
Jauni drošības izaicinājumi – iedzīvotāju skaita pieaugums un klimata bēgļi
Iedomājieties vēl divus miljardus iedzīvotāju uz planētas jau pēc 40 gadiem. Ja nerīkosimies jau šodien, radīsies jauni konflikti, ko izraisīs sausums, pārtikas trūkums, pilsētu netīrība, migrācija un dabas resursu izsīkšana, ražošanas spējām cenšoties panākt pieprasījumu.
Paredzētais pieprasījuma pieaugums ir šokējošs:
• 40 gadu laikā paredzama lauksaimnieciskās ražošanas divkāršošanās;
• ūdens patēriņa palielināšanos par 30% līdz 2030.gadam;
• vēl trīs miljardi cilvēku līdz gadsimta vidum meklēs patvērumu pilsētās.
Tam visam pievienojas arī vajadzība pēc enerģētiskajiem resursiem, kas ir ekonomiskās izaugsmes pamatā.
Kopumā tiek prognozēts, ka pasaules iedzīvotāju skaits nākamajās desmitgadēs palielināsies un 40 gadu laikā sasniegs 9 miljardus cilvēku (no šodienas 6,9 miljardiem), sasniedzot virsotni – 9,5 miljardus cilvēku 2075.gadā. Tomēr šajos skaitļos netiek atklātas svarīgas reģionālās demogrāfijas tendences, kas norāda uz trim atšķirīgām valstu grupām.
1) Nobriedušas, postindustriālas ekonomikas raksturos pārsvarā stabils vai sarūkošs iedzīvotāju skaits. Piemēram, tiek paredzēts, ka Eiropas Savienības iedzīvotāju skaits līdz 2100. gadam samazināsies par 20%. Jauno cilvēku skaita samazinājums atstās plašas sekas uz sociālo aprūpi, veselības aprūpi un darbaspēka sastāvu.
2) Mūsdienu attīstības ekonomikas, kuras šobrīd raksturo augsti industrializācijas līmeņi, izjutīs iedzīvotāju skaita pieauguma palēnināšanos līdz ar vietējās bagātības pieaugumu. Piemēram, Āzijā, kur jau šobrīd dzīvo puse pasaules iedzīvotāju, tiek prognozēts, ka iedzīvotāju skaits palielināsies tikai par 25%, sasniedzot augstāko punktu 2065.gadā pirms krituma līdzīgā veidā kā postindustriālajās ekonomikās. Lai arī pieticīgs, tomēr nepārtraukts pieaugums nākamajos piecdesmit gados šai reģionā kopā ar augstiem personisko ienākumu un bagātības pieauguma līmeņiem, iespējams, novedīs pie ģeopolitiskā saspīlējuma starp atsevišķām valstīm par dabas resursiem, tādiem kā kopīgi ūdens resursi un rūpniecībai vajadzīgās izejvielas.
3) Jaunattīstības valstis un valstis, kas vēl nav attīstītas un atrodas uz industrializācijas sliekšņa, veido trešo grupējumu. Paātrināts iedzīvotāju skaita pieaugums, kas būs globālā cilvēku skaita pieauguma lielākās daļas pamatā līdz 2075.gadam, ir šo valstu galvenā iezīme. Tiek prognozēts, ka daudzās Āfrikas kontinenta valstīs līdz 2050.gadam divkāršosies vai pat trīskāršosies iedzīvotāju skaits. Tas radīs būtisku spiedienu uz pašmāju pārtikas ražošanu, ūdens ieguvi un piekļuvi enerģētiskajiem resursiem. Kopā ar nekontrolētas urbanizācijas radītu sociālo un politisko spiedienu un dramatisku graustu rajonu paplašināšanos, iekšējie un pārrobežu konflikti var novest pie starptautisko tirdzniecības ceļu destabilizācijas un migrantu plūsmu novirzīšanas prom no konflikta zonām uz stabilākiem rajoniem, piemēram, Eiropu.
Prognozes rāda, ka klimata pārmaiņu rezultātā nākamajos 40 gados no savām dzīves vietām būs spiesti pārvietoties līdz pat 1 miljardam cilvēku; to izraisīs dabas katastrofu intensificēšanās, sausums, jūras līmeņa celšanās un konflikti, cīnoties par aizvien retāk pieejamiem resursiem. Plaša mēroga migrācija prom no šādiem reģioniem izraisīs vēl lielāku spiedienu uz citiem pasaules reģioniem, kas klimata pārmaiņu rezultātā kļūs par mērena klimata zonām – tas viss varētu izraisīt drošības problēmu saasināšanos valstīs, kurām šajās pārmaiņās būs paveicies vairāk.
Gvins Djers (Gwynne Dyer), žurnālists un pētnieks, uzskata, ka pārtikas trūkuma dēļ drīzumā pasaulei būs jāsaskaras ar ļoti delikātu militāri diplomātisku problēmu, jo cilvēki no valstīm, kas izjutīs pārtikas trūkumu, gribēs masveidā doties uz pārtikušām valstīm.
„Klimata pārmaiņu radīto bēgļu spiediens būs tik liels, ka tā vairs nebūs tikai policijas problēma. Es paredzu, ka robežas tiks militarizētas, nevis tāpēc, lai cīnītos pret iebrukuma draudiem, bet gan pret bēgļu uzplūdiem,” uzsver G. Djers.
Piemēram, Indija, kas šobrīd būvē žogu ap Bangladešu. Tas sākotnēji bija paredzēts, lai apturētu ekonomiskos bēgļus, kuru štatos ap Bangladešu ir miljoniem, bet, ja jūs aizbrauksiet uz Deli un runāsiet ar cilvēkiem, viņi atzīs, ka tas ir piesardzības līdzeklis nākotnei, kad 20 procenti Bangladešas būs zem ūdens un 30 miljoni cilvēku mēģinās pārcelties uz dzīvi citur.
Lesters Brauns (Lester Brown), Zemes politikas institūta dibinātājs piekrīt, ka līdz ar klimata bēgļu pārvietošanos aktualizēsies jautājums par robežām.
„Kā valstis apturēs viņus no robežu šķērsošanas pārtikas un dzīvesvietas meklējumos?” jautā zinātnieks. „Ir arī citi veidi, kā risināt šo problēmu, piemēram, sniedzot palīdzību, lai viņi var palikt savās mājās, palīdzēt tām valstīm, kas rada šos bēgļu plūdus, pabarot savu tautu.”
G. Djers uzskata, ka Eiropas Savienības robežas ar Tuvajiem Austrumiem un pie Vidusjūras tiks pakļautas milzīgam bēgļu spiedienam, kad situācija pasliktināsies, jo subtropu reģioni no sausuma, plūdiem vai bada cietīs vairāk un spēcīgāk nekā mērenā klimata zona, kurā dzīvojam mēs. Arī pārējā NATO daļa, tas ir, Ziemeļamerika, saskarsies ar problēmām, piemēram, uz robežas ar Meksiku.
„Ir jāmeklē ceļi, kā kontrolēt šo spiedienu bez konfrontācijas un, ja iespējams, bez jaunas polarizācijas formas, tādas kā agrākais aukstais karš,” uzskata G. Djers. „Un es domāju, ka NATO ir tā organizācija, kas spēlēs lielāko lomu šī uzdevuma veikšanā.”
Pēc NATO Review materiāliem