Edijs Freimanis: Uzticību iegūt ir grūti, tomēr ārkārtīgi viegli pazaudēt!

Edijs Freimanis ir personība ar izteiktu viedokli,  mērķtiecīgu redzējumu, un kas pats galvenais, atļaušos paust savu personīgo viedokli, kam noteikti piekritīs vairums raidījuma „Laiks vīriem?” skatītāju, ka bez viņa balss un režijas šo raidījumu pagrūti iedomāties.

Dienā, kad Ediju intervēju, ir īpaša – viņam ir dzimšanas diena. Dzimšanas diena Afganistānā pie Latvijas karavīriem. Intervijas nolūks ir pastāstīt par raidījuma „Laiks vīriem?” veidošanos un attīstību, un, protams, arī par pašu Ediju. Tās laikā gūstu arī daudz jaunas atklāsmes. Nu arī ikvienam „Sargs.lv” lasītājam būs iespēja iepazīt militārā raidījuma režisoru pavisam citādā skatījumā nekā ierasts.

Sargs.lv: Kā ir veidojies un laika ritējumā attīstījies raidījums „Laiks vīriem?"

Edijs Freimanis: Raidījuma pirmsākumi meklējami 1996.gadā. Tolaik vēl strādāju radošajā apvienībā „Labvakar”. Biju režisors. Nesen bijām atdalījušies no televīzijas un kļuvuši par patstāvīgu radošo vai varētu pat teikt – producentu apvienību.

Bija jādomā, ko gribam darīt tālāk. Iespējas jau bija dažādas. Pieņēmām lēmumu, ka nav jādzīvo uz valsts kakla, uz televīzijas kakla, jo mēs esam pietiekoši gudri un spējīgi, lai spētu būt patstāvīgi.

Man bija vairākas ieceres, ko tobrīd realizēju, un viena no tām bija raidījums, kas vairāk būtu saistīts ar vīriešu interesēm. Uzzinājusi, ka vēlos veidot tādu raidījumu, pie manis pieteicās raidījuma „Panorāma” žurnāliste Rita Našeniece un teica, ka dzirdējusi par manu ieceri un labprāt sadarbotos. Pirmos divus raidījumus veidojām kopā, tomēr Ritai tajā brīdī bija citi plāni un ieceres, un viņa no raidījuma aizgāja. Pēc R.Našenieces aiziešanas cieša sadarbība izveidojās ar toreizējo Aizsardzības ministrijas preses sekretāru Jāni Podiņu.

Runājot par raidījuma nosaukumu… Tajā laikā bija žurnāls „Vīri”. Žurnālu izdeva un tā autors bija rakstnieks un žurnālists, arī zemessargs, Jānis Lejiņš. Viens no viņa atpazīstamākajiem darbiem ir triloģija par Latvijas vēsturi  „Zīmogs sarkanā vaskā”.

Tikāmies ar viņu un vienojāmies par sadarbību raidījuma un žurnāla veidošanā. Galvenā ideja bija, ka daļu no raidījuma varētu veidot no žurnāla satura, un, ja ir labs sižets, viņš to varētu atspoguļot arī žurnālā. Šobrīd šāda sadarbība raidījumam ir ar žurnālu „Tēvijas Sargs” un militāro ziņu portālu „Sargs.lv”. Konceptuāli vienojāmies, ka raidījuma nosaukumā noteikti jāiesaista vārds „vīri”. Mums bija dažādi varianti un atvasinājumi, viena no versijām bija „Vīru Laiks”.

Kopā ar tolaik vēl radošās apvienības „Labvakar” direktoru Edgaru Kotu (šobrīd Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru) tikāmies ar toreizējo televīzijas programmu direktori un prezentējām savu ieceri par raidījumu, ko viņa atbalstīja ar nosacījumu, ka tiek precizēts raidījuma nosaukums, jo viņai nepatika, ka nosaukumā ir akcentēti tieši vīrieši, jo valsts aizsardzībā dažādās struktūrās strādā arī sievietes.

Tieši E.Kotam ienāca prātā doma, ka nosaukumā jāizmanto jautājuma zīme. Man uzdeva jautājumu, vai es apsolu laika ritējumā nosaukumu nemainīt, un ka jautājuma zīme pēc viena – diviem raidījumiem nepazudīs. Un tāds nu es esmu – man patīk darīt tā, kā sarunāts un esmu vienojies. Tā arī visu šo laiku raidījums saucas „Laiks vīriem?”. Tikpat labi raidījuma nosaukumā varētu būt izsaukuma zīme, daudzpunkts vai jebkura cita zīme.

Sargs.lv Kādas ir Ter sirdij tuvākās tēmas, par ko veidot sižetus?

Edijs Freimanis: Man patīk veidot sižetus par dažādām tēmām. Laikā, kad strādāju radošajā apvienībā „Labvakar”, veidoju pavārmākslas raidījumu sadarbībā ar Mārtiņu Rītiņu, kurš arī ir apmeklējis Latvijas karavīrus Afganistānā. Tas bija pirmais pavārmākslas raidījums Latvijā un tieši radošajā apvienībā „Labvakar” radās šī iecere. Veidoju arī raidījumu „Namdaris”. Ilgu laiku biju raidījuma „Operas ziņas” producents. Man patīk viss, kas saistīts ar operu, ar mākslu un kultūru, man patīk viss, kas saistīts ar raidījumu „Laiks Vīriem?”

Mani sižetiski aizrauj gan karavīru lietas, gan dažādi tuvcīņas veidi, ieroči. Nav tādas tēmas, par kuru es teiktu, ka nevēlos veidot sižetu.

Vienmēr esmu teicis, ja tu sāc kādu tēmu ķidāt, tad tu to vari izvērst dažādos veidos, sākot ar vienu, vari nonākt pie kā pavisam cita, un tas ir pats labākais žurnālistikas darbā, jo jebkurā tēmā tu vari atrast kaut ko, kas tevi interesē. Un, ja tas izdodas, tad tas interesēs arī kādu citu. Nav teikts, ka tā būs liela auditorija, jo jārēķinās, ka armija savā ziņā ir ļoti specifiska mērķauditorija ar noteiktu cilvēku skaitu.

Sargs.lv: Vai tolaik, kad sāki veidot raidījumu, viens no lielākiem izaicinājumiem nebija iemantot karavīru uzticību?

Edijs Freimanis: Uzticība ir viens no galvenajiem pamatprincipiem, veidojot sižetus ne tikai par karavīriem, bet arī citās jomās. Jebkurā tēmā, kurā ieej iekšā, jāiegūst uzticība.

Uzticību iegūt ir grūti, tomēr ārkārtīgi viegli pazaudēt. Ir robeža, kuru nedrīksti pārkāpt. Īpaši, ja neesi karavīrs.

Ja esi karavīrs, tad ir citādi – tu esi savējais. Šeit es esmu tomēr mazliet no malas. Daudziem esmu savējais, daudzi mani zina ilgu laiku, tāpat kā es viņus, bet simtprocentīgi savējais neesmu. Kādam esmu deviņdesmit, kādam deviņdesmit deviņus procentus, tomēr vienmēr paliek neliela rezerve, kurā es neesmu karavīrs. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir.

Savulaik esmu dienējis Padomu armijā. Man bija augstākā izglītība, bet nebiju mācījies Kara katedrā. Laikā, kad mani iesauca armijā, arī man, kā ļoti daudziem, bija iespēja iegūt tā saucamo „balto biļeti” - piesakoties Tvaika ielā, saņemt nepieskaitāmību. Protams, varēja atrast arī citas veselības problēmas, kuru dēļ varētu neiet dienēt. Pieklājības pēc pamēģināju to izdarīt, bet tad sapratu, ka nevarēšu, jo man tā arī pateica – ja tu tiešām negribi, ej un saņem balto biļeti un zināmā mērā būsi psihiski nepieskaitāms. Izdomāju, ka neesmu tā gluži ar mieru. Nodienēju pusotru gadu. Pusgadu mācījos seržantu skolā, tad gadu dienēju kā artilērijas seržants. Pēc tam no manis „uztaisīja” virsnieku, kas tolaik bija pieņemta prakse. Neviens neprasīja gribu, vai nē. Tālāk mani norīkoja mācīties Kaļiņingradā, un pēc tam kļuvu par leitnantu.

Latvijas armija principiāli atšķiras no Padomju armijas. Sakārtotības un pamatvērtību ziņā tā ir pavisam cita armija.

Es ar lielu atbildību  varu pateikt, ka Padomju armija nebija kaujas spējīga, vismaz tās vienības, ar kurām man sanāca saskarsme. Tā bija haotiska, ar ārpusreglamenta attiecībām, no kurām man diezgan veiksmīgi izdevās izvairīties.

Ja pastāv attiecības, kurās viens karavīrs var pazemot otru, tad šī armija nav kaujas spējīga, jo nav biedriskuma un savstarpējās uzticības sajūtas. Ir tā, ka viens iesaukums dzīvo savā nodabā un otrs iesaukums viņa labā neko neizdarīs, un ja tādiem cilvēkiem jāiet karot, tas ir neiespējami. Arī apmācība bija ļoti virspusēja, vismaz tajās armijas vienībās, kurās es dienēju.

Sargs.lv: Veidojot sižetus par bruņotajiem spēkiem, tev ir dažādas iespējas. Kā tu vērtē iespēju apmeklēt Latvijas karavīrus Afganistānā starptautisko operāciju rajonā?

Edijs Freimanis: Strādājot nu vairs ne radošajā apvienībā „Labvakar”, bet Aizsardzības ministrijas pakļautības struktūrā, ir ļoti labi, ka mums ir šāda iespēja apmeklēt Latvijas karavīrus Afganistānā.

Ir ļoti labi un pareizi, ka amatpersonas, kuras pieņem lēmumu sūtīt mūs uz Afganistānu vai nē, saprot, cik svarīgi mums šeit atrasties.

Ir divi mērķi, kāpēc esam šeit, nezinu pat, kurš ir svarīgāks. Sāksim ar plašu sabiedrību – cilvēkiem, tajā skaitā Saeimas deputātiem, valdībai, jāzina, uz kurieni viņi sūta savus cilvēkus, konkrētajā gadījumā karavīrus. Afganistāna nav drošākā vieta, uz kurieni sūtīt, kur atbraukt pasauļoties - neskatoties uz to, ka šobrīd ir plus 30 grādi ēnā - vai jauki pavadīt laiku.

Īstenībā tad, kad tu šeit nokļūsti, saproti, ka tev lielāko dienas daļu jāpārvietojas bruņuvestē, ķiverē un ārpus bāzes - bruņotā mašīnā. Tu nevari iziet ielās tā vienkārši pastaigāties. Tevi arī neviens nelaidīs, jo komandieri, pie kuriem tu šobrīd atrodies, ir uzņēmušies par tevi atbildību. Nav viņu interesēs, lai tevi nošauj vai ievaino, saņem gūstā un vēl pieprasa izpirkuma maksu. Un pat ja mēs gribētu pa kluso aizlavīties, pirmkārt, mēs to īstenībā nevarētu nemaz izdarīt, jo vienkārši netiktu ārā no bāzes, un ja arī izdarītu, tad pakļautu riskam tos cilvēkus, kas šeit par mums atbild.

Tātad viena lieta ir sabiedrības informēšana, par to, kas un kā šeit notiek. Otrs – nav mazsvarīgi, ka mēs atbraucam pie mūsu karavīriem. Viņi saprot, ka nav šeit vienkārši iesviesti – kuļaties, kā nu sanāk. Mēs atbraucam, parunājamies, mūs pazīst. Man ir interesanti, ka daudzus karavīrus, kas šobrīd atrodas Afganistānā, esmu intervējis, esot Latvijā. Ar daudziem no viņiem esmu ticies pirmsoperācijas sagatavošanās posmā, kad viņi stāstīja, ko un kā dara. Tagad ir iespēja viņiem pajautāt, kas no tā visa te noder.

Sargs.lv: Kā nonāci līdz lēmumam kļūt par režisoru, arī žurnālistu?

Edijs Freimanis: Ikviens cilvēks meklē nodarbošanos vai hobijus, kas viņam ir interesanti. Žurnālistika, televīzijas režija – visas šīs lietas ir daudzslāņainas un prasa diezgan plašas zināšanas daudzās jomās. Ja kādam ir interese uzzināt ko jaunu, viņš vienmēr atradīs, ar ko nodarboties. Man viena no šīm iespējām bija televījas režija un žurnālistika, kas pavēra plašas iespējas kontaktēties ar cilvēkiem. Jā, mani interesēja režija, mani interesēja teātra lietas. Dzīve mani ievirzīja tā, ka nonācu armijai.

Sākotnēji es sevi uzskatīju par televīzijas režisoru – tā es sevi pozicionēju, to es esmu mācījies, un to visu esmu darījis. Ilglaicīgi strādājot kontaktā ar žurnālistiem, viņi man paši sāka uzdot šādu jautājumu un teikt, lai daru to darbu, kas ir vairāk saistīts ar žurnālistiku.

Es sevi neuzskatu par profesionālu žurnālistu – esmu cilvēks, kurš pārzina tēmu. Man ir vieglāk uzdot jautājumus, nekā cilvēkam no malas, kurš šo tēmu nepārzina un neaizdomātos par daudzām lietām.

Nevaru teikt, ka mans dzīves mērķis būtu kļūt par žurnālistu. Pēc 8.klases iestājos teātra skolā. Mani interesēja viss, kas saistīts ar režiju. Pēc tam iestājos Latvijas Valsts Konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē, Kultūras izglītības darba nodaļā. Studijas bija vairāk saistītas ar tautas teātri, masu pasākumu režiju. Uzsāku darbu televīzijā, tad mani nosūtīja uz Maskavu, Ostankinas televīzijā  pamācīties Vissavienības augstākajos televīzijas režisoru kvalifikācijas celšanas kursos. Pedagogi bija ļoti prasīgi, tomēr mani pietiekami labi novērtēja un iedrošināja, ka šis ir tas darbs, ar ko man vērts nodarboties un no manis var sanākt kāds labums.

Sargs.lv: Pastāsti, kādas tev ir aizraušanās?

Edijs Freimanis: Kopš esmu ministrijā un veidoju raidījumu, ar daudziem hobijiem vairs neatliek laika tā iemesla dēļ, ka katru nedēļu ir jāsagatavo viens 26 minūtes garš raidījums. Salīdzinoši ilgu laiku esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, mani visu laiku ir interesējusi tuvcīņa.

Joga, tuvcīņa un citi sporta veidi palīdz uzturēt sevi fiziskā formā, bet ar tiem ir jānodarbojas visu mūžu. Katrs sevi uztur tādā fiziskā formā, cik nepieciešams, lai labāk varētu organizēt ikdienu.

Sargs.lv: Ko skatītāji turpmāk var sagaidīt no raidījuma „Laiks vīriem?”

Edijs Freimanis: Raidījums „Laiks vīriem?” tematiku noteikti nemainīs. Tas arī turpmāk būs saistīts ar armijas lietām. Mans princips, ko vēlos ievērot arī turpmāk - 90 procentu raidījuma sižetu veidot par armiju, pārējos desmit – par tēmām, kuras varētu interesēt raidījuma auditoriju.

Tā var būt jebkura joma, kas var likties interesanta gan man, gan maniem kolēģiem, kuri arī netieši piedalās raidījuma veidošanā, un domā, kā raidījumu attīstīt un pilnveidot, jo raidījums no tā tikai iegūst.

Dzimšanas dienas nereti ir pārdomu, atklāsmju un jaunu atziņu laiks. „Sargs.lv” novēl Edijam arī turpmāk ar tikpat lielu degsmi un aizrautību veidot raidījumu „Laiks vīriem?” un īstenot visas ieceres. Daudz laimes, Edij!

Virsleitnante Sandra Brāle „Sargs.lv” speciālreportāžā no Afganistānas