Lībija: Revolucionāru kontrolētajos valsts austrumos

Ierašanās Lībijā, kur nu jau vairāk nekā divus mēnešus turpinās pilsoņkarš vai sacelšanās pret 42 gadus valdījušo diktatoru Muammaru Kadāfi, sagādā negaidītu pārsteigumu. Uz robežas, satiekoties ar šīs valsts pirmajiem oficiālajiem pārstāvjiem zilās vietējo policistu formās, tiekam sagaidīti gluži vai ar prieku.

Tas tāpēc, ka revolucionāru kontrolētajās Lībijas austrumu provincēs pozitīvi tiek vērtēta Rietumu reportieru klātbūtne un arī viņu darbam faktiski nav nekādu šķēršļu. Kāds jauns robežas darbinieks paņem triju latviešu žurnālistu pases un preses kartes un paziņo, ka vēlēšoties vēlāk pārbaudīt arī mūsu somu saturu. Tad mūsu redzeslokā iekļūst kāds cits vīrs. Tas ir pusmūža vecumu sasniedzis armijas virsnieks Karols Ibrāhīms. Lai gan pasēs neiespiež zīmogu un vienīgi pieraksta mūsu vārdus, kārtība šajā robežpunktā, tomēr tiek nodrošināta. Te gana rūpīgi apskata gandrīz katru Lībijā iebraucošo automašīnu. Virsnieks kopā ar saviem biedriem labprāt fotografējas un nosauc Kadāfi par noziedzīga režīma vadītāju, kurš jau pēc nedēļas kritīšot. Draudzīgā saruna ar Karolu aizstāj mūsu bagāžas caurskati, un varam turpināt iepazīšanos ar Lībiju.

Pa ceļam uz Bengāzī

Kad esam aizbraukuši no Ēģiptes robežas tikai dažu kilometru attālumā, pārstāj darboties mūsu mobilie telefoni. Zvanīt iespējams tikai valsts teritorijas ietvaros, izmantojot vietējo operatoru Lybiana. Pirmais nelielais lībiešu ciemats dienvidu saulē šķiet pavisam miegains. Daži veikaliņi, benzīna uzpildes vieta, neliela mošeja. Mūsu ēģiptiešu šoferis Immeds iestūrē mašīnu benzīna uzpildes vietā, jo degviela šeit ir vairāk nekā divas reizes lētāka nekā Ēģiptē un maksā nepilnus 5 santīmus litrā. Tā kā braucam visai tuvu Vidusjūrai, abpus ceļam netrūkst zaļuma. Vienkāršas betona vienstāva mājas, kurās dzīvo vietējie zemnieki. Vietumis uzsākta veselu dzīvojamo masīvu būvniecība. Uzslietas divu un trīs stāvu mājas līdz pat jumtam, tad darbi pārtraukti, visticamāk, Lībijas revolūcijas iespaidā.

Attēlos - Kontrolposteņi uz šosejas Lībijas austrumdaļā.

Esam nobraukuši pāri par simt kilometriem un šķērsojuši trīs posteņus. Tajos atrodas daži vīri, cits policijas, cits armijas formā, bruņoti ar kalašņikovu. Pat neprasa mums dokumentus, un varam braukt tālāk. Tā kā mūsu mašīnai ir Ēģiptes reģistrācijas numurs, citi braucēji mums signalizē. Tā lībieši izrāda solidarizēšanos ar saviem kaimiņiem, kam jau februārī izdevies no posteņa nostumt 30 gadus valdījušo Hosnī Mubāraku.

Jau ir tumsa, kad iebraucam Bengāzī, un pavisam drīz sameklējam vienu no viesnīcām, kur apmetušies ārzemju žurnālisti.

Sagrautajā Kadāfi pilī

Esam uzsākuši iepazīšanos ar pilsētu un vietējiem iedzīvotājiem un drīz pārliecināmies, ka iegūt jaunus paziņas ir viegli. Veiksmīgs gadījums ļauj iepazīties ar vietējo tirgotāju, juvelierveikala īpašnieku Fahmī Igvianu. Viņš labi saprot, cik svarīgi ārzemju žurnālistiem ir labi darba apstākļi. Fahmī palīdz žurnālistiem uzzināt jaunumus un iegūt dažādu informāciju, arī nolīgt autovadītājus braucieniem. Protams, pats Fahmī kā veiksmīgs starpnieks par saviem pakalpojumiem arī gana labi nopelna. Tirgotājs ir nodzīvojis desmit gadus ASV, tomēr uzskata, ka nekur neesot tik labi kā Lībijā. Kopā ar viņu dodamies uz bijušo Kadāfi rezidenci, kas atrodas pilsētas centrā.

Attēlos - Sagrautā Muammara Kadāfi rezidence un lielā piektdienas lūgšana Bengāzī.

Sagrautas mūra sienas, kas nokrāsotas baltā krāsā, aiz tām izdegušas ēkas un uguns pilnīgi iznīcinātas vieglās automašīnas. Arī pati galvenā ēka — Lībijas diktatora rezidence — ir nodedzināta. Uz tās vairāki uzraksti arābiski. Angliski pateikts: «Love! Freedom!»
Fahmī apliecina, ka revolucionārie kaujinieki patiešām esot militāri pavisam maz pieredzējuši. «Skolotāji, studenti, inženieri, kas ar ieroci pat īsti rīkoties nemācēja,» stāstīja Fahmī. Šeit pie Kadāfi rezidences viss arī sācies. Cilvēki devušies pilnīgi mierīgā demonstrācijā, un sākumā Kadāfi esot solījis, ka par visām problēmām tikšot runāts. Taču savu vārdu viņš neesot turējis — pret mierīgajiem demonstrantiem lietots spēks un šauts ne jau ar ūdenslielgabalu, bet gan ar īstiem ieročiem. Tad arī sākusies cīņa.

Trūcis ieroču un munīcijas, spridzināšanai izmantojuši mājās pagatavotas metamās «bumbas», kādas šeit parasti mēdz lietot zivju ķeršanā. Aizejam kopā ar Fahmī uz visai plašu laukumu, kura vidū slejas neliels paugurs. Tas iezīmē lielu pazemes telpu, kurā piesieti turēti apmēram četrdesmit ieslodzītie. Ne pārāk tālu — vēl viens līdzīgs pagrabs. Atgriežamies atpakaļ. Uz sienas uzraksts, kas apstiprina arābu solidaritāti, sākot ar Tunisiju un beidzot ar Palestīnu. Visu arābu vienojošo spēku saucot par brīvību. Runājot par Ziemeļāfrikas notikumiem, kas pasauli pārsteiguši pilnīgi nesagatavotu, Fahmī ar smaidu saka: «Pie mums ir tā — ko viens arābs dara, to uzreiz arī otram arābam gribas darīt.»

Ceļš uz Adždābiju: Kaujas tehnikas metāllūžņi

No Bengāzī — lībiešu revolūcijas centra — līdz bruņotās cīņas zonai 20. un 21. februārī bija aptuveni 180 kilometri. Ņemot vērā, ka lielie ceļi šajā valstī patiešām ir labas kvalitātes, attāluma veikšanai nav nepieciešamas pat divas stundas. Turklāt šeit, ja vien vietējam iedzīvotājam ir pietiekami jauna mašīna, parasti ar to brauc ātri.

Apmēram pēc 30 kilometriem pirmā liecība nopietnam NATO gaisa spēku uzbrukumam. Vairāki sašauti pašgājējlielgabali, daži ar norautiem torņiem. Turpat tuvāk ceļam arī kādas desmit nodegušas civilās automašīnas. Visticamāk, arī ar tām braukuši Kadāfi atbalstītāji. Nedaudz tālāk divas sašautas katjušas. Neesam vienīgie žurnālisti, kuri apskata apdegušo tehniku, kas tagad kļuvusi par vienkāršu metāllūžņu kaudzi. Piebrauc arī vietējie iedzīvotāji un fotografējas. Viņi izskatās apmierināti par šādu cīņas iznākumu, ko nodrošinājusi NATO aviācija.

Attēlos - Klajā laukā Kadāfi armijas tehnika bija viegls mērķis NATO aviācijai. 

Braucam tālāk. Pēc kāda laika mūsu šoferis, kurš stūrē elegantu «Mercedes» busiņu, iebrauc uzpildes stacijā un ielej degvielu. Nav nevienas citas mašīnas. Interesanti, ka citā benzīna uzpildes vietā dažus kilometrus tālāk, bet otrā ceļa pusē, bija izveidojusies apmēram divpadsmit mašīnu gara rinda. Šķiet, tā ir Lībijai visai netipiska aina. Piecu dienu laikā pārliecinājāmies, ka valsts austrumos nav degvielas trūkuma.

Jau esam pavisam netālu no Adždābijas. Abās pusēs ceļam pa kādam nodegušam tankam. Vairāki revolucionāru pikapi. Uzmontēti ložmetēji, jaunajiem karotājiem rokās kalašņikovi. Viens pikaps novietots zem koka. Vēl kuras neliels ugunskurs, puiši paēduši pusdienas un padzēruši tēju.

Attēlos - Opozīcijas kaujinieki pie Adždābijas pilsētas.

Iebraucam pilsētā, kurā dienu iepriekš nokrituši daži reaktīvie šāviņi. Visas ēkas ar aizslēgtiem logiem un durvīm. Gandrīz nemaz nav redzami cilvēki. Garām aizbrauc vairākas vieglās automašīnas un kaujinieku apvidus mašīnas. Tomēr kāda neliela kafejnīciņa ir atvērta. Iedzeram kafiju un mēģinām aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Abdulla, apmēram 50 gadus vecs vīrs, esot viens no nedaudzajiem šeit palikušajiem. Projām aizvesti visi bērni un sievietes. Palikuši tikai kaujinieki un gados vecāki vīrieši. Piebrauc karotāji. Arī šiem lībiešiem nav iebildumu pret fotografēšanos. Kā var saprast, viņi dodas uz kaujas zonu.

Attēlā pa labi - Karā gūto ievainojumu ārstēšana Adždābijas pilsētas ārstiem jau kļuvusi par ikdienu. Pie slimnīcas galvenā ieejas.

Mēs turpinām savu ceļu un, izbraukuši aptuveni piecus kilometrus ārā no pilsētas, nokļūstam postenī. Abās pusēs ceļam vaļējās apvidus mašīnas. Saule karsē aizvien pamatīgāk — tuvu trīsdesmit grādiem. Daudz mušu, kas barojas no pārtikas atliekām uz papīra šķīvjiem un sulas paciņām. Ir tieši lūgšanu laiks. Labajā ceļa pusē aiz savām mašīnām vismaz divdesmit vīru piedalās kopīgajā lūgšanā. Formas te redzamas visdažādākās. No divām mašīnām tiek izsniegtas pusdienas — pupiņu biezputra, maize un sula. Ar to nodarbojas brīvprātīgie, kuri paši domā, ka karošana viņiem neesot pa spēkam. Savukārt daudzi turīgākie savu atbalstu sniedz ar naudu — par to tiek iepirkta pārtika. Daudz entuziasma, kas vērojams it visur — gan pavisam netālu no cīņas lauka un arī aizmugurē Bengāzī.

Diktators nejuta pārmaiņas sabiedrībā

Sarunās ar karotājiem un citām personām izdodas noskaidrot, ka šeit valda dažādi viedokļi par NATO palīdzību. Vieni to paslavē, bet citi uzskata, ka alianse varētu sniegt krietni vien lielāku un efektīvāku ieguldījumu Kadāfi spēku sagraušanā. «Katram jādara savs darbs. Lai NATO pacenšas to īstenot par simt procentiem, mēs jau savu darbu paveiksim. NATO lidmašīnas dienas laikā lido simt reizes, bet kāda gan tam nozīme? Darbs jāpadara kvalitatīvi. Lūk, Misrātas pilsētu Kadāfi spēki bombardē, bet NATO neko nedara,» stāstīja inženieris mehāniķis Idrīzs. Arī viņš nodrošina apgādi revolucionārajiem kaujiniekiem. «Šeit mēs cīnāmies par brīvību, un te nav nedz Al Qaeda, nedz kaut kādu citu teroristu. Bet tur — otrā pusē — pie Kadāfi karo algotņi no dažādām valstīm,» stāstīja Idrīzs.

Daudzi vietējie iedzīvotāji Bengāzī mierīgi stāsta, ka ar Kadāfi palikšanu pie varas vairs neesot iespējams samierināties. Četrdesmit gadi jau tā esot pārlieku ilga valdīšana. Ja diktators būtu sapratis, kādas pārmaiņas notikušas vietējā sabiedrībā, viņš krietni vien agrāk būtu mēģinājis uzrunāt lielāko daļu valsts iedzīvotāju, mums stāstīja jauniegūtais paziņa Fahmī. Viņš ielūdza pie sevis mājās. Māja, kā tas parasts arābu zemēs, atrodas aiz varenas mūrētas sienas. Iedzeram tēju, pēc tam juvelieris parāda lielo pagrabu. Tajā kopā ar sievu un četriem bērniem pavadītas divas naktis, kad Kadāfi draudējis nosūtīt kara lidmašīnas uzbrukumā šai revolucionāri noskaņotajai pilsētai. Kad Kadāfi kritīs, domā Fahmī, valstī būšot brīvība. Lībijai jākļūst par normālu demokrātisku un atvērtu valsti. «Mums jāmaina Lībijas tēls, no mums nav jābaidās, mēs nepavisam neesam teroristi,» stāstīja daudzās Eiropas valstīs bijušais Fahmī, kura rīcībā ir arī ASV zaļā karte.  

Atis Klimovičs, Tēvijas Sargs

Autora foto