Afganistānā pie tālibiem
Ir pagājis gads kopš iepriekšējā brauciena, kad atkal esmu devies pa to pašu maršrutu: Rīga—Maskava—Dušanbe—Afganistāna. Domāju vadīties pēc pieredzētā un plānoju šo braucienu paveikt kādās divās nedēļās. Tomēr mana iecere pilnībā izgāžas, jo ik pa laikam atgadās dažādas likstas un to pārvarēšanā paiet ievērojams laiks. Kad vēlāk atgriežos mājās, ir pagājušas veselas piecas nedēļas.
Ar pirmo piedzīvojumu nākas saskarties jau Maskavā. Pazūd tadžiku tulka Anvara ārzemju pase, jo, sūtīdams to man uz Maskavu, viņš pat nepajautā vārdu cilvēkam, kam to iedevis. Tā nu šī persona atlido uz Maskavu un pazūd līdz ar visu dokumentu. Nākas pieprasīt jaunu pasi un gaidīt, kamēr tā tiks atsūtīta no Dušanbes.
Nākamā ķibele mani piemeklē, pērkot vismaz gadus divdesmit vecu moskviču. Iepriekšējā braucienā redzēju, ka pārvietošanās Afganistānas teritorijā ir dārga, bet paļauties uz sabiedrisko transportu nav droši. Tāpēc arī izšķiros par «nelaimīgās» padomju automašīnas iegādi. Samaksāju par to 400 dolārus, taču pašu mašīnu man atved tikai pēc četrām dienām, kad jau esmu gandrīz vai zaudējis cerību to kādreiz ieraudzīt. Cenšos noturēt stūri, taču tas nav iespējams, mašīna gluži kā dzērājs klumburē no vienas ceļa puses uz otru. Dusmīgi norādu mašīnas atvedējam, ka stūres mehānisms nav kārtībā. «Nē, nē — mašīna ir labā stāvoklī,» man smaidot atbild tadžiks. Vēlāk saprotu, ka četras dienas, visticamāk, aizvadītas pūliņos šo mašīnu iekustināt. Iesaistās mans paziņa Sergejs, ar kura palīdzību dažu dienu laikā mēģinām novērst daudzās moskviča problēmas. Vienu no tām risinām visai interesantā veidā — karburators tiek salīmēts ar epoksīdsveķiem.
Sarūpējam atļauju
Nedienām ar moskviču pievienojas jaunas. Ir jāsaprot, kā šķērsosim Afganistānas robežu. Lai gan mums ar Anvaru ir šīs valsts vīzas, Tadžikistāna faktiski ir noslēgusi savu robežu. Tā kā otrā krastā vairs nav modžāhedu vara, bet visu nosaka radikālie islāmisti „Tāleban”, kustība pār robežu tikpat kā apstājusies. Tomēr oficiāli tā nav slēgta, un tas ļauj cerēt, ka iekļūsim Afganistānā.
Kādu vakaru divatā ar Sergeju, kam Dušanbē ir prāvs skaits paziņu, mēs uzaicinām satikties bijušo VDK virsnieku, pensionētu pulkvedi. Kādreiz viņš strādājis pierobežas rajonā, tieši tur, kur esam paredzējuši pārcelties uz Afganistānu pāri Pjandžas upei. Sēžam kādā kafejnīcā un tērzējam. Pēc pāris stundām mērķis ir sasniegts — saņemam solījumu, ka viņš mums palīdzēs. Tagad šajā pierobežas rajonā drošības dienestu vada viņa bijušais „skolnieks”. Nākamajā dienā krievu pulkvedis tiešām iedod mums vēstuli, kas domāta tadžiku drošības dienesta pulkvedim. Tajā teikts, ka šiem cilvēkiem, man un tulkam, vajadzīga palīdzība.
Tadžiku virsnieku satiekam Kumsangiras pilsētiņā, 25 kilometrus no robežposteņa „Ņižņij Pjandž”. Iepazinies ar vēstuli, viņš nekavējoties zvana uz robežposteni. Virsnieks man pavaicā, vai zinu, ka otrā krastā atrodas „Tāleban”. Jā, zinu — tagad jau nu pavisam droši.
Kad esam nonākuši pie pašas robežas, nospriežu, ka problēmas laikam taču reiz būs beigušās. Tomēr esmu kļūdījies. Izrādās, par moskviča pārvešanu pāri divsimt metrus platajai upei jāmaksā 300 dolāru. Pēc neilgas kaulēšanās ar runīgā Sergeja palīdzību izdodas summu divas reizes samazināt. Tātad ar 300 dolāriem pietiks, lai pārceltos uz Afganistānu un vēlāk atkal atgrieztos Tadžikistānā. Esam vienojušies, taču krievu robežsargu virsnieks, apskatījis dokumentus, paziņo, ka pāri upei mūs pārcels tikai rīt.
Rītdiena pienāk — un tas ir 18. novembris. Silta, saulaina diena, gluži kā vasarā. Kuģītis stumj pa mainīgo upes kuģuceļu baržu, uz tās ir tikai viena krava — mūsu moskvičs — un mēs ar tulku. Otrā krastā saskatāmi cilvēki, daži no viņiem apbruņoti ar automātiem. Tie ir tālibi.
Jau drīz „draudzīgā” uzraudzībā
Ar savu dzelteno padomju moskviču nokļūstam Kundūzas pilsētā, apmēram 80 kilometru attālumā no robežas. Līdz šim brīdim esmu varējis darīt visu, ko vēlos, bet Kundūzā reportiera brīvība beidzas. Jau drīz esmu „piefiksēts”, par ko nenākas brīnīties, un seko pirmā iepazīšanās ar tālibiem. Abi ar tulku tiekam vesti ciemos — uz kāda tālibu komandiera māju, kur mēdz iegriezties daudz citu karotāju. Aprunājas, dzer tēju, pusdieno, kopīgi lūgšanas reizēs metas ceļos.
Ir pienācis vakara lūgšanu laiks. Abi mūsu sarunu biedri — „Tāleban” komandieri — pieceļas no grīdas un noklāj sev priekšā plecu apmetņus. Mana klātbūtne tālibus nemulsina ne mazākā mērā, viņu izpratnē esmu piederīgs tai pasaules daļai, kur Dievu, turklāt svešu, visai maz godā. Tāpēc lūgšanu laikā pat varu klausīties radio. Nevēlos pārspīlēt savu ciemiņa statusu, tādēļ samazinu radio skaļumu. Dievs ir jālūdz piecas reizes dienā, turklāt noteiktā laikā, un to visur ievēro.
Nākamajā dienā pārliecinos, ka tas tiek darīts arī futbola spēles laikā. Gluži kā pēc tiesneša svilpes spēle tiek pārtraukta, un skatītāji, spēlētāji un treneri, sanākuši kopā, metas ceļos. Vērot man ir interesanti, bet diemžēl nevaru vietējos provinces futbolistus un skatītājus nofotografēt. Tālibu teritorijā fotografēt un filmēt ir aizliegts, un, lai es to nemēģinātu darīt, manis uzmanīšana ir uzticēta jau 18 gadus karojošajam puštunam Mulodžanam Mahmudam. Viņš gan nav nekāds ierindas tālibs, bet visai liels komandieris, vada tālibu kaujiniekus deviņos apkārtējos novados. Mulodžanam ir interesanti pavadīt laiku ar svešiniekiem — tulku Anvaru viņš pamatīgi izvaicā par dzīvi Tadžikistānā. Savukārt es garlaikojos, jo veselas trīs dienas tieku izklaidēts ar provinces futbola sacīkstēm. Un pašās beigās man kā vienīgajam klātesošajam ārzemniekam tiek uzticēts gods uzrunāt turnīra uzvarētājus un piešķirt viņiem kausu. Pasaku kaut ko par sporta labvēlīgo iespaidu uz cilvēku un viņu savstarpējām attiecībām.
Tā lika pravietis Muhameds
Esam atkal tālibu kaujinieku viesu namā. Te mūsu trijotnei pievienojas vēl trīs „Tāleban” karotāji. Viņi ienāk istabā, sarokojas ar mums un, nolikuši plauktā savus ieročus, satupst uz paklāja. Divi no karotājiem ir pavisam jauni — septiņpadsmit astoņpadsmit gadus veci. Viņi nerunā. Paslēpuši zem apmetņiem plikās pēdas, tikai klausās, ko runājam mēs ar komandieriem. Tie izvaicā mani, vai esmu dzirdējis par „Tāleban” kustību, kas visā pasaulē tiek uzskatīta par bargu likumu ieviesēju. Atbildu, ka esmu lasījis par tālibiem. Tad runā Mulodžans un dara to ar nesatricināmu pārliecību: „Daudzi pasaulē nezina, kāda nozīme ir „Tāleban” kustībai un mūsu izveidotajai valstij. Ir jāņem vērā, ka nevienam nav tiesību iejaukties mūsu lietās. Tas gan nenozīmē, ka Afganistānai nav vajadzīga citu valstu palīdzība. Piemēram, Krievija savulaik tik daudz šeit izdarīja, būvēja fabrikas, bet tad viņi atļāvās pārāk daudz iejaukties mūsu dzīvē. Es vēlos, lai šeit tiktu izveidota islāma valsts, kurā ir jābūt spēkā islāma likumiem.”
„Ko nozīmē šie jūsu likumi? Kas nosaka to, ka nedrīkst skatīties televizoru, ka vīriešiem ir aizliegts nodzīt bārdas?”
Mulodžanu mani jautājumi nav nedz pār- steiguši, nedz arī saniknojuši. Viņš pastāsta par to, kāda kārtība valdot „Tāleban” kontrolētajā teritorijā.
Zagļi aizgājuši
Varu salīdzināt, jo esmu šeit bijis pirms gada, kad visa vara piederēja tālibu pretiniekiem modžāhediem. Toreiz visa teritorija bija daudzu ietekmīgu komandieru valdīšanā un tur darbojās viņiem uzticami karotāji. Neviens ceļotājs nezināja, kurā vietā šie kaujinieki no viņa mēģinās «izspiest» nodevas. Mulodžans norādīja, ka „Tāleban” kontrolētajā zonā tādas lietas vairs nenotiekot. Tur esot nodibināta kārtība. Kad viņi ieradušies Kundūzā, no pilsētas pazuduši visi zagļi — aizgājuši līdzi Ahmeda Šaha Masuda modžāhediem. Piecu mēnešu laikā (tik ilgi tobrīd šo provinci kontrolēja tālibi) viņi vēl nevienu nebija pakāruši. Sodi esot ļoti bargi — vainīgajam tiekot nocirsta labā roka un kreisā kāja, taču to neesot nācies darīt, jo zagļu vairs neesot. Bijis kāds pavisam pieticīgs zaglis, kas nozadzis kannu ar benzīnu. Viņš esot nokrāsots melnā krāsā un tad, staigājot cauri tirgum, daudzas reizes dabūjis teikt: «Es zagu un apsolos to vairs nedarīt.» Pēc Mulodžana domām, stingrā kārtība ir vajadzīga, īpaši tagad, kara laikā. Kad tālibi būšot ieņēmuši visu valsti (tobrīd viņi no 31 provinces kontrolēja 24), tad arī atļaušot skatīties televizoru. Savukārt to, ka esot jānēsā bārda, no- rādījis pats pravietis Muhameds. Es vēlos saņemt izsmeļošākas atbildes par to, kāpēc islāma likumi nosaka tieši šādu kārtību, taču tās tā arī nesagaidu, vienalga, vai sarunājos ar mullu, tirgotāju vai tālibu komandieri Mulodžanu.
Atis Klimovičs, 1997.gada novembrī.