Širefs: Ir svarīga NATO samita lēmumu īstenošana

Intervija ar britu atvaļināto ģenerāli, bijušo NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieku seeru Ričardu Širefu (Gen. (ret.) Richard Shirreff)

— Kādi, jūsuprāt, bija Baltijas valstu ieguvumi no 2014. gada NATO samita Velsā? Pašreizējā situācijā vairāki eksperti ir uzsvēruši, ka šis, iespējams, ir bijis Baltijas valstīm vissvarīgākais NATO samits. Kurus jūs uzskatāt par būtiskākajiem šī samita darba jautājumiem?

— Šis samits Baltijas valstīm patiešām bija ļoti svarīgs. Samits noslēdzās ar ļoti spēcīgu paziņojumu par kolektīvās aizsardzības nozīmīgumu, par alianses līguma 5. paragrāfa svarīgumu, jo īpaši atzīstot Baltijas valstīm radušos draudus pēc Krievijas prezidenta Putina agresijas Ukrainā, kad it kā etnisko krievvalodīgo apvienošana tiek izmantota kā iegansts centieniem atjaunot ietekmi un varu ārpus Krievijas teritorijas. Es uzskatu, ka nozīmīgākā apņemšanās, protams, ir lēmums izveidot ļoti augstas gatavības apvienotos reaģēšanas spēkus un nodrošināt to apmācību. Redzēsim, kā notiks samitā pieņemto lēmumu realizācija — ir jāredz to izpildes detaļas —, kāda paredzēta šo spēku vadība un kontrole, kāda būs šo spēku gatavība, bet es uzskatu, ka jums Baltijas valstīs vajadzētu justies pārliecinātiem par to, ka alianse kopumā ir demonstrējusi ļoti spēcīgu solidaritāti, pilnībā izprotot jūsu bažas.

— Šā gada Rīgas konferences laikā izvērsās diskusija arī par to, vai cilvēki Rīgā var mierīgi naktī gulēt, vai mēs varam justies droši šajā situācijā. Kāds ir jūsu skatījums?

— Manuprāt, neviens no mums nevar tā īsti labi gulēt naktī un justies drošs — vai mēs mītam Rīgā, Tallinā vai Dienvidanglijā, kur es dzīvoju, vai Amerikā, jo šodienas pasaule ir ļoti bīstama. Mums ir jāsaprot un jāatzīst, ka kara draudi Eiropā nekad nav bijuši lielāki par pašreizējiem kopš 1945. gada, izņemot Rietumbalkānos pieredzēto. Taču es uzskatu, lai gan par to, protams, var strīdēties, ka šobrīd katra valsts Eiropā kopumā, arī Amerika saskaras ar daudz lielākiem draudiem no «Islāma valsts» gan ārējās, gan iekšējās drošības kontekstā, ar draudiem mūsu draugiem Tuvajos Austrumos. Tātad galvenais un vienīgais veids, kā varam nodrošināt sev drošu gulēšanu naktī, ir pārliecība, ka patiešām esam izdarījuši visu iespējamo, ka mūsu «apdrošināšanas polise» — gatavība stāties pretī šādiem draudiem — ir pēc iespējas pilnīgāka un efektīvāka. Un Velsas samita rezultātā šāda «apdrošināšanas polise» ir analizēta daudz nopietnāk, kā varbūt tas tika darīts līdz šim.

— Turpinot par drošību — Rīgas konferencē tika spriests arī par to, ka, piemēram, Zviedrija un Somija nevar justies tik droši, jo tās nav NATO dalībvalstis. Vai, jūsuprāt, šīs valstis, varētu kļūt par alianses dalībvalstīm?

— Zviedrija un Somija, iespējams, jūtas mazāk drošas nekā NATO dalībvalstis, jo uz tām neattiecas kolektīvās aizsardzības garantijas. Tomēr tās abas vairāk nekā četrdesmit gadu laikā ir pierādījušas, ka ir ļoti spēcīgas NATO partnervalstis un ir draudzīgas aliansei. Tās ir devušas ievērojamu ieguldījumu NATO operācijās. Un es patiešām nevaru iedomāties divas citas valstis, kas būtu vairāk gaidītas NATO, bet, protams, tam pirmām kārtām ir jābūt Somijas un Zviedrijas iedzīvotāju, viņu vēlētāju un politiķu lēmumam.

— Šajā Rīgas konferencē diskutēja arī par Krievijas piekopto informācijas karu un to, ka mēs faktiski šajā cīņā zaudējam. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Tas, ko esam pieredzējuši saistībā ar Krievijas rīcību Krimā un Ukrainas austrumos, īstenībā jau labu laiku pirms tam — vairāku gadu garumā —, jāvērtē viennozīmīgi, proti, Krievija veic ļoti izsmalcinātu informācijas un psiholoģisko operāciju karu. Mums pret to ir ļoti nopietni jāattiecas, jo man šķiet, ka Krievijas šobrīd piekoptās karadarbības taktika veidojās jau Gruzijas kara laikā. Tās raksturīgākā iezīme ir graut kādas valsts viengabalainību no iekšienes. Mēs redzam informācijas operācijas kombinācijā ar psiholoģiskām operācijām, manipulācijas ar krievvalodīgām minoritātēm, speciālo uzdevumu vienību speciālistu vadībā izveidotas vietējo kaujinieku vienības — visi šie pasākumi kopumā noved pie mēģinājumiem no iekšienes sagraut valsts viengabalainību. Vai mēs šajā karā zaudējam? Manuprāt, mums ir jārīkojas pietiekami gudri, ar visaptverošu pieeju, jo šīs aktivitātes ir daļa no cīņas elementiem 21. gadsimta karadarbībā. Tas ir karš, kura iznākums ir atkarīgs no cilvēku pārliecināšanas, no spējas mainīt viņu viedokli. Tāpēc NATO ir nepieciešams cieši sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu, ka Krievijas psiholoģiskās un informācijas operācijas nesaņemtu nekādu minoritāšu atbalstu, jo īpaši no krievvalodīgām minoritātēm NATO teritorijā. Skaidrs, ka Latvijai tas ir ļoti svarīgs jautājums jūsu nozīmīgās krievvalodīgo minoritātes dēļ. Šis jautājums ir ļoti svarīgs arī Igaunijai un Lietuvai. Un, protams, skatoties plašāk, tas ir ļoti nozīmīgs jautājums mums visiem, visai aliansei. Tātad mums ir jānovērš iespēja, ka krievvalodīgās minoritātes NATO teritorijā, piemēram, Latvijā, varētu justies jebkādā veidā sakūdītas vai savaldzinātas ar Putina doktrīnu. Tas nozīmē, ka mums ir jāiekaro viņu prāti un sirdis, respektīvi, jāpanāk, ka viņi ir kopā ar mums, lai tādējādi uzvarētu šajā informācijas cīņā.

— Tieši pirms NATO samita notika ASV prezidenta Baraka Obamas vizīte Tallinā, kur viņš daudz runāja par Baltijas valstu drošību, apliecinot amerikāņu un arī NATO atbalstu. Kāpēc, jūsuprāt, viņš devās uz Baltijas valstīm pirms šī samita?

— Manuprāt, tas nepārprotami parāda amerikāņu atbalstu NATO Eiropā un jo īpaši NATO un ASV atbalstu Baltijas valstīm. Tas bija svarīgi, jo jau labu laiku mēs jutām, ka amerikāņi pēdējos gados attālinās no Eiropas. Izskanēja runas par kursa maiņu un atkārtotu pievēršanos Āzijas un Klusā okeāna reģionam. Turklāt šajā laikā tika īstenots ievērojams amerikāņu karaspēka samazinājums Eiropā. Tāpēc es uzskatu, ka prezidenta Obamas vizīte Igaunijā bija ļoti spēcīgs signāls, kas liecināja par amerikāņu apņemšanos. Jāatceras arī, ka pēc Krievijas iebrukuma Krimā ASV nekavējoties uz Baltijas valstīm nosūtīja F-16 reaktīvos iznīcinātājus, lai pastiprinātu Baltijas gaisa telpas patrulēšanu. Tomēr šobrīd ir būtiski noskaidrot, kā tieši alianse ir paredzējusi nodrošināt Baltijas valstu aizsardzību. Jo viena lieta ir, kad politiķi runā par reaģēšanas spēku izveidi… Kā atvaļināta militārpersona uzskatu, ka šajā situācijā ir vairāki svarīgi jautājumi, piemēram, kas šos spēkus komandēs un kontrolēs, kurš pieņems lēmumu par to izvietošanu, cik ātri šis karaspēks spēs nokļūt galamērķī, kāds būs šo spēku bruņojums un ekipējums, kur tas atradīsies, vai ir paredzēta vieta šo spēku ekipējuma uzglabāšanai utt.

— Par NATO militārajām bāzēm Baltijas valstīs — beidzot šajā jautājumā esam panākuši, ka šeit uz laiku ir izvietoti arī citu NATO valstu karavīri. Arī amerikāņi. Ir plānots, ka to būs vairāk, ka notiks dažādas kopīgas mācības. Ko, jūsuprāt, NATO vēl vajadzētu darīt, lai cilvēki Baltijas valstīs varētu justies droši, jo, protams, turpinās diskusijas par to, vai mēs saņemsim palīdzību no NATO?

— Es par to esmu paudis savu viedokli kopš Krievijas iebrukuma Krimā, tātad kopš šā gada marta, proti, ir nepieciešams panākt nepārtrauktu un pastāvīgu citu NATO dalībvalstu karaspēka klātbūtni Baltijas valstīs, protams, ja tāda būtu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāju un valdību vēlme. Ir skaidrs, ka tam ir jābūt tikai un vienīgi jūsu lēmumam. Pieņemot, ka jūs to vēlaties, uzskatu, ka vienīgais veids, kā NATO varētu atturēt jebkādu krievu avantūrisma izpausmi, ir uzturēt šeit pastāvīgu un nepārtrauktu sava karaspēka klātbūtni. Un nevar aprobežoties tikai ar gaisa telpas patrulēšanu, NATO ir nepieciešams izvietot šeit savu karaspēku. Saku to tāpēc, ka pagājušā gada septembrī, kad biju Latvijā, mani pārsteidza vairāki incidenti. Krievijas militāro mācību «Zapad 2013» laikā krievu Gaisa spēku lidmašīnas veica lidojumus pie Latvijas robežas, parādoties radaru ekrānos un atkal pazūdot — tādējādi demonstrējot sava veida iebiedēšanu. Ja Krievija nolemtu pret Latviju uzsākt militāru operāciju un šeit nebūtu izvietots NATO karaspēks, tad, manuprāt, NATO būtu gandrīz neiespējami reaģēt pietiekami ātri. Tātad vienīgais veids, kā atturēt Krieviju no iespējama uzbrukuma, ir nodrošināt šeit pastāvīgu NATO klātbūtni. Tām nav obligāti jābūt lielām bāzēm un garnizoniem, kādi bija izveidoti Vācijā aukstā kara laikā ar skolām, ģimenēm un visu infrastruktūru. Uzskatu, ka mēs varam panākt līdzīgu rezultātu, veicot karaspēka rotācijas, organizējot kopīgas militārās mācības, jo ir dažādi veidi, kā nodrošināt šāda veida klātbūtni. Pamatā ir skaidrs, ka tad, ja Latvija to vēlas, NATO vajadzētu spēt to nodrošināt.

— Kas, jūsuprāt, notiks nākamā pusgada laikā, kā mainīsies starptautiskā situācija? Kādi varētu būt NATO galvenie uzdevumi? Šobrīd daudzi runā par nopietnākām sankcijām pret Krieviju.

— Situācijas attīstība ir pilnībā atkarīga no tā, kā tiks īstenoti samitā pieņemtie lēmumi. Respektīvi, tieši sīkumi, kas veido kādu kopumu, parasti rada lielākās problēmas. Šobrīd sliktākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka mūsu politiķi «noņemtu kāju no gāzes pedāļa». Samitā ir pieņemti svarīgi lēmumi, un tagad ir nepieciešams, lai pieņemtie lēmumi patiešām tiktu īstenoti. Ir vajadzīga skaidra stratēģija, un mums ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem un jāsaglabā modrība. Lai arī pašreiz ir paziņots par formālu pamieru starp Ukrainu un Krieviju un šķiet, ka kauju intensitāte ir mazinājusies, nav šaubu, ka Krievija nav mainījusi savu nodomu. Manuprāt, tiks darīts viss iespējamais, lai mēģinātu nodrošināt, ka Ukrainas austrumu daļa nonākt arvien lielākā Krievijas ietekmē, līdzīgi kā tas jau ir noticis ar citiem iesaldētajiem konfliktiem Piedņestrā un citviet bijušās Padomju Savienības teritorijā. Tāpēc arī NATO ir jāturpina savs spiediens. Ja NATO to nodrošinās un turpinās attīstīt samita lēmumus, un tos izdosies pārvērst par militāro realitāti, kas spētu atturēt Krieviju, tad, manuprāt, mēs varētu redzēt spriedzes samazinājumu.

— Jūs tikāt intervēts BBC pirms NATO samita Velsā. Kādi jautājumi šobrīd nodarbina Lielbritānijas iedzīvotāju prātus, jo es pieņemu, ka mums varētu būt diezgan atšķirīgas intereses?

— Jūs man uzdevāt ļoti interesantu jautājumu. Vairākās intervijās BBC patiešām esmu pieskāries šiem jautājumiem, un viens no tiem ir, cik lielā mērā Lielbritānijas iedzīvotāji ir gatavi redzēt britu karavīrus, cīnoties un arī mirstot, aizsargājot Latviju, Igauniju un Lietuvu saskaņā ar alianses hartas 5. paragrāfu. NATO joprojām ir Apvienotās Karalistes aizsardzības stūrakmens, un Lielbritānija ir paudusi ļoti stingru apņemšanos ievērot 5. paragrāfu un kolektīvo aizsardzību. Tāpēc, ja patiešām būs šāda nepieciešamība, mēs atbilstoši arī rīkosimies. Bet realitāte diemžēl ir tāda, ka ne visi Lielbritānijā šodien domā, ka Krievija ir tā valsts, kas pasaulē rada draudus. Un es brīžiem jūtos kā veca plate, es to saprotu, bet man Latvijā ir daudz draugu, un šis jautājums, varētu teikt, ir jau manā DNS, man tas tiešām rūp. Es, protams, turpināšu šo jautājumu aktualizēt, bet ir skaidrs, ka daudziem Lielbritānijas iedzīvotājiem tas šobrīd nav vissvarīgākais. Pašreiz, manuprāt, aktuālākais Lielbritānijā ir jautājums, vai tā izdzīvos kā nedalīta valsts pēc balsojuma Skotijā. Un otrs lielākais drošības jautājums Lielbritānijā, protams, ir saistībā ar «Islāma valsts» aktivitātēm [ISIS; Islamic State in Iraq and Syria]. Vienam britu ķīlniekam tika nocirsta galva, arī cits britu ķīlnieks, visticamāk, šobrīd atrodas lielās briesmās, tāpēc galvenais drošības jautājums pašreiz Lielbritānijā ir tās ieguldījums koalīcijas spēkos, lai novērstu draudus no Tuvajiem Austrumiem. Kā redzams, Lielbritānijā ir daudzi aktuāli jautājumi. Bet, kā jau iepriekš sacīju, es turpināšu aktualizēt jautājumu par Baltijas valstu, it īpaši Latvijas, drošības garantijām.

Līga Lakuča, "Tēvijas Sargs". Tulkojis NBS rezerves vlt. Kārlis Līdaks.