Mieram ir sava cena

ASV Armijas kara koledžas mācībspēks, ASV armijas pulkvedis, filozofijas zinātņu doktors Duglass Mastriāno sarunā ar «Tēvijas Sargu» par saviem pētījumiem, Baltijas valstīm un Latviju pasaules politikas norisēs.

— Pieņemu, var likties dīvaini, ka kāds no Amerikas Savienotajām Valstīm veic tik daudz pētījumu un publicē tik daudz rakstu par Baltijas drošības jautājumiem. Esmu publicējis sešus rakstus un vadījis divus lielus pētniecības projektus par šī reģiona aizsardzību pret svešzemju agresiju. Viss sākās ar manu pirmo braucienu uz Rīgu 2014. gadā un Okupācijas muzeja apmeklējumu. Es biju šokēts, uzzinot, ko Latvijas iedzīvotājiem nācās pārciest pēc 1940. gadā notikušās padomju okupācijas — politiskās slepkavības, kristiešu un ebreju vajāšanu, iedzīvotāju izsūtīšanu. To visu es ļoti smagi pārdzīvoju un jutu, ka Dievs mani mudina darīt visu iespējamo, lai 1940. gads šeit nekad vairs neatkārtotos. Sāku pētīt šos jautājumus un ātri vien sapratu, ka ASV un Rietumeiropā trūkst izpratnes par to, ar kādiem draudiem saskaras Latvija, Lietuva un Igaunija laikā, kad pieaug Krievijas varenība. Šī situācija vēl vairāk pasliktinājās dažus mēnešus pirms manas ierašanās Latvijā, kad Kremlis organizēja Krimas okupāciju un uzsāka karu pret Ukrainu. Pēc pētniecības projekta pabeigšanas sapratu, ka Vladimirs Putins Ukrainā bija izmantojis jaunu, adaptīvu pieeju ārvalsts teritorijas iegūšanā, vienlaikus izvairoties provocēt plašāku karadarbību. Šajā pētījumā es to nosaucu par neskaidrības stratēģiju. Neskaidrības stratēģija ir drauds jūsu valstij un arī NATO kā organizācijai kopumā. Tāpēc, manuprāt, ir pēdējais laiks, lai par šo tēmu sāktu rakstīt un panāktu, ka cilvēki par to domā. Ja cilvēki par to sāks domāt, mēs varētu pieņemt pareizos lēmumus un paveikt visu nepieciešamo, lai jūsu valstij vairs nekad nenāktos piedzīvot vēl vienu drūmo periodu.

— Savā pētījumā jūs rakstāt par Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem, to mobilitāti, apjomu un budžetu. Vai šobrīd, jūsuprāt, esam uz pareizā ceļa? Varbūt mums kaut kas tomēr būtu jāmaina?

— Jūsu bruņotajiem spēkiem ir vajadzīga lielāka mobilitāte, kas nodrošinātu jūsu karavīriem labākas izdzīvošanas izredzes un lielākus ienaidnieka upurus. Tas nenozīmē, ka jums būtu vajadzīgi tanki, kas, protams, nav lēti, tomēr jums ir vajadzīgas bruņumašīnas, kas spētu nodrošināt kaujas laikā pārvietošanos un liktu ikvienam ārvalstu iebrucējam dārgi samaksāt. Es pētīju vēsturi, lai saprastu, vai ir zināms kāds gadījums, kad kāda vājums vai samierināšanās centieni būtu atturējuši «kausli», respektīvi, agresoru no uzbrukuma citai valstij. Es neatradu nevienu šādu piemēru. Tas pats attiecas uz Latviju — jums ir vajadzīgi tādi bruņotie spēki, kas spētu sakaut iespējamo pretinieku. Protams, jūsu spēkos nav apturēt sava lielā kaimiņa iebrukumu, bet jums ir jādara viss, lai jūsu bruņotie spēki spētu nodarīt iebrucējam tādus zaudējumus, ka tas ļoti nožēlotu savu rīcību.

— Kāds ir jūsu viedoklis par NATO Varšavas samitu? Vai NATO dalībvalstu karaspēkam būtu vēl vairāk jāiesaistās šajā reģionā? Lietuvā, piemēram, ieradīsies Vācijas un Norvēģijas karavīri, savukārt Latvijā būs kanādieši.

— NATO Varšavas samita lēmumi, manuprāt, ir ļoti pozitīvi, jo īpaši attiecībā uz vienošanos par daudznacionālo bataljonu kaujas grupu izvietošanu šajā reģionā. Manuprāt, ir vitāli svarīgi, lai šeit būtu izvietots arī citu NATO dalībvalstu karaspēks, jo tas radītu jūsu kaimiņam pārāk riskantus apstākļus iespējamā iebrukuma veikšanai. Varšavas samita lēmumi noteikti ir solis pareizajā virzienā. Jāatzīst, ka šeit izvietojamie NATO dalībvalstu rotācijas spēki gan nav tik lieli, kā man gribētos, bet pats lēmums noteikti ir daudzsološs, un cerams, ka nākotnē to apjoms tiks palielināts.

— Jūs pieminējāt notikumus Ukrainā, bet cilvēkiem, iespējams, liekas, ka tas ir pilnīgi cits stāsts, jo Baltijas valstis tomēr ir NATO dalībvalstis.

— Ukrainā tiešām ir pilnīgi atšķirīga situācija, jo Ukraina nav NATO dalībvalsts. Tomēr Maskavas iedvesmotais un vadītais karš Ukrainā ir pārāk liels notikums, un pasaule nav pieredzējusi šāda veida rīcību kopš 1938. gada. Šeit ir jānovelk skaidras līnijas! Manuprāt, mēs nevaram arī turpmāk spēlēt paslēpes, jo jūsu iedzīvotāji un jūsu dzīvesveids var tikt apdraudēts, ja mēs pieņemsim nepareizos lēmumus attiecībā uz šo Krievijas iebrukumu Ukrainā un tur notiekošo karu.

— Jūsu pētījumā ir apskatīts tāds ideāls aizsardzības modelis, kas varētu būt vislabāk piemērots Baltijas valstīm. Mums savukārt ir jāatrod nepieciešamie finanšu līdzekļi, tomēr šobrīd to nav.

— Nauda, protams, ir svarīgs jautājums. Es saprotu, ka mazai valstij ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu ir sarežģīti šo uzdevumu izpildīt. Tomēr Latvijai ir vajadzīgs mobils, izdzīvot spējīgs karaspēks, lielāks par to, kāds jums ir pašreiz. Ir vajadzīgas arī lielākas speciālo operāciju spējas, un dažu šo spēju nodrošināšanā jums derētu vairāk paļauties uz citām NATO dalībvalstīm. Ir skaidrs, ka Latvijai nav pa spēkam vienlaikus uzturēt konvencionālos un speciālo uzdevumu spēkus. Es ieteiktu nodrošināt, lai jums būtu nepieciešamais karaspēks, kas tiktu galā gan ar konvencionālajiem, gan arī ar nekonvencionālajiem draudiem. Latvijas Speciālo uzdevumu vienībai (SUV) ir jāspēj darboties tajos valsts reģionos, kur kāds varētu vēlēties izraisīt iedzīvotāju nemierus. Tad jūsu SUV kopā ar Valsts un pašvaldības policiju spēs apzināt tās personas, kuras nav vietējie iedzīvotāji. Savukārt Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem — konvencionālajam karaspēkam — ir jāspēj darboties konvencionālo un nekonvencionālo krīžu apstākļos.

— Šajā situācijā daži cilvēki, iespējams, apšaubīs, vai Latvijai vispār ir vajadzīgi savi bruņotie spēki, jo tāpat jau te ieradīsies NATO karaspēks un tiks ar visu galā.

— Liela kļūda būtu paļauties vienīgi uz to, ka NATO jūs izglābs! Labs piemērs šajā kontekstā ir 1940. gada traģiskie notikumi. Kad Staļins ultimatīvi pieprasīja Latvijā ielaist Sarkano armiju un draudēja ar iebrukumu — viņam bez bruņotas pretošanās tika atļauts ievest šeit padomju karaspēku. Daži robežsargi toreiz diemžēl gāja bojā, bet būtībā Padomju Savienība okupēja Latviju bez jebkādas pretestības. Tāpēc, manuprāt, jūsu valstij, kā arī Lietuvai un Igaunijai katrai ir nepieciešams savs labi bruņots karaspēks. Lai tajā situācijā, kad kāds agresors izlemtu jums uzbrukt, jūs spētu kādu laiku paši sevi aizstāvēt un liktu iebrucējam rūgti par to samaksāt. Vēl viens arguments par labu manam ieteikumam palielināt savus bruņotos spēkus, ir jūsu valsts salīdzinoši mazā teritorija. Tāpēc ir nepieciešams, lai Latvija ar saviem spēkiem pagaidām gan neiedomājama iebrukuma gadījumā spētu zināmu laiku noturēties, dodot vajadzīgo laiku pārējām NATO dalībvalstīm papildu karaspēka nosūtīšanai.

— Iespējams, ka viedokļi par šī reģiona aizsardzību ir atšķirīgi tāpēc, ka mēs, šeit dzīvojošie, šo problēmu uztveram citādi, nekā tie, kas dzīvo, piemēram, ASV.

— Kad es reiz runāju ar kādu no jūsu kolēģiem Igaunijā, viņš sacīja: «Jūs, amerikāņi, redzat Krieviju, bet mēs, igauņi, to sajūtam.» Man patiesi ir grūti pilnībā izprast šejienes situāciju, tāpēc arī esmu šeit un mācos. Šajā pētniecības projektā piedalījās arī pulkveži no Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas un Gruzijas bruņotajiem spēkiem, kā arī dažādi speciālisti no Vācijas, Nīderlandes, Dānijas un citām valstīm. Mūsu pētījumu atslēga ir starptautiskā un vietējā perspektīva, tāpēc arī «Projekts 1721» ir spēcīgs un noderīgs pētījums, kas reāli atspoguļo esošo situāciju. Tajā nav pausts tikai amerikāņu viedoklis, tas ir pētījums ar patiesi starptautisku perspektīvu.

— Varbūt jūs tiem lasītājiem, kuri, iespējams, īpaši neseko līdzi šim jautājumam, ja neskaita masu saziņas līdzekļu ziņas, varētu vairāk pastāstīt par savu pētījumu un to, kāpēc viņiem būtu svarīgi zināt šo informāciju?

— Izmantošu analoģiju no seno romiešu laikiem — filozofs, valstsvīrs un literāts Cicerons ir rakstījis par jaunu galminieku Dāmoklu, kurš vērojis sava valdnieka Dionīsija bezrūpīgo dzīvi. Sirakūzu valdnieks, dīki sēžot tronī, baudījis pasniegtos izmeklētos ēdienus un dzīvojis greznībā. Un Dāmokls sacījis Dionīsijam: «Es arī vēlētos būt valdnieks un baudīt dzīves priekus.» Tad Dionīsijs aicinājis galminieku apsēsties savā tronī, un Dāmokls sācis baudīt valdnieka dzīvi. Taču Dionīsijs bija licis virs sēdvietas tronī iekārt zirga astrā iesietu kailu zobenu. Kad Dāmokls ieraudzījis virs savas galvas šūpojamies zobenu, viņš sacījis: «Es nevēlos būt valdnieks, tas ir pārāk bīstami!»

Šī stāsta morāle — tiem, kas atbild par valsts drošību, vienmēr ir jābūt gataviem, ka jebkuru brīdi zobens var krist un izraisīt asinsizliešanu. Jaunā dinamika, kas nāk no Krievijas, veids, kā tā tiek izmantota mūsdienu kara — hibrīdkara — apstākļos, kā tas tiek darīts Krimā un Ukrainā, ir uztverama kā Dāmokla zobens, kas atrodas virs Baltijas valstīm. Tieši tāpēc Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem būtu jāapzinās situācijas nopietnība. Rīga ir skaista pilsēta, un jums šeit ir iespējams baudīt lielisku dzīvi. Es nevēlos piedzīvot, ka Dāmokla zobens kristu šeit, Tallinā vai Viļņā. Lai nodrošinātu mieru, nekad nedrīkst zaudēt modrību. Tāpēc es esmu šeit un ceru, ka jūsu žurnāla lasītāji būs gatavi iedziļināties šajā jautājumā, lai uzzinātu par Krievijas prezidenta Dāmokla zobena draudiem šim reģionam un ikvienam tā iedzīvotājam.

Jūsu lasītājiem derētu iepazīties ar manis veikto novērtējumu Krievijas jaunajai — hibrīdkara — pieejai karošanā. Hibrīdkarš nav konvencionāls karš, tomēr tas nav arī tikai nekonvencionāls karš — tas ir abu šo karošanas veidu apvienojums. Kā jau minēju, šo jauno Maskavas pieeju karošanā esmu nosaucis par neskaidrības stratēģiju. Un Vladimiram Putinam tajā svarīgākā lieta ir ar patriotisma lozungiem saglabāt savu politisko varu un Krievijas iedzīvotāju atbalstu. Krievija ir ļoti patriotiski noskaņota valsts, un tai patiešām ir daudzas lietas, ar ko lepoties. Putins pulcina cilvēkus ap Krievijas karogu, lai saglabātu nemainīgu pašreizējai Krievijas varai sniegto iedzīvotāju atbalstu. Protams, nākamais solis ir Krievijas plašā informācijas operāciju kampaņa, kas ietekmē cilvēku sirdis un prātus; šādas Krievijas aktivitātes vieš manī pamatotu satraukumu. Es šeit esmu runājis ar daudziem uz ielas sastaptiem cilvēkiem, kuri tic Kremļa sacītajam. Diemžēl mēs šobrīd nespējam likt pretī kvalitatīvu informāciju par situācijas patieso stāvokli.

— It īpaši tiem, kuri krievu valodā ik vakaru televīzijā skatās Maskavas ziņas, jo Latvijā tās ir pieejamas...

— Tā tiešām ir nopietna problēma. Man reiz šeit gadījās braukt ar taksometru, kura vadītājs bija jauns vīrietis ar krievisku uzvārdu. Viņš lieliski runāja angliski, un es viņam vaicāju, ko viņš domā par Krieviju un NATO. Es tikai vēlējos uzklausīt viņa viedokli. Diemžēl viss, ko viņš man pateica, bija Kremļa ziņu pārstāsts — man bija grūti tam noticēt!

Turpinot stāstu par Krievijas īstenoto neskaidrības stratēģiju — kas ir nākamais solis, ko Krievija šajā situācijā dara. Tā rada vidi, kurā cilvēki ciestu, un tad tajā ierodas tā dēvētie zaļie cilvēciņi. Manuprāt, nākamreiz mēs gan vairs neredzēsim zaļos cilvēciņus — pieņemu, ka līdzīgā situācijā nākotnē tie jau būs cilvēki civilajā apģērbā. Un vai jūs varat iedomāties situāciju, ka Latvijas un citu NATO valstu karavīriem būtu jāstājas pret saniknotu pūli? Mēs noteikti spētu ar to tikt galā, ja tie joprojām būtu zaļie cilvēciņi... Tātad, ja Krievijai izdodas panākt nestabilitāti tajās apdzīvotajās vietās, kur ir liels etnisko krievu iedzīvotāju skaits, ceļš ir atvērts, lai varētu sākt rīkoties. Vladimirs Putins ir teicis, ka viņš ir krievu aizstāvis visā pasaulē. Tāpēc nav grūti iedomāties šādu scenāriju, ka tiek dota pavēle Krievijas armijai aizsargāt etniskos krievus, piemēram, Igaunijā, Latvijā vai arī citviet pasaulē. Risinājums ir pavisam vienkāršs — Krievija uz kādu reģionu Baltijā ar lielu etnisko krievu iedzīvotāju skaitu nosūta savus Speciālo uzdevumu spēku karavīrus un izlūkošanas aģentus, kas ir ģērbušies kā civiliedzīvotāji, ar uzdevumu radīt tur haosu un nekārtības, un tikai pēc tam tur nosūta arī Krievijas armijas regulārās vienības, lai it kā glābtu no ciešanām sievietes un bērnus. Protams, Vladimirs Putins apsolītu izvest Krievijas armijas vienības, tiklīdz situācija būs nomierinājusies, bet pirms Krievijas karavīru izvešanas šajā vietā tiktu organizēts «tautas referendums», kurā vietējie iedzīvotāji pārliecinoši nobalsotu par pievienošanos Krievijai. Pieņemsim, ka šādi būtu iespējams iekarot šo teritoriju bez jebkādas karadarbības. Neskaidrības stratēģija ir lieliska ar to, ka Vladimirs Putins vēlāk, protams, apgalvotu, ka viņam ar to visu nav bijis nekāda sakara. Viņš var pagaidīt vēl pāris gadus un vēlāk mēģināt organizēt ko līdzīgu.

— Sava pētījuma laikā jūs varējāt vērot, kā tiek likta lietā Krievijas propaganda. Kāds ir jūsu vērtējums šajā reģionā izmantotajai propagandai?

— Krievijas radioviļņu un interneta propaganda ir ļoti efektīva, viņi sniedz kvalitatīvas ziņas, savu vēstures traktējumu, ir izveidots krievu analogs pasaulē pazīstamajam sociālajam tīklam Facebook, tāpēc daudzi etniskie krievi šeit redz un dzird tikai Maskavas viedokli. Tikmēr mums, kas dzīvo NATO un ES valstīs, rokas ir sasietas, jo mēs vēlamies teikt vienīgi patiesību. Krievija turpretī var teikt visu, ko vēlas. Un tas ir mūsu trūkums! Vai šajā situācijā būtu kaut kas jāmaina? Nē, mums arī turpmāk ir jāaizstāv cilvēku tiesības uzzināt patiesību, tāpēc mums ir jāspēj pareizi rīkoties. Mums ir jāpiedāvā alternatīva Maskavas nebeidzamajai propagandai. Un tas ir nopietns izaicinājums!

— Kādi ir jūsu pētījuma galvenie secinājumi?

— Jūsu Sauszemes spēkiem kopā ar Igauniju un Lietuvu ir jābūt tādiem, lai tie liktu noasiņot Krievijas karavīriem, kā arī spētu ievērojami mazināt viņu uzbrukuma tempu, ja, nedod, Dievs, šāds uzbrukums patiešām kādreiz tiktu organizēts. Man būtu trīs ieteikumi, kā jums rīkoties. Pirmkārt, jums ir jāmazina sava atkarība no Krievijas enerģijas. Jāatzīst, ka jūs jau esat daudz ko panākuši šajā virzienā. Otrkārt, šajā reģionā ir jāizvieto lielākas un labāk apbruņotas NATO Sauszemes spēku vienības. Treškārt, jums ir nepieciešams palielināt savu aizsardzības budžetu. Šobrīd tikai piecas NATO dalībvalstis atvēl 2% aizsardzībai. Amerikāņu karavīri ir izvietoti Latvijā ilgstošās rotācijās. Mūsu karavīri daudz ko ir upurējuši, lai būtu šeit. Viņiem nav iespējams būt kopā ar ģimenēm jubilejās un citos svarīgos dzīves notikumos. Man ir grūti skatīties acīs amerikāņu karavīriem un mēģināt rast īsto atbildi, kāpēc gan Latvija joprojām nav spējusi izpildīt savas saistības par aizsardzības budžeta palielināšanu. Beidzot ir pienācis laiks visām NATO dalībvalstīm izpildīt savas saistības un palielināt aizsardzības budžetu — Igaunija to jau ir izpildījusi. Latvija šobrīd ir uz pareizā ceļa, jo aizvadītajā gadā jūsu aizsardzības izdevumi pieauga par 43%, un ir paredzēts, ka Latvija sasniegs 2% slieksni 2018. gadā. Tā ir laba tendence, un cerams, ka visas NATO dalībvalstis drīzumā sasniegs šo pieticīgo mērķi.

— Šobrīd pasaule nav nodarbināta tikai ar Baltijas reģiona un Krievijas jautājumu risināšanu. Dienas kārtībā ir arī cīņa ar ISIS un citas problēmas. Kā jūs to redzat no savas valsts skatpunkta, jo nav viegli vienlaikus meklēt risinājumus tik daudzām problēmām visā pasaulē.

— Velsas NATO samits 2014. gadā koncentrējās uz diviem primāriem draudiem, ar ko tolaik saskārās NATO. Pirmais drauds bija no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas — migrācijas un bēgļu krīze, un ISIS, bet otrais drauds bija Krievija, kas bija tikko uzbrukusi Ukrainai. Ja jūs, piemēram, pārstāvētu kādu NATO Vidusjūras valsti, kas gan jūs vairāk uztrauktu — Krievija vai bēgļu, ISIS un migrācijas jautājumi? NATO ir jābūt gatavai vienlaikus risināt vairākas problēmas dažādās vietās. Vēl jau dienas kārtībā ir Irāna, Ziemeļkoreja, kā arī Ķīnas ietekmes pieaugums... Protams, tas nav viegli! Publicējot sešus rakstus un divus lielus pētījumus par šiem jautājumiem arī es cenšos sniegt savu artavu patiesības noskaidrošanā un ceru, ka mums kopīgi izdosies nosargāt mieru.

— Jūsu pētījumos iesaistījās arī jūsu studentiem. Vai viņu viedokļi un uzskati vienmēr sakrita ar jūsu pārliecību?

— Esmu mācībspēks ASV Armijas kara koledžā, un tas paver iespēju iepazīties ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem. Man patīk uzklausīt alternatīvus viedokļus no visas pasaules. Tieši tāpēc «Projekts 1704» un «Projekts 1721» ir tik būtiski. Šie pētījumi ir svarīgi jūsu valsts iedzīvotājiem, bet tie ir arī vienlīdz svarīgi visu NATO dalībvalstu iedzīvotājiem, jo cenšas informēt par šajā reģionā notiekošo. Esmu iedziļinājies šī reģiona vēsturē un tagadnē, tāpēc es sevi apzinos kā Baltijas aizstāvi, un es ceru, ka šeit nekad vairs nebūs kara, lai arī nākamajām paaudzēm būtu iespēja baudīt labklājību un mieru. Tomēr ikvienam pilsonim ir jāsaprot, ka miers un brīvība vienlaikus nozīmē arī lielas izmaksas un lielus upurus.

— Varbūt jūs vēlējāties vēl ko pateikt mūsu žurnāla lasītājiem?

— Oksfordas universitātē ir matemātikas profesors doktors Džons Lenokss (John Lennox), un viņš mēdz teikt: «Jaunas lietas būtībā ir tās pašas vecās lietas, kas tagad notiek ar jauniem, respektīvi, citiem cilvēkiem.» Situācija, ar ko šobrīd saskaras Latvija, iepriekš vēsturē jau ir pieredzēta. Pasaulē ir bijušas arī citas mazas valstis, kam blakus atradušās lielākas un militāri spēcīgākas kaimiņvalstis. Un vēsture mūs māca, ka jums ir jābūt militāri spēcīgai valstij, jo jūsu vājums provocēs 1940. gadam līdzīgas situācijas atkārtošanos. Ja tas notiks, jūsu iedzīvotāji to nožēlos vēl daudzās paaudzēs. Tāpēc es aicinātu jūsu žurnāla lasītājus izlasīt manu pētījumu, nopietni pārdomāt to un uzdot grūtus jautājumus. Es būšu priecīgs, ja lasītāji izteiks savas idejas un priekšlikumus. Un es vēlētos arī pajautāt jūsu lasītājiem, vai viņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti? Vai viņi ir gatavi uzupurēties savas valsts labā? Būdams Rīgas un Latvijas viesis, vēlos teikt, ka jūsu pilsēta un valsts noteikti ir tā vērtas, lai tās aizsargātu un par tām cīnītos, līdzīgi arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijā ir lieliski cilvēki, bet atcerēsimies, ka mieram ir sava cena un kādreiz var pienākt laiks, kad Latvijas iedzīvotājiem nāksies aizsargāt šo lielisko zemi.

— Un kāds būtu jūsu, karavīra, novēlējums Latvijas armijā dienošajiem?

— Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietuvas karavīriem es vēlos teikt, ka jūsu darbs ir ļoti svarīgs — jūsu valstu un iedzīvotāju liktenis gulstas uz jūsu pleciem. Nopietni mācieties un trenējieties, strādājiet un dariet visu nepieciešamo, lai kļūtu par vislabākajiem karavīriem. Jums ir cēla profesija! Jūsu valstu iedzīvotāji raugās uz jums ar cerību, ka jūs būsiet tie, kas aizsargās un aizstāvēs savu zemi. Arī ikdienā nebeidziet cīnīties par visu patieso, labo un taisnīgo! Vēsture mūs māca, ka tautu un valstu likteni bieži vien izšķir atsevišķu karavīru rīcība. Jūsu apņēmība un uzticība zvērestam sarga jūsu līdzcilvēku dzīvības, sarga jūsu valstis no 1940. gada jūnijā piedzīvotās katastrofas atkārtošanās. Tas, ko jūs darāt, ir svarīgi, jo atbalsojas nākamībā!

Tulkojis NBS rezerves virsleitnants Kārlis Līdaka.