
Gruzijas vēsturiskais ceļš uz NATO
67 gadus vecais Otari Mgalobašvili dzīvo vienā no pievilcīgākajām Gruzijas pilsētām — Signahi. Katru dienu viņš iet uz sporta zāli cilāt svarus, un tas palīdz uzturēt spēku, ko šogad viņš atkal apliecinājis valsts svarcelšanas čempionātā, kļūdams par čempionu veterānu kategorijā, lai gan pārējie pretinieki bijuši ievērojami jaunāki. Otari ir lepns, kad rāda man savas beidzamajos gados iegūtās medaļas.
Bez sporta, kam enerģiskais gruzīnu pensionārs seko dažādos ar satelīta antenas palīdzību uztveramajos TV kanālos, daudz laika paiet, rūpējoties par savu vīnogulāju. Kā lai to nedara — tā taču esot viena no galvenajām gruzīnu tradīcijām — vīnogulāju kopšana un vīna darīšana. Bez tam — ar pensiju vien taču neesot iespējams iztikt — tās lielums ir 110 lari jeb aptuveni 36 lati. Tā kā Otari māk pagatavot garšīgu vīnu no saldajām rkaciteli šķirnes vīnogām un pēc tam no pārpalikušajām izejvielām — vīnogu biezumiem — arī labu šņabi, ko sauc par čaču, viņam ir iespējas iegūt papildu ienākumus. Vīnu labprāt pērkot kaimiņi un arī kāds netālu esošais restorāns. «Dzīvot jau var,» saka Otari, kas kādreiz beidzis vēstures fakultāti Telavi institūtā. «Atceros — trīsdesmit vienu dienu no vietas nebija elektrības — tādi bija laiki! Maizes nebija. Reiz no Turcijas bija atveduši zaļu maizi, ko pat suņi neēda. Ševardnadzes laikā desmit gadus faktiski nebija elektrības. Te nebija gāzes, ūdeni nesām ar kannām,» tādas ir Otari atmiņas par dzīvi deviņdesmitajos gados līdz pat Rožu revolūcijai 2003. gadā.
Atceras drūmos deviņdesmitos
Viņa draugam Moisejam Jefremidzem vēl līdz pensijai tālu, tāpēc viņš katru dienu ir gatavs saņemt klienta pasūtījumu un braukt ar savu nelielo kravas mašīnu, kas spēj pārvadāt pusotru tonnu smagu kravu. Nav viegli, saka Moisejs, taču vienlaikus piebilst, ka gruzīniem vēsturē bieži klājies vēl daudz smagāk. Tā bijis arī pavisam nesen — tikai pirms trim gadiem, kad pašā Pekinas olimpiādes sākumā bruņotu agresiju pret Gruziju veikusi Krievija. Signahi atrodas uz gana stāva kalna muguras, no kurienes labi pārredzama plašā un auglīgā Alazani ieleja. Piecu kara dienu laikā krievu aviācija te bieži lidojusi pāri, atcerējās Moisejs, un reiz nomestas pat pāris bumbas. Tās tēmētas uz PSRS laikā uzbūvētās aviācijas bāzes pazemes angāriem. Tur gan toreiz nekas neesot bijis.
«Vai atceries, kā deviņdesmito gadu sākumā es braucu uz Azerbaidžānu pēc benzīna. Lejā — Alazani ielejā — gaidīja Mhedrioni kaujinieki (legāls, nekontrolēts bruņots grupējums Gruzijā, kas pastāvēja deviņdesmitajos gados). Viņi zināja, ka atpakaļ braukšu ar benzīnu un ierīkoja slēpni. Arī es par viņiem zināju, taču labāk par viņiem pazinu šejienes ceļus. Un, protams, apbraucu bandītu slēpņus. Bija jau tumšs, taču braucu bez gaismām. Vienu reizi gan ceļa malā man benzīnu atņēma, pienāca klāt ar automātiem un atņēma. Bet man taču bija jāstrādā, bija jāuztur ģimene,» deviņdesmito gadu situāciju Gruzijā atcerējās Moisejs. Arī vietējā policija toreiz baidījusies no šiem kaujiniekiem. Signahi pie policijas iecirkņa šķērsām priekšā ieejai pa nakti novietota kravas automašīna KamAz, lai Mhedrioni kaujinieki nevarētu ielauzties iekšā.
Vīnogulāju iznīcināšana
Vīnogulāja lielā nozīme gruzīnu dzīvē bijusi zināma sen. To sapratuši arī agrāk tradicionālie gruzīnu ienaidnieki persieši. Ne reizi vien, pēc gruzīnu zemju ieņemšanas, viņi iznīcinājuši tur iekoptos vīnogulājus. Persieši bijuši pārsteigti, kad atgriezušies šajā zemē pēc dažiem gadiem un atkal ieraudzījuši — vīnogulāji iestādīti. Bija smagi jācīnās, lai gan labu karotāju gruzīniem nav trūcis. Pastāvīgā apdraudētība un ienaidnieku pārspēks lika Kartli un Kahetijas valdniekam Iraklijam II 1783. gadā parakstīt sadarbības līgumu ar Krievijas caru. Uzskata, ka ar šo līgumu Gruzija labprātīgi atzinusi sevi par Krievijas vasali, cerot paglābties no musulmaņu postošajiem iebrukumiem. Tomēr šīs cerības nepiepildījās. 1795. gadā nopietnā uz-brukumā uz Tbilisi atkal devās persieši, kas tikai pēc ilgām un smagām kaujām spējuši pilsētu ieņemt. Tbilisi tika sagrauta, bet krievu karaspēks neesot nācis palīgā, lai gan atradies pavisam tuvu — tagadējās Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku tuvumā. 1798. gadā Iraklijs II nomira, bet jau 1801. gadā Krievija likvidēja šīs zemes patstāvību, izveidojot divas — Tbilisi un Kutaisi guberņas. Ievērojamākās sacelšanās pret okupācijas varu notika 1804. gadā Tiuleti un 1812. gadā, kad to vadīja Aleksandri — viens no Iraklija II dēliem. Ievērojama bija arī gruzīnu inteliģences vadītā 1832. gada sacelšanās. Latvijas gruzīnu biedrība «Samšoblo» savā interneta mājaslapā raksta: «Krievija diemžēl ignorēja gruzīnu tradīcijas un ieražas, tā centās mazināt gruzīnu valodas pozīcijas. Gandrīz visos gruzīnu klosteros tika aizkrāsotas senās freskas, likvidēts Gruzijas patriarhāta un Gruzijas baznīcas pašnoteikšanās."
Pēc Pirmā pasaules kara gruzīni, tāpat kā latvieši, lietuvieši un igauņi, nodibināja savu valsti, taču tās mūžs bija pavisam īss — tā pastāvēja no 1918. līdz 1921. gadam, kad trauslo valsti okupēja boļševistiskā Krievija. «Mācījos vēstures fakultātē, taču toreiz mums par šo faktu — neatkarīgas Gruzijas pastāvēšanu — pilnīgi neko nestāstīja. Par to, ka tika sagrauta jaunā valsts un tās vadītāji trijos kuģos aizbrauca no Batumi,» stāstīja Otari.
Karš bija gaidāms
Senajā vēsturē ir daudz stāstu par kariem, taču arī divās pēdējās desmitgadēs kopš neatkarības atjaunošanas tieši karadarbības rezultātā Gruzijā būtiski mainījusies situācija. Atvaļinātais gruzīnu ģenerālis Amirans Salukvadze, kas līdz 2005. gadam vadīja Gruzijas Gaisa spēkus, «Tēvijas Sargam» pastāstīja, ka visu laiku tā sauktajās separātisma zonās viņiem nācies karot ar Krievijas armiju. Tā bijis arī 1993. gadā Abhāzijā, un par to esot viegli pārliecināties. Krievijā to neslēpj, jo armijas vienību interneta mājaslapās ir pavisam skaidri pateikts, ka šīs vienības karojušas pret gruzīniem. Starptautiski par to neviens nerunā, jo cīnīties ar Krievijas propagandas potenciālu Gruzija nespējot. Pieredzējušajam ģenerālim neesot bijusi negaidīta arī Krievijas gatavošanās 2008. gada karam. Viss liecinājis, ka lielā valsts gatavo uzbrukumu. Pavisam skaidrs tas kļuvis, kad Krievija vairs nav slēpusi savu lidmašīnu ielidošanu Gruzijas teritorijā. Pēc A. Salukvadzes domām, par to atklāti runāja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā bijusi skaidra norāde, ka sekos iebrukums. Ģenerālis uzskata, ka gruzīnu armijai bija pa spēkam pretoties sekmīgāk, nekā tas bijis 2008. gada vasarā.
Cer saņemt sabiedroto atbalstu
Gruzijas enerģiskā darbošanās miera misijās — gan iepriekš Irākā, gan tagad Afganistānā — nav pārsteidzoša.Lielā nacionālā kontingenta nosūtīšanu uz karstāko šīs valsts reģionu Helmandu diktē vēlme no stratēģiskajiem partneriem saņemt atbalstu, kad Gruzijai tas būs vajadzīgs. Tagad gruzīni, «Tēvijas Sargam» stāstīja NATO informācijas centra Gruzijā direktors Tengizs Gogotišvili, dod savu ieguldījumu.
Šobrīd Helmandā atrodas 950 gruzīnu karavīru. Viņi karo kopā ar amerikāņu jūras kājniekiem, un tieši šī elitārā ASV militārā spēka vadībā esot tikuši sagatavoti karstajai misijai. «Gruzīnu karavīriem tur nav taktisko ierobežojumu. Tāpēc amerikāņi zina, ka gruzīnus, kas ir tāpat sagatavoti, var sūtīt tur, kur amerikāņus vai britus. Un gruzīni uzdevumu izpildīs. Mēs neslēpjamies un visu laiku atrodamies pirmajās līnijās. Taču tā nav šantāža, ka par Gruzijas piedalīšanos Afganistānas misijā pieprasīsim tūlītēju uzņemšanu NATO. Tas ir mūsu pašu drošības jautājums, jo, piemēram, no Mazāri Šarīfas uz Gruziju jālido tikai trīsarpus stundas,» stāstīja T. Gogotišvili.
Pēc viņa domām, alianse nebūšot spējīga bezgalīgi atkārtot jau trīs reizes NATO ikgadējos samitos izteikto solījumu, ka Gruzija tiks uzņemta šajā organizācijā. Kādreiz tam būs jānotiek, jo militārā ziņā valsts tam ir gatava. NATO nedrīkstot pieļaut, ka Krievijai, kas nav alianses dalībvalsts, ir veto tiesības uz jaunu dalībnieku pieņemšanu. «Ja par mūsu dalību lemtu tikai NATO augstākā militārā vadība, tad Gruzijas jautājums drīz tiktu pozitīvi izlemts. Ja Albānija ir pelnījusi dalību NATO, vai tad mēs to neesam pelnījuši? Socioloģiskajās aptaujās Gruzijas iedzīvotāji izteikušies, ka iestāsimies NATO trīs līdz desmit gadu laikā, un tas ir ļoti reāli. Gruzija ir pierādījusi, ka spēj sadarboties ar citām valstīm, arī angļu valoda ir zināmā līmenī, tā ka spējam glabāt noslēpumus,» teica NATO informācijas centra direktors.
Drošības situācija Gruzijā joprojām izsauc raizes, un tāpēc ir saprotams, ka sabiedrības lielākā daļa ir pārliecināta par nepieciešamību iestāties NATO. Gluži tāpat kā XVIII gadsimtā, kad vēl nepastāvēja apvienota Gruzijas valsts tās pašreizējās robežās, jautājums par drošību ir viens no būtiskākajiem. Beidzamajos gados paveiktais liecina, ka labvēlīgos apstākļos Gruzija var gūt panākumus gan saimnieciskajā attīstībā, gan sabiedrības dzīvē kopumā.
Atis Klimovičs žurnālam "Tēvijas Sargs". Autora foto