem lībiešu katru dienu ierodas nopostītajā Kadāfi rezidences kompleksā Tripolē. 

„Man pirms 17.februāra, kad sākās revolūcija, nepatika sava valsts, bet tagad varu teikt, ka es mīlu Lībiju. Esot šeit, es gribu pateikties tam cilvēkam, kas darīja galu Kadāfi. Lai Allāhs viņu svētī!,” stāsta telekomunikāciju inženieris Muhammads Jūsufs Ramadāni. Aŗī viņš šurp atnācis ar sievu, desmit gadus veco dēlu un pavisam mazo meitiņu. Pirms režīma krišanas neko neesot bijis iespējams sasniegt, ja vien cilvēks nav bijis starp Kadāfi atbalstītājiem. „Te nebija likumu, svarīgi bija tikai personīgie kontakti. Bet tagad ir parādījusies cerība uz to, ka Lībijā būs likumi. Lai tas tā būtu,” uzskata Muhammeds, „visiem lībiešiem vajadzīga pacietība.”

Kāds cits vīrs paskaidro, ka tagad esot svarīgi, lai valsts saņemtu ārzemju bankās iesaldēto Kadāfi sazagto naudu. Esot solīts, ka budžeta iestāžu darbiniekiem tikšot palielinātas algas no nākamā gada sākuma. 1.janvāris arī esot beigu termiņš, kad darbu jāatsāk visām skolām un augstskolām.

Ierodas aizvien jauni cilvēki. Viņi fotografē viens otru uz drupu un apdegušo ēku fona. „NATO uzbrukumi bija ļoti precīzi. Ja kādu reizi arī kļūdījās, tad tie bija tikai kādi piecpadsmit metri.

NATO lidmašīnu skaņas mēs gaidījām, pat kļuvām nervozi, ja to nebija. 

Man zvanīja māte un prasīja, vai lidmašīnas nav bijušas, un teica, ka viņa nevarot aizmigt, jo neesot tās vēl dzirdējusi. Viņu varēja saprast, jo 25. februārī, bet tolaik mums bija tikai akmeņi, mūsu rajona mošejā tika nogalināti astoņi cilvēki, nošauti ar ieročiem, kas domāti šaušanai gaisa mērķos. Lūk, ar kādiem ieročiem viņi uzbruka,” stāstīja Muhammads, kas šobrīd atrodas jaunās varas izveidotajā dienestā, kura uzdevums ir atmaskot Kadāfi piekritējus. Tādu esot pietiekami daudz, un viņi esot bruņoti.

Teksts un foto - Atis Klimovičs, Tēvijas Sargs

Dalies ar šo ziņu