Francūzis krievu dienestā: Mistral klases universālais desanta kuģis

Pirmais Francijā būvētais «Mistral» klases universālais desanta kuģis (the Mistral class) tiks iekļauts Krievijas militārās flotes sastāvā ne vēlāk kā 2015. gadā. 2010. gada decembra beigās tika oficiāli paziņots par ilgtermiņa līguma parakstīšanu starp Krieviju un Franciju par divu tāda veida kuģu būvi Francijā. Kā ziņo Krievijas informācijas aģentūra «RIA-Novosti», pirmais šīs sērijas kuģis tiks nolaists ūdenī «36 mēnešu laikā pēc pirmā avansa maksājuma». Pēc aģentūras datiem, līguma kopējā summa būs 1,37 miljardi eiro (720 miljoni eiro pirmais kuģis un 650 miljoni eiro — otrais). Turpmāk paredzēta vēl divu analogu kuģu būve Krievijā.

Ar kuģu būvēšanu nodarbosies konsorcijs, ko izveidojušas franču kompānija DCNS un Krievijas «Apvienotā kuģubūves kompānija» (AKK). Kuģi tiks būvēti kompānijas «STX Europe» (Dienvidkorejas korporācijas STX Corporation apakšvienība) kuģu būvētavā Santnazerā. DCNS tiek uzskatīta par franču militārās kuģubūves līderi. Kompānijas vēsture aizsākas pirms vairāk nekā 350 gadiem, kad kardināls Rišeljē, karaļa Ludviķa XIII pirmais ministrs, nolēma, ka Francijai ir nepieciešama militārā flote, lai spētu konkurēt ar Angliju.

Peldošais arsenāls

«Mistral» klases kuģus britu militārais izdevums «Jane’s» pieskaita desanta uzbrukumu kuģu kategorijai, kas apvieno desanta kuģa, štāba kuģa un atbalsta kuģa funkcijas. Uz kuģa var izvietot līdz 450 cilvēku (īslaicīgi līdz 900 cilvēkiem). Iekšējā angāra 2650 kvadrātmetru platībā var izvietot līdz 40 «Leclerc» klases tankus, savukārt doku kameras 885 kvadrātmetru platībā var atrasties četri transporta — desanta kuteri, kuru kravnesība ir līdz 150 tonnām. Desanta atbalstu no gaisa nodrošina 16 smagie vai līdz 32 vieglie helikopteri.

Pirmie šāda veida kuģi ASV militārajā flotē parādījās 20. gadsimta 70. gadu beigās. Vēl Vjetnamas kara laikā radās nepieciešamība pārvest mobilās desanta grupas, kas bruņotas ar smago tehniku, un izsēdināt tās visdažādākajos piekrastes rajonos bieži vien pretinieka aktīvas pretdarbības apstākļos. Tālaika desanta kuģi nespēja izpildīt šādu uzdevumu, tāpēc konstruktoriem tika izvirzīts uzdevums apvienot vienā kuģī vairākas funkcijas. Tā radās «Tarawa» klases kuģi, kas nodrošināja iespēju izvietot uz kuģa līdz 1900 jūras kājnieku, 43 helikopterus vai 20 iznīcinātājus ar vertikālu pacelšanos, kā arī 4 universālos desanta kuterus, kas katrs ir spēj pārvest 3 tankus vai 190 tonnas citas kravas.Vēlāk, 80. gados, tika uzbūvēti astoņi «Wasp» klases kuģi.

Veiksmīga šādu kuģu izmantošana 1991. gada Līča karā parādīja to priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālajiem desanta kuģiem, un arī citas valstis sekoja šim paraugam. 1998. gadā ierindā stājās britu HMS (His Majesty’s Ship) «Ocean», 2005. gadā franču flote saņēma «Mistral» sērijas flagmaņkuģi, 2008. gadā itāļu floti papildināja analoģisks kuģis «Portaerei Cavour», gadu vēlāk spāņu flotes sastāvā tika iekļauts daudzu uzdevumu desanta kuģis «Juan Carlos I».

Krievi nāk

Pirmo reizi Krievijā par šādas klases kuģu būvēšanu sāka runāt drīz pēc tā dēvētā 2008. gada Piecu dienu kara. Pēc iepazīšanās ar kuģi Krievijas Jūras kara flotes pavēlnieks admirālis Vladimirs Visockis paziņoja, ka «Mistral» klases kuģis būtu ļāvis Melnās jūras flotei izpildīt savu misiju [Gruzijā] 40 minūšu laikā, nevis 26 stundu laikā». Pārrunas noritēja ātri, un jau 2010. gada pavasarī Krievijas militārais resors paziņoja, ka jautājums ir jau praktiski izlemts. Tomēr virkne ekspertu uzstājās ar kritiku. Pēc viņu domām, militārās tehnikas iegādāšanās no NATO dalībvalsts ir pretrunā ar Krievijas militāro doktrīnu. Pret darījumu bija arī Krievijas kuģubūves uzņēmumu vadītāji, kuri apgalvoja, ka būvēt līdzīga veida kuģus ir iespējams arī saviem spēkiem, neizmantojot palīdzību no ārzemēm.

Tomēr militārais resors ne bez valsts augstākās vadības līdzdalības nolēma novest šo lietu līdz galam. Iemesls, kā uzskata neatkarīgais militārais eksperts Aleksandrs Goļcs, ir tas, ka valsts vadība ir pārliecinājusies par pašmāju rūpniecības nespēju. „Tas ir spriedums Krievijas militārajai rūpniecībai,» viņš secina. «Kaut gan, ja runā par kuģubūvi, tad, neskatoties uz šķietamajiem panākumiem pagātnē, mums nekad nekas labs nav bijis.”

Kāpēc Krievijai vajadzīgi «Mistral»?

Jautājums, kur tiks izvietoti jaunie kuģi, pagaidām oficiāli vēl nav izlemts. Viceadmirālis O. Burcevs izteicies, ka, domājams, tie tiks iekļauti Ziemeļu un Klusā okeāna flotes sastāvā. Taču pilnīgi iespējams, ka šie kuģi nonāks Baltijas un Melnās jūras flotes sastāvā, jo to kuģi ir stipri novecojuši. Tomēr pat neatkarīgie eksperti ir pārliecināti, ka tas nenozīmē Krievijas gatavošanos uzbrukuma darbībām Baltijas vai Melnajā jūrā. ««Mistral» ir jaudīgs kuģis,» skaidro A. Goļcs. «Taču nav runas par to, ka tas varētu radīt kaut kādus īpašus draudus. Kā es saprotu, «Mistral» iegādes nolūks ir pavisam cits. Tas darīts tāpēc, lai krievu jūrnieki iepazītu principiāli jaunu karadarbības tehnoloģiju uz jūras.»

Tas, ka NATO piekrīt tik ciešai sadarbībai ar Krieviju, pēc eksperta domām, parāda, ka Ziemeļatlantijas alianse ir pietiekami labi apsvērusi visus iespējamos riskus. «Ir vesela virkne citu NATO ārkārtīgi svarīgu projektu, kuru realizācijai ir nepieciešams, lai alianses partneru vidū būtu arī Krievija. Lai pavērtu ceļu šiem projektiem, NATO ģenerālsekretārs arī izteicis savu piekrišanu «Mistral» iegādes darījumam. Vispirms jau runa ir par sadarbību miera nodrošināšanā Afganistānā, kur līdz galīgā mērķa sasniegšanai vēl ir ļoti tālu. Protams, ja nopietni jā-runā par potenciālajām desanta operācijām, tad pirmais, kas ienāk prātā, ir Kaukāzs,» uzskata eksperts. «Citu draudīgu virzienu Krievijai nav. Taču pašreizējās Melnās jūras flotes resursi ir pietiekami, lai vadītu tur uzbrukuma operācijas.» Tomēr tādu kuģu parādīšanās Baltijas vai Melnajā jūrā kļūs par nopietnu spēku pārdali šajos reģionos par labu Krievijai.

Pāvels Širovs, Tēvijas Sargs.