9.maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?

Uzvara Otrajā pasaules karā nevar attaisnot nevienu, kas veicis kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Jebkāds totalitārs režīms ir nosodāms, un kara uzvarētājvalsts statuss nevar pasargāt no atbildības par pastrādātajiem noziegumiem. Tiem nav noilguma. Turklāt Krievijas izvērstā kara propaganda šķeļ Latvijas sabiedrību, uzsvēra 7.maijā Latvijas Kara muzejā notikušās ekspertu diskusijas „9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?” dalībnieki.

Krievija izmanto vēsturi, lai saviem iedzīvotājiem parādītu, kas ir tās ienaidnieki

Mūsdienu Krievijas valdošā elite izmanto vēsturi, lai saviem iedzīvotājiem parādītu, kas ir tās ienaidnieki, pauda Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.

Krievijā neesot noticis desovjetizācijas process pilnā mērā, lai gan 90.gadu sākumā tikuši sperti soļi šajā virzienā. Kudors norādīja, ka šobrīd oficiālā Krievija pat devusies pretējā virzienā. "Kāpēc vēstures jautājums [Krievijā] ir politizēts? Tas ir mobilizējošs instruments. Pēc tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām Gruzijā un Ukrainā Krievijas elite meklē sabiedrību mobilizējošas idejas. Viena no tām ir saistīta ar vēsturi, kas kļūst par mobilizējošu faktoru," teica Kudors.

Viņš norādīja, ka tādējādi Krievijā atskatās uz vēsturiskiem varoņiem un mēģina tiem pielīdzināties, pārceļot to īpašības uz mūsdienu sabiedrību. "Ja mūsu priekšteči bija vareni, mēs arī esam vareni. Vēsturiskās atmiņas un mīti ir ļoti svarīgi - tie palīdz skaidrot atšķirības starp mums un viņiem. Vēsture kalpo patreizējās Krievijas elitei. Tas ir veids, kā parādīt, kas ir Krievijas ienaidnieki," akcentēja Kudors.

Kudors arī atgādināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina pazīstamo izteicienu par to, ka lielākā 20.gadsimta ģeopolitiskā katastrofa ir PSRS sabrukums, kas aiz valsts robežām atstāja miljoniem tautiešu. "Ne velti šie izteikumi Putina runā seko viens aiz otra - tautiešu politika ir viens no instrumentiem, ar kuru [Krievijas] specifiskais skatījums tiek izplatīts ārvalstīs un tostarp Latvijā," norādīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors.

Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs savukārt akcentēja, ka pēdējo gadu laikā kaislības par 9.maiju tiek bagātīgi kurinātas no Krievijas puses. "Krievijā Putina valdīšanas laikā 9.maijs ir transformējies un pārvērties par Orvela spalvas cienīgu balagānu. [Tādējādi] 9.maijs ir viena no Krievijas propagandas formām un viena no maigās varas izpausmēm," skaidroja Ciganovs.

Savukārt vēsturnieks Valdis Kuzmins konferencē atgādināja, ka 9.maija svinības Padomju Savienībā, kur lielākoties atzīmēja Oktobra revolūciju, nav bijušas plašas un vērienīgas, bet par tādām kļuvušas mūsdienu Krievijā. "Tas nav padomju tradīciju mantojums, bet notiek jaunu tradīciju ieviešana. Tā dēvētā Georga lentīte parādījās 2005.gadā, bet 2008.gadā Sarkanajā laukumā Maskavā sāka norisināties grandiozas militārās parādes. Šogad parādē Maskavā galvenais jautājums ir - kā izskatīsies jaunais Krievijas tanks. Tās tradīcijas būtiski atšķiras no Padomju laika," skaidroja vēsturnieks.

Runājot par atšķirīgu pieeju Otrā Pasaules kara beigu atcerei Eiropā un Krievijā, Kuzmins uzsvēra, ka pašam datumam - 8.vai 9.maijam - nav nekādas nozīmes. Jautājums ir par to vai tā ir piemiņas diena, kā tas ir ar Eiropas tradīcijām, vai tie ir svētki, kā tas ir Krievijā. "Krievijā faktiski nav nacionālas svētku dienas - kā tas ir Latvijā 18.novembrī un ASV 4.jūlijā - un 9.maijs kļūst par šādu dienu, kurā viņi mēģina popularizēt savas valsts varenību," pauda Kuzmins.

Baltijas valstīm jāskaidro Krievijai 9.maija pretrunīgās nozīmes

Baltijas valstu sabiedrībai ir jāskaidro rietumvalstīm un Krievijai 9.maija pretrunīgās nozīmes, kā arī Josifa Staļina režīma nodarītais, norādīja Lietuvas Vēstures institūta pētnieks, Lietuvas Izglītības zinātņu universitātes Vēstures katedras lektors Artūrs Svarausks.

Viņš vērsa klātesošo uzmanību, ka lielākā daļa Krievijas sabiedrības uzskata, ka konkrētie datumi, īpaši 9.maijs, ir datums, ar kuru Krievija var lepoties. Turklāt pētnieks norādīja, ka Krievija pēdējā laikā arvien lielāku uzmanību pievērš militārajam spēkam, kas ļauj valstij sajusties spēcīgākai.

"Tāpat jāatceras, ka 1945.gada notikumi sabiedrībā atšķirsies un pastāvēs. Tomēr vēsturniekiem un Baltijas valstu sabiedrībai ir jāparāda rietumvalstīm un Krievijai, ka tā gada notikumi nav bijusi vienīgā uzvara. Pēc nacistu sakāves pastiprinājās Staļina režīms, no kura cieta arī daudzi krievi," norādīja Svarausks, piebilstot, ka šādu faktu uzsvēršana palīdzētu uz 9.maija notikumiem paraudzīties citādi.

Tikmēr, runājot par Lietuvas attieksmi pret 9.maija notikumiem, pētnieks norādīja, ka Lietuvas oficiālo nostāju vislabāk apliecina piemērs, ka neviens no Lietuvas prezidentiem vai augstākajām amatpersonām, vai vēstniekiem, nepiedalīsies 9.maija parādēs.

"Šķiet, ka situācija Lietuvā ir unikāla, taču arī mūsu sabiedrībā viedokļi atšķiras. Mums ir jāspēj nošķirt parādi no varas izrādīšanas. Krievijas varas parāde, kā arī militārā spēka izrādīšana, nav gluži tas pats, kas nacisma sagrāve. Tas ir jānošķir," aicināja pētnieks.

Vēsture ir kļuvusi par hibrīdkara elementu

Ieguldījums nacisma sakāvē nekādā veidā nepadara nebijušus vai mazāk baisus staļinisma noziegumus, norādīja Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs. No PSRS laikiem mantotais mūsdienu Krievijas kultivētais „uzvarētāju mīts”, kas izplatīts arī daļā Latvijas sabiedrības, diemžēl neliecina par izpratni par mūsu valsts likteni Otrā pasaules kara laikā. „Uzvarētāju mīta” pastāvēšana, ļoti iespējams, stiprina Latvijas krievu identitāti, tomēr vienlaikus tas nekādi neveicina viņu sapratni ar latviešiem un piederību Latvijas valstij. Atslēga uz sabiedrības saliedētību, vismaz attiecībā uz tās pagātni, kas bieži vien nosaka arī šodienas dienas kārtību, ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā „uzvarētājos” un „zaudētājos” vai ”atbrīvotājos” un „fašistos”, bet gan patiesā vēlmē izprast savas valsts likteni Otrajā pasaules karā un korekti par to vēstīt arī tiem, kam šīs izpratnes līdz šim ir trūcis, uzsvēra vēsturnieks.

Eksperti arī norādīja, ka nepieciešams, lai Krievija līdzdarbotos kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanā, sniedzot pielaidi savas valsts arhīviem. Tāpat tika uzsvēta nepieciešamība Krievijas vadībai nevis slavēt Staļina režīma uzvaras, bet adekvāti novērtēt noziegumus. Izmeklējot Staļina režīma noziegumus, varētu veidoties arī oficiālās Krievijas izpratne par Latvijas attieksmi pret Otro pasaules karu un tā sekām. Nacistiskās Vācijas vadītāju un karavadoņu noziegumi pret cilvēci ir tiesāti Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā 1945.–1946. gadā, un viņi ir saņēmuši pelnīto sodu. Vēsturiskā patiesība prasa izmeklēt arī noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kurus veica Sarkanā armija, uzsvēra ekspertu diskusijas dalībnieki.

Pienācīgi neizvērtējot Komunistiskā režīma noziegumus, tostarp tos, ko Sarkanā armija veikusi pret civiliedzīvotājiem, tiek sekmēta Staļina kulta atdzimšanu un glorifikāciju Krievijā, vienpusīga vēstures notikumu un nozīmes traktēšanu un izmantošanu politikā, kā arī vienpusēja vēstures skatījuma agresīva uzspiešanu valstīm, kuras vienlīdz nosoda gan nacistisko, gan komunistisko režīmu. Tādējādi arī netiek veicināta karavīru izlīgšana un starptautisko attiecību uzlabošanās ar Krieviju, secināja eksperti.

Ir jānoskaidro vēsturiskā patiesība un jābūt juridiskajiem procesiem, kas sauc pie atbildības vainīgos un notiek atvainošanās cietušajiem, uzsvēra Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.

Krievija ar noteiktu selektīvi atlasītu vēstures faktu un mītu palīdzību tiecas pamatot tās iekšpolitisko un ārpolitisko rīcību. Neraugoties uz aicinājumiem vēsturi atstāt vēsturniekiem, pēdējos gados Krievija ir bijusi aktīva vēstures politizētāja un vēsturei pievērstā uzmanība nav vainagojusies vēstures kā zinātnes atbalstīšanā, bet gan vienas patiesās vēstures dogmatizācijā un šīs izpratnes uzspiešanā arī kaimiņvalstīm, tai skaitā Baltijas valstīm, uzsvēra Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis. Viņš arī norādīja, ka vēstures jautājumu saistīšana ar politiku īpaši spilgti redzama Krievijas politiska plānošanas dokumentos, kur vēsture tiek pasniegta kā ārpolitisks vai pat drošības jautājums.

Īpaši bīstama tendence ir 9. maija vēsturiskā konteksta sasaiste ar Krievijas impēriskajām ambīcijām. Piesedzoties ar cīņu pret "fašismu un nacismu", Krievija izvērsa kiberuzbrukumus Igaunijai, veica iebrukumu Gruzijā un Ukrainā. Vēsture ir kļuvusi par reālu hibrīdkara sastāvdaļu, norādīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.

Ilggadēja Eiropas tradīcija jau kopš Otrā pasaules kara beigām ir godināt kara upuru piemiņu 8. maijā. Un tā ir nevis skaļu svētku, bet klusas un smeldzīgas piemiņas diena sāpēs un atmiņās par Otrajā pasaules karā kritušajiem, uzsvēra Lerhis. Viņš arī atgādināja, ka uzvara pār nacistisko Vāciju Latvijai neatnesa brīvību un valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet gan otrreizējo PSRS īstenoto okupāciju. Kara rezultātā viens totalitārais režīms tika sakauts, bet otrs totalitārais režīms turpināja pastāvēt un atguva kontroli pār Latviju. Šai otrreizējai PSRS īstenotai okupācijai bija sava dārga cena Latvijā – daudzi desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, norisinājās padomju režīma represiju atjaunošana pret iedzīvotājiem, militarizācija, politiski motivēta forsēta industrializācija, agrākās lauksaimniecības sistēmas iznīcināšana, darbaspēka iepludināšana no citām PSRS republikām (kolonizācija – Latvijas iedzīvotāju sastāva maiņa), rusifikācija, sabiedriskās dzīves ideoloģizācija un pakļaušana vienas partijas diktatūrai, norādīja vēsturnieks.

Īstenojot propagandu, Krievija cenšas sašķelt savus oponentus

Īstenojot propagandu un tā dēvēto hibrīdkaru, Krievija rūpīgi izpēta savu oponentu vājās puses un cenšas tos sašķelt, pauda Ukrainas ārpolitikas eksperte Oļesja Janko - Belkovskaja.

Runājot par Krievijas propagandas īpatnībām, Janko - Belkovskaja norādīja, ka viens no svarīgākajām tās aspektiem ir oponentu vājo pušu izpētīšana. "Hibrīdkarš tika pirmo reizi piemērots jau 2008.gadā pret Gruziju. Krievija izpētīja [Gruzijas tā brīža prezidenta] Mihaila Sākašvili raksturu un spēlēja uz viņa impulsivitāti. Tāpat Krievija izmantoja Ukrainas valdības vājumu, kad viens prezidents bēga un  sabiedrība bija sašķelta," skaidroja Ukrainas eksperte.

Ukrainas gadījumā Eiropas sabiedrība, kuru tāpat kā pārējo pasauli, pārsteidza notikumu attīstība, nespēja ātri reaģēt. Tas ļāvis Krievijai pauzes laikā spert soļus, kuri tai bijuši izdevīgi. Tāpat Krievija prasmīgi izmantojusi informatīvo kampaņu un orientējas ne tik daudz uz faktiem, bet gan uz to interpretāciju un psiholoģisko ietekmēšanu.

"Efekts tiek vērsts uz uzvedības maiņu. Ukrainā tiek izmantota pretinieka demonizācija un dehumanizācija, konflikta polarizācija, kad neeksistējošās atšķirības tiek pasniegtas kā pilsoņu karš. Tāpat konflikts tiek hiperpolarizēts - mēs pret viņiem," norādīja Janko - Belkovskaja.

LETA, BNS