Igaunija negrasās atteikties no vispārējās karaklausības

Igaunijas armijas mācībās Veru apkaimē mani sagaida virsseržants Olevs Ārma. Braucot garām kādām mājām militāro mācību rajonā, ceļmalā izlikts uz dēļa rakstīts sveiciens Igaunijas armijai. Citur tādu karavīru sveikšanu neredzu: igauņiem lepnums par savu valsti un armiju vairāk ir sirdī un attieksmē, piemēram, šajās mācībās viņi labprāt atvēl karavīru vajadzībām savas privātās zemes.


Kara laikā – armijas mugurkauls

Olevam Ārmam ir 40 gadu, un viņš nav ne profesionālā, ne obligātā dienesta karavīrs, bet ir viens no 42 tūkstošiem rezervistu (arī Latvijā ir izstrādāta armijas rezervistu sistēma, bet tā jo-
projām ir tikai uz papīra, reāli rezervistu apmācības nav notikušas). Olevs padomju gados darbojies paramilitārajā organizācijā DOSAAF, pēc valsts neatkarības atgūšanas – igauņu zemessardzē "Kaitseliit", pirms pieciem gadiem mācījās virsnieku kursos un nu ir Igaunijas armijas rezervists. Maizes darbs O. Ārmam vairākus gadus ir Igaunijas parlamenta Eiropas Komisijas sekretariāta vadītāja amats. Tepat mācībās kājnieku bataljona sastāvā atrodas arī viņa 22 gadus vecais dēls Ots, kuram beidzas 11 mēnešus ilgais obligātais dienests.
O. Ārma stāsta, ka rezervistus armijā iesauc vidēji reizi trijos četros gados uz divām trim nedēļām. Var arī biežāk: ja ir nepieciešamība pēc konkrētas specialitātes vai rezervists pats izrāda šādu vēlmi. Iesaukuma laikā armija rezervistam nodrošina visu nepieciešamo, maksā arī karavīra algu. Olevs teic, ka bezdarbniekiem un cilvēkiem ar mazu algu tas esot pat finansiāls ieguvums. Valsts iestādes darbiniekus armijā laižot bez ierunām, ar privātiem uzņēmumiem gadoties problēmas, bet ne masveidīgi. Pavēsti par iesaukumu rezervists saņem trīs nedēļas iepriekš. Ja ir attaisnojošs iemesls, piemēram, slimība, dienests var arī izpalikt.

Valdības un sabiedrības atbalsts

"Tieši rezervisti kopā ar obligātā dienesta karavīriem kara laikā domāti kā armijas mugurkauls. Man ir prieks, viegli strādāt un plānot, jo jūtu valdības un sabiedrības atbalstu tam, ka armija tiek  komplektēta no dažādiem spēkiem: profesionāļiem, obligātā dienesta, rezervistiem un zemessargiem," saka Igaunijas armijas sauszemes spēku komandieris pulkvedis Indreks Sirels un piebilst, ka viņam nepatīkot karavīrus dalīt pēc iesaukšanas veida, jo katrs esot profesionāls karavīrs sev uzticēto uzdevumu ietvaros. "No obligātā dienesta karavīra nevar uztaisīt universālo karavīru, starp citu, tāpat kā no jebkura profesionāļa – svarīgākais, ka katram ir sava specialitāte un katrs ir savā vietā, dara to, ko spēj, un varam veikt kopējas mācības. Nevajag par zemu novērtēt tā saucamos neprofesionāļus – nupat mācībās ar pretgaisa aizsardzības zenītartilēriju šāva obligātā dienesta karavīri, kuri, atgriežoties mājās, kļūs par rezervistiem. Protams, profesionālu karavīru var apmācīt sarežģītu uzdevumu veikšanai, taču galveno – ar ieroci aizstāvēt savu valsti – var apgūt arī obligātā dienesta 8 – 11 mēnešos, kā arī rezervistu un zemessargu apmācībās."
Kad ieminos par Igaunijas aizsardzības ministra un armijas komandiera uzskatu, ka Latvija un Lietuva kļūdījusies, atsakoties no obligātā dienesta, pulkvedis atbild: "Tas ir katras valsts politisks lēmums, kura pieņemšanā finansiālais apsvērums nebūt nav galvenais. Igaunijā sabiedrība uzticas armijai, liela daļa vēlas dienēt, līdz ar to tas ir politiski svarīgi."

Rezervistu sistēma Igaunijā darbojas kopš neatkarības gadiem, pēdējos piecos gados tai pievērsta lielāka uzmanība. Visi, kas beiguši profesionālo vai obligāto dienestu, automātiski kļūst par rezervistiem. Arī vīrieši, kas nav dienējuši, ir uzskaitē: "Gan jau mēs zināsim, ko ar viņiem darīt un kā iesaistīt, ja būs nepieciešams, tāpat kā atsevišķu profesiju sievietes, kuras varētu būt nepieciešamas armijai," saka I. Sirels.
 
Skaudība par 
Ādažu poligonu

Saistību izpilde pret NATO un tieša savas valsts teritorijas aizsardzība – tie ir galvenie Igaunijas armijas uzdevumi. Pulkvedis norāda, ka karavīri tam ir gatavi gan no profesionālā, gan ieroču un apgādes viedokļa. Ir moderni strēlnieku ieroči, bruņumašīnas, haubices, "Mistral" raķetes, vienīgais, ko komandieris vēlētos, – vairāk un labākus izlūkošanas un sakaru līdzekļus, jo tās esot lietas, kuru vienmēr ir par maz un ātri noveco straujās tehnoloģiju attīstības dēļ.

Aicināts novērtēt mūsu armijas stiprās puses, Igaunijas sauszemes spēku komandieris min lielisko Latvijas armijas karavīra lauka formu, uzkabi, kā arī mūsu karavīru lielo pieredzi un profesionālismu miera uzturēšanas misijās planētas karstajos punktos. "Balta skaudība par jūsu Ādažu militāro poligonu – mums tik lielas vietas, kur veikt kaujas šaušanu bataljona līmenī, nav, jo Igaunijas padomju laiku poligoni lielākoties bija uz privātas zemes un tos atdeva īpašniekiem. Paldies, ka varam braukt pie jums!" piebilst I. Sirels.
 
Alga ir gara

Ekonomiskā krīze skāra arī Igaunijas armiju. Karavīri zaudējuši 10 – 15% atalgojuma. Krīzes kulminācijā – 2008. un 2009. gadā – daudzi tieši vēlējušies iestāties armijā, jo labāk neliela, bet stabila alga nekā pavisam nekā. Tagad, privātajam sektoram atgūstoties, daļai karavīru esot vilinājums pelnīt vairāk, ko viņi arī sāk izmantot, nepagarinot līgumus un armijā iegūtās iemaņas izmanto, veidojot civilo karjeru. Tiesa, tas nenotiekot masveidā un nav galvenais jautājums, ar ko jāsaskaras armijas vadībai.

"Karavīra alga nav liela, bet gara," smej 37 gadus vecais pretgaisa aizsardzības bataljona komandieris majors Maiti Tikerpū, kurš mācījies ASV un ir no tās igauņu paaudzes, kas krievu valodu vairs neprot. Viņa atalgojums ir aptuveni 1000 eiro mēnesī un ar to, tāpat kā savu karjeru, ir apmierināts. Majors komandē 500 cilvēku lielu vienību, kurā tikai desmitā daļa ir profesionāļi (štābisti un bateriju komandieri), bet pārējie – obligātā dienesta karavīri un rezervisti. M. Tikerpū novērojis, ka ar katru gadu palielinās karavīru izglītības līmenis un profesionalitāte.

Aprunājos ar bataljona puišiem. Starp viņiem ir strādnieks, datorspeciālists, celtnieks, bezdarbnieks, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. "Esmu citas paaudzes cilvēks, savas valsts pilsonis un uz vēsturi skatos vienkārši kā uz vēsturi – vieni cīnījās komunistu pusē, citi – fašistu pusē, bet es necīnījos nekur, esmu šeit dzimis, audzis un Igaunijas armijas karavīrs," saka jaunākais seržants Sergejs Kurikovs, kurš pēc tautības ir krievs. "Jā, Igaunijā bija padomju okupācija – tāpat kā vācu, agrāk arī dāņu, poļu. Esmu krievs, bet mana dzimtene ir Igaunija."
 
Droši par māju 
un valsti

Leitnants Tanels Meijels ir igauņu zemessardzes "Kaitseliit" Tartu apgabala komandieris. Pavisam tādu apgabalu Igaunijā ir 15, kuros dien 12 000 cilvēku. Tartu mācības notiekot katru nedēļu, aktīvs cilvēks karavīra formu uzvelkot četras piecas reizes gadā, tāpēc daudzi izvēlas tieši "Kaitseliit", nevis armijas rezervista statusu, jo tad iesaukumu varot gaidīt dažus gadus. ""Kaitseliit" cilvēki iestājas galvenokārt tāpēc, ka grib būt droši par savu ģimeni un māju. Ja ar to viss kārtībā, drošībā ir arī ciems, pilsēta un visa valsts. Mēs esam kā ģimene un, ja armijas komandieris dos pavēli, mēs reaģēsim ātri un zināsim, ko darīt," pārliecināts T. Meijels.

"Mums ar latviešu zemessardzi ir laba sadarbība. Uztraucamies par Latviju, kaimiņi taču!" piebilst leitnants Janno Simms, kas civilā dzīvē ir antropologs."Ja jums ir labi, arī mēs jūtamies labi. Mums, igauņiem, jāturas kopā ar latviešiem un somiem!"
 
Viedokļi
«Bēdīga pieredze» 
 
Latvijas un Lietuvas pāreja uz profesionālo armiju ir "bēdīga pieredze", intervijā izdevumam "Riigikaitse" ("Valsts drošība") sacījis Igaunijas bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Antss Lāneotss. "Ja NATO Igauniju atzīst par visspējīgāko no Baltijas valstīm, tas par kaut ko liecina," viņš piebilda. Igaunijas bruņoto spēku komandieris skaidro, ka, ņemot vērā Igaunijas lielumu, vienīgā iespēja ir jaukta sistēma, kurā ir dažas profesionālās armijas vienības un daudzas rezerves vienības. "Ikviens NATO militārajā aliansē piekrīt, ka mums nav citas iespējas," viņš uzsver. Runājot par finansēm, A. Lāneotss salīdzina, ka Igaunija algām no aizsardzības budžeta tērē 35% līdzekļu, bet Latvijā un Lietuvā – no 60 līdz 65%.
"Ja ņem vērā līdzekļus, kas tiek izlietoti misijai Afganistānā, mūsu dienvidu kaimiņu valsts aizsardzība neattīstās. Savukārt mēs pērn iegādājāmies 81 bruņutransportieri," teica Igaunijas bruņoto spēku komandieris. Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks norāda, ka Latvijas pieredze pārejā uz profesionālo armiju rāda, ka tas devis būtisku ietaupījumu. "Diskusijas Igaunijā par šo jautājumu pagaidām ir teorētiskas, jo viņiem nav bijusi prakse," vērtē A. Pabriks.
 
Bažījas par kaimiņiem

Igaunijas aizsardzības ministrs Marts Lārs paudis satraukumu par Latvijas un Lietuvas nepietiekamo aizsardzības jomas finansējumu: "Šā iemesla dēļ Latvija nebija spējīga akceptēt Baltijas Aizsardzības koledžas nākamā gada budžetu, kas nodrošinātu koledžas veiksmīgu attīstību nākotnē," norādīja Lārs. Viņš uzsvēra, ka Igaunija negribētu piedzīvot tādu situāciju, ka Latvijas un Lietuvas aizsardzības budžets kopā ir tikpat liels kā Igaunijai. Lārs informēja, ka Igaunija tuvāko gadu laikā ir apņēmusies savu aizsardzības budžetu palielināt līdz 2 procentiem no iekšzemes kopprodukta, taču "Latvija un Lietuva draud kļūt par drošības patērētāju, nevis piegādātāju".

Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks atzīst, ka Latvijas aizsardzības budžets "nav piemērots mūsu aizsardzības vajadzībām un ir jācenšas šo situāciju mainīt". Ministrs arī norādīja, ka tas traucējot veidot kopīgu Baltijas valstu sadarbību aizsardzības jomā. "Nevaram būvēt Latvijas aizsardzību uz savu kaimiņu rēķina," sacīja Pabriks.

Artis Drēziņš, Latvijas avīze