Varas transformācija Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos
Pagājušā gada nogalē Tunisijā aizsākušies nemieri ir strauji pārņēmuši citas Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstis, pāraugot plašās demonstrācijās un vardarbīgās sadursmēs.
Pēc nedēļu ilgušajiem vardarbīgajiem nemieriem Tunisijā, kuru katalizators bija kāda vīrieša aizdedzināšanās, protestējot pret valstī pastāvošo milzīgo bezdarbu, Tunisijas prezidents Zins el Abidins Ben Ali janvāra vidū atkāpās no amata.
Tunisijas precedents iedvesmoja citu Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu iedzīvotājus iziet ielās un sākt cīņu pret gadu desmitiem valdošajiem autoritatīvajiem režīmiem. Nemieru vilnim no Tunisijas pārsviežoties uz Ēģipti, tas tālāk izplatījies pār Lībiju, Bahreinu, Irānu, Jemenu, Jordāniju, Alžīriju, Maroku un citām Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm.
Ieva Raubiško, Latvijas Universitātes docente
Masu sacelšanās Tuvo Austrumu valstīs izraisīja vairāki savstarpēji saistīti faktori: arvien pieaugoša sociālā nevienlīdzība, civilo un politisko tiesību trūkums, tiesībsargājošo iestāžu visatļautība un vardarbība pret pilsoņiem, valdošo režīmu korumpētība un nepotisms. Starp šiem faktoriem vislielākā loma bija sociālekonomiska rakstura problēmām – augstajam bezdarba līmenim (īpaši jauniešu vidū), noplicinātām un iedzīvotāju vajadzībām neatbilstošām valsts sociālā atbalsta sistēmām, neadekvāti zemām algām, plaša mēroga nabadzībai (piemēram, Ēģiptē zem nabadzības robežas dzīvojošo cilvēku skaits tiek lēsts 20 – 30 % no kopējā iedzīvotāju skaita, kamēr Lībijā pēc neoficiāliem aprēķiniem tas ir ap 30 %). Tieši sociālekonomiskās grūtības, ko ilgstoši pieredzējusi liela daļa nemieru skarto valstu iedzīvotāju, sekmēja jauniešu aizsāktu nemieru pāraugšanu vistautas protestos, kuros apvienojās dažādas sabiedrības grupas un kas noveda pie valdību gāšanas Ēģiptē un Tunisijā. Jāmin arī interneta mēdiju un sociālo tīklu, īpaši Facebook būtiskā loma šo protestu veicināšanā un koordinēšanā.
Nemieru skarto valstu galvas sākotnēji mēģināja apspiest sacelšanās un paļāvās uz līdz šim efektīvajām spēka metodēm, virzot pret demonstrantiem dažādas drošību spēku un armijas vienības. Šāda reakcija prasīja daudzu cilvēku dzīvības gan Tunisijā un Ēģiptē, gan arī Bahreinā, Jemenā un Lībijā. Taču Tunisijas un Ēģiptes gadījumā šī taktika izrādījās neveiksmīga – protesti pieauga spēkā, turklāt Ēģiptes tābrīža prezidents Hosni Mubaraks saskārās arī ar atbalstu trūkumu no armijas pārstāvju puses. Neveiksmīgi bija arī Mubaraka un Tunisijas gāztā prezidenta Zīna el Abidīna Ben Alī mēģinājumi piedāvāt kompromisa risinājumus, solot atkāpties no amata pēc nākamajām vēlēšanām (Mubaraka gadījumā) vai pēc līdzšinējo pilnvaru beigām (Ben Alī gadījumā) un atlaižot valdību. Iekšpolitiskā atbalsta trūkums bija galvenais iemesls, kas noteica šo līderu lēmumu atkāptie no amata. Kā papildu dzinuli varētu minēt arī atbalsta trūkumu vai labākajā gadījumā neitralitāti no līdzšinējo Rietumu partneru puses.
Turpmākā notikumu attīstība protestu skartajās Tuvo Austrumu valstīs būs atkarīga no opozīcijas spēku spējas vienoties un piedāvāt dzīvotspējīgu alternatīvu līdzšinējiem autokrātiskajiem režīmiem. Neskatoties uz Rietumvalstīs izskanējušajām, lielā mērā nepamatotajām bažām par „islāmistu draudu”, gan Ēģiptē, gan Tunisijā vērojams plaša spektra politisko spēku apvienošanās potenciāls. Ēģiptē tas nozīmētu „Musulmaņu brālības”, kurai pašlaik ir apmēram 20-25 % iedzīvotāju atbalsts, sadarbību ar sekulārajām kreisi noskaņotajām kustībām, kā arī liberāļiem. (Jāpiebilst, ka visas šīs grupas pēdējos gados sekmīgi sadarbojušās daudzi protesta kustība Kifaya! ietvaros un ka daudzi reformu mērķi tām ir kopīgi.) Arī Tunisijā opozicionārie spēki līdz šim demonstrējuši vienotību, izveidojot Nacionālo revolūcijas aizstāvības padomi, kurā ietilpst gan islāmistu grupas, gan dažādi kreisi noskaņotie spēki. Tieši no šo opozicionāro spēku tālākās rīcības būs atkarīgs, vai gāzto režīmu vietā tiks izveidota jauna pārvaldības sistēma, kas sekmēs sociālās nevienlīdzības mazināšanu un pilsoņu brīvību īstenošanu, vai arī dzīvi turpinās vecie režīmi un principi aiz nedaudz atjaunotas fasādes. Notikumu attīstību Lībijā pagaidām prognozēt ir ļoti grūti, iespējami gan negaidīti pozitīvi, gan negatīvi pavērsieni. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā izdosies atrisināt Rietumvalstu iesaistīšanās – neiesaistīšanās dilemmu.
Toms Rostoks, LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes studiju nodaļas docents
Pēdējo nedēļu notikumi Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā liek uzdot divus jautājumus. Pirmkārt, kādi ir to cēloņi? Otrkārt, kādas varētu būt to sekas?
Atbildot uz pirmo jautājumu, cēloņi ir pietiekami skaidri. Tās ir demogrāfiskā izmaiņas, kas šajās sabiedrībās ir notikušas pēdējās desmitgadēs, sociālekonomiskie faktori (piemēram, augsts bezdarba līmenis un pārtikas cenu celšanās pasaulē) un labas pārvaldības neesamība.
Atbildēt uz otro jautājumu ir daudz grūtāk, jo paredzēt revolūciju virzību ir sarežģīti. Pēdējo nedēļu norises raisa cerības (piemēram, Tunisijā un Ēģiptē), taču vienlaikus arī rada bažas par stabilitāti šajā reģionā (piemēram, asinsizliešana Lībijā). Es domāju, ka līdzīgi kā Padomju Savienības sabrukuma gadījumā, arī Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā valstu attīstības trajektorijas būs visai atšķirīgas. Atsevišķās valstīs atbrīvošanās no vietējiem diktatoriem varētu noritēt veiksmīgi, un rezultātā varētu izveidoties atsevišķi demokrātiski režīmi, taču citviet sociālekonomiskās un pārvaldības problēmas varētu padziļināties. Turklāt šo valstu iedzīvotājiem ir jārēķinās arī ar to, ka pāreja uz demokrātiju ir sarežģīta un īstermiņā neatrisinās samilzušās sociālekonomiskās problēmas.”
Atis Klimovičs, laikraksta „Diena” komentētājs
Ir pamats runāts, ka Ziemeļāfrikas valstis ir nobriedušas būtiskām konstitucionālām izmaiņām. Ir audzis gan šo valstu iedzīvotāju izglītības, gan sevis apzināšanās līmenis. Būtiska loma ir jauno tehnoloģiju izmantošanai, kas nodrošina brīvas un nekontrolētas komunikācijas iespējas. Situāciju šajās valstīs diemžēl nebija pienācīgi novērtējusi ne Eiropas Savienība, ne ASV valdība. Ir skaidrs, ka ekonomisku interešu dēļ nedrīkst aizvērt acis uz notiekošo.
Ja salīdzinām situāciju Ēģiptē un Lībijā, ir redzams, ka, Ēģiptes armija jau no pirmajām protestu dienām paziņoja, ka neiesaistīsies konfliktā. Ēģiptes aizgājusī vara gan ļoti vāji, tomēr sākumā mēģināja pret demonstrantiem izmantot bruņotu spēku, taču ātri vien saprata, ka tas neko neatrisinās, bet gan izraisīs ļoti traģiskas sekas. Lībijā pastāvošais 40 gadu režīms, kas izšķīries par tik radikāliem soļiem un ir gatavs izprovocēt pilsoņu karu valstī, ir pats sev parakstījis spriedumu.
Foto no diena.lv, LU un I. Raubiško personīgā arhīva