Lībija pēc Kadafi: no sacelšanās uz valsts pārvaldīšanu
Irākas un Afganistānas pieredze liecina, ka ir daudz vienkāršāk gāzt režīmu, nekā pārvaldīt valsti. Pieredze tāpat liecina, ka ir ļoti sarežģīti izveidot stabilu valsts pārvaldi uz vairāku gadu desmitu ilguša diktatoriska režīma paliekām. Lībijas Nacionālajai pārejas padomei pārejot no režīma gāšanas uz valsts atjaunošanu un tās pārvaldīšanu, nepieciešams pievērst uzmanību tām Lībijas vājajām vietām, kas var ietekmēt valsts turpmāko vaibstus.
Viena no lielākajām problēmām, ar kurām saskarsies Lībijas nemiernieki, sākot pārvaldīt valsti, ir tās etniskā, cilšu un reģionālā sadrumstalotība. Lai arī gandrīz visi Lībijas iedzīvotāji ir musulmaņi un pārsvarā arābi, starp viņiem pastāv vairākas atšķirības. Viena no tām ir etniskā daudzveidība, proti, Nafusas kalnos dzīvojošie berberi, Fezanas dienvidrietumu tuksneša apgabalā dzīvojošie tuaregi un Sahāras tuksneša Kirenaikas apgabalā dzīvojošie tubu. Starp arābiem, kuri veido Lībijas iedzīvotāju vairākumu, arī ir simtiem cilšu, kas saziņai izmanto vairākus arābu valodas dialektus.
Iespējams, ka viens no vājākajiem punktiem ir pastāvošās atšķirības starp Tripolitānijas un Kirenaikas reģioniem. Kirenaikas reģionam ir ilga un sena vēsture, kas ietiecas 7.gadsimtā p.m.ē.. Kirenaikai ir bijušas ilgstošas nesaskaņas ar tās sāncensi Tripolitāniju, ko dibināja feniķieši, bet vēlāk iekaroja Kirenaikas grieķi. Šo sāncensību vēl krasāk iezīmē tas, ka karaļa Idrisa I valdīšanas laikā (1951 – 1969) Lībijai patiesībā bija divas galvaspilsētas - Tripole bija oficiālā galvaspilsēta rietumos, savukārt Bengazi - de facto galvaspilsēta valsts austrumos. Tikai pēc 1969.gada militārā puča, kad pie varas nāca pulkvedis Muamars Kadafi, Tripole nepārprotami kļuva par Lībijas galvaspilsētu. Pēc 1969.gada puča Kadafi ne tikai noteica Tripoli par Lībijas galvaspilsētu, bet arī ar sava autoritārā režīma un ienākumu, kas gūti no naftas, palīdzību kontrolēja un kooptēja 140 Lībijas ciltis, daudzas no kurām pieder berberu, tuaregu un tubu etniskajām grupām.
Nav pārsteigums, ka Lībijas revolūcija sākās Kirenaikā, kas ilgstoši cieta no Kadafi režīma un kurā iepriekš bija notikušas vairākas nelielas un nesekmīgas sacelšanās. Arī Lībijas Islāma kaujas grupa ir bāzējusies Kirenaikas pilsētā Darnahā un Bengazi, kas pret Kadafi vērstās opozīcijas un ekonomisko grūtību dēļ ir bijušas auglīga vide nākamo džihādistu vervēšanai. Daudzi no šiem džihādistiem pievienojās Kadafi režīma pretiniekiem austrumu frontē.
Nemiernieki pret Kadafi režīmu cīnījās ne tikai Kirenaikā – ilgstošas un asiņainas cīņas pret valdības spēkiem notika arī Misratā. Savukārt berberu nemiernieki, kuri bāzējās Nafusas kalnos, izdarīja pastāvīgu spiedienu uz Lībijas valdības spēkiem valsts rietumos, un kopā ar arābu nemierniekiem no piekrastes pilsētām, piemēram, Zavijas, kurā februārī notikušos nemierus pirms NATO militārās intervences brutāli apspieda Kadafi režīms, iesoļoja Tripolē.
Šīs bruņoto nemiernieku grupas pilsoņu kara laikā bija cīnījušās savstarpēji nesaistīti dažādās frontēs un to panākumi bija atšķirīgi. Pastāv liela varbūtība, ka šo grupu loma un, kas ir vēl svarīgāk, izpratne par savu lomu un vietu pilsoņu kara laikā, radīs domstarpības brīdī, kad vajadzēs sākt veidot valsts turpmākās pārvaldes modeli.
Kaut arī Nacionālā pārejas padome aptver lielāko daļu grupu, kas ir cīnījušās pret Kadafi režīmu, vairums padomes līderu ir no Kirenaikas. Pašreizējā situācijā Nacionālā pārejas padome sastopas ar sarežģītu uzdevumu - līdzsvarot daudzo grupējumu, kas ir piedalījušās Kadafi režīma gāšanā, prasības un intereses. Pieredze liecina, ka pēc režīma gāšanas starp dažādajiem grupējumiem, kas cenšas īstenot atšķirīgus mērķus, nereti sākas savstarpēji konflikti.
Lībijai ir jārēķinās ar vēl vienu potenciālu apdraudējumu – citu valstu ietekmi, kas savu interešu vārdā var izmantot reģionālās un cilšu domstarpības. Ēģipte, kas ir relatīvi spēcīgs kaimiņš, ir ilgstoši centusies iejaukties Lībijas iekšējās lietās un ilgstoši tīkojusi pēc tās resursiem. Kaut arī Ēģipte šobrīd ir aizņemta pati ar savām problēmām, tostarp arī ar Izraēlas un Palestīnas jautājumu, nākotnē tā atkal varētu pievērsties Lībijai. Arī Itālija, Francija un Apvienotā Karaliste ir bijušas vēsturiski saistītas ar Lībiju – Lībijas provinces bija Itālijas kolonijas kopš 1911. līdz 1943.gadam, briti savukārt tajā laikā kontrolēja Tripolitāniju un Kirenaiku, bet Francija kontroli pār Fezanas provinci saglabāja līdz 1951.gadam, kad Lībija ieguva neatkarību. Nav nejaušība, ka Francija un Apvienotā Karaliste bija tās, kas lūdza NATO atbalstu situācijas atrisināšanai Lībijā, savukārt Itālija bija aktīva NATO kampaņas dalībniece. Nemierniekus aktīvi atbalstīja arī Katara, Turcija un Apvienotie Arābu Emirāti.
Pēc naftas resursu atklāšanas Lībijā 1959.gadā Lielbritānijas, ASV un Itālijas naftas kompānijas bija aktīvi iesaistītas Lībijas naftas industrijas attīstīšanā. Reaģējot uz to, viens no Kadafi režīma ideoloģijas pīlāriem bija kultivētā negatīvā attieksme pret Rietumiem. Šo nesaskaņu dēļ Kadafi bija izveidojušās tuvas attiecības ar PSRS un vēlāk arī ar Krieviju, no kuras nāca liela daļa režīma rīcībā esošais bruņojums. Var paredzēt, ka Krievija, kas neatzīst Nacionālo pārejas padomi, būs starp lielākajiem ietekmes zaudētājiem šajā valstī. Tomēr jāpatur prātā arī tas, ka Krievija ir saglabājusi kontaktus ar dažām Kadafi režīma amatpersonām, kuras ir pārgājušas nemiernieku pusē.
Arī Ķīna tīko pēc Āfrikas un Ziemeļāfrikas resursiem. Kaut arī tai nav būtisku ieguldījumu Lībijas naftas industrijā, tā ir investējusi 20 miljardus ASV dolāru Lībijas enerģētika sektorā, lielas Ķīnas inženierfirmas Lībijā ir iesaistītas celtniecības un naftas infrastruktūras projektos. Tā kā Ķīna ir ļoti atkarīga no ārvalstu naftas, lielākā daļa no kuras nāk no Vidējiem Austrumiem, tā ir ieinteresēta Lībijas politiskajā stabilitātē. Ķīnas nauda var būt ļoti nepieciešama arī nemiernieku valdībai, lai atjaunotu pilsoņu karā cietušo valsti, turklāt Ķīna ar Nacionālās pārejas padomes akceptu jau ir sniegusi finansiālu atbalstu Bengazi.
Izmantot savā labā Lībijas vājās vietas ir gatavas ne tikai valstis - par pašreizējo apjukuma situāciju Lībijā ir gandarīta gan Lībijas Islāma kaujas grupa un Magrebā izvietotā „Al Qaeda”. Dzelzs dūre, kas ilgstoši bija apspiedusi Lībijas džihādistus, ir iznīcināta, bet valdībai, kas nāks Kadafi režīma vietā, visticamāk, būs mazāk spēka apslāpēt džihādistu ideoloģijas liesmas. Kaut arī džihādistu ideoloģija pēdējos gados ir piedzīvojusi vairākus triecienus, ir jāpatur prātā, ka ir ļoti grūti vienas nakts laikā iznīcināt ideoloģiju, kurai ir daudz dedzīgu sekotāju. Svarīgi atcerēties, ka liels skaits Lībijas džihādistu ir ilgstoši ieņēmuši „Al Qaeda” vadošos amatus, un starp tiem, kuri Irākā cīnās džihādistu rindās, ir daudz lībiešu. Lībija šobrīd ir pārpludināta ar ieročiem – gan ar tiem, kas piederēja bijušajam režīmam, gan ar Lībijā ievestajiem un nemiernieku rīcībā nodotajiem. Ja Nacionālā pārejas padome sašķeļas, tas var izraisīt ilgstošu un asiņainu pilsoņu karu un radīt auglīgu augsni džihādistu grupējumiem.
Paturot prātā iepriekš minētos riskus, šobrīd gan vēl ir pāragri prognozēt notikumu turpmāko attīstību Lībijā pēc tam, kad varu savās rokās būs pārņēmuši nemiernieki.
Materiāls ir pārpublicēts ar Stratfor atļauju