NATO ātrās reaģēšanas vienības Baltijā var ierasties "zibensātri"

"Neviens mums nevar likt šķēršļus īstenot kopējās aizsardzības pasākumus," stāstot par NATO un Krievijas noslēgto paktu, kas paredz jaunajās NATO dalībvalstīs neizvietot ievērojamus kaujas spēkus, intervijā aģentūrai LETA atzina bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena vietnieka palīgs politiskajos jautājumos Džeimss Apaturajs, kurš Ziemeļeiropā lielākajā drošības un ārpolitikas forumā "Rīgas konference 2014" diskutēja par NATO nākotnes plāniem pēc Velsā notikušā samita.

Vai NATO samits ir atkārtoti apliecinājis Eiropas un Ziemeļamerikas ciešo sadarbību?

Noteikti, turklāt ir divi vai pat trīs būtiski elementi, kas to apstiprina. Manuprāt, abas Atlantijas puses, Ziemeļamerika un Eiropa, ir sākušas vairāk sadarboties jautājumos par drošības situācijas novērtējumu, īpaši jautājumos, kuri saistīti ar draudiem. Otrs nozīmīgais aspekts ir finansiālais apliecinājums aizsardzībai. Eiropā pašlaik valda liela nelīdzsvarotība šajā jautājumā, tādēļ tādas valstis kā Francija, kura jau tagad īpaši rūpējas par finansējumu aizsardzībai, aicina pārējās dalībvalstis uzlabot savu ieguldījumu, un tas ir tikai saprotami.

Tikmēr vairāki Eiropas Parlamenta (EP) deputāti nosūtījuši vēstuli pašreizējam Eiropadomes prezidentam Hermanam van Rompejam un Francijas prezidentam Fransuā Olandam, kurā aicina atrast konstruktīvu un pozitīvu risinājumu karakuģu "Mistral" izmantošanai Eiropas aizsardzības vajadzībām. Vai NATO dalībvalstu starpā ir notikušas diskusijas par šo karakuģu pārpirkšanu Eiropas aizsardzības vajadzībām?

Ir diezgan skaidrs, ka Kremlis Elizejai nav devis citu variantu, kā pagaidām apturēt kuģu piegādi. NATO šos kuģus nevar iegādāties, jo mums nepieder gandrīz nekas. Vai NATO dalībvalstis varētu tos iegādāties? Jā, protams, jo šie jautājumi ir katras dalībvalsts pārziņā, taču manā rīcībā nav informācijas, ka kāda valsts to grasās darīt, jo, būsim atklāti, "Mistral" kuģi ir diezgan dārgi.

Dalībvalstis izteikušas skaidru apliecinājumu apturēt aizsardzībai paredzētā finansējuma samazinājumu. Vai tas, ņemot vērā Krievijas veiktās provokācijas un izraisīto karu Ukrainā, nenāk par vēlu?

Nekad nav par vēlu sākt, taču tā ir patiesa nevienlīdzība, ka ASV pašlaik aizsardzībai tērē aptuveni 70% no visiem NATO dalībvalstu aizsardzības tēriņiem, turklāt šis skaitlis pēdējo gadu laikā ir tikai pieaudzis. Tomēr pirmo reizi kopš 2001.gada 11.septembra traģēdijas ASV vidējais Eiropas, ASV, vai Kanādas pilsonis ir sācis uztraukties. Viņi tiešām ir sākuši saprast, ka draudi ir tieši pie mūsu durvīm, un es domāju, ka viņi atbalstīs plānus investēt drošībā, jo brīvdienas ir beigušās. Minētā iemesla dēļ mēs esam saņēmuši skaidru apliecinājumu no visiem sabiedrotajiem, tostarp aiz slēgtām durvīm, ka aizsardzībai paredzētā finansējuma samazinājums tiks apturēts un nākamo desmit gadu laikā tiks panākts pieaugums 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), kā arī 20% pieaugums militārajam aprīkojumam.

Mums gan jāatceras, ka NATO ir sākusi no nopietniem un stipriem pamatiem. Cilvēki, protams, uztraucas par finansējumu, tā ir problēma, tomēr mēs aizsardzībai jau esam atvēlējuši simtiem miljardu ASV dolāru un eiro. Neviena pasaules valstu grupa aizsardzībai netērē tik daudz, cik to dara NATO. Mēs jau tērējam vairāk par citiem. Mums jau tagad ir pieredzes bagātākie militārie spēki NATO vēsturē, es pat teiktu, visā vēsturē. Tas viss, pateicoties misijai Afganistānā. Mēs tur savus spēkus esam kārtīgi apbruņojuši - tie ir ļoti, ļoti spējīgi, ar īstu cīņas pieredzi.

Viens no nozīmīgākajiem aizvadītā NATO samita jautājumiem bija par minēto NATO spēku izvešanu no Afganistānas. Kāda būs NATO turpmākā loma Centrālāzijā?

Ar Centrālāziju mums ir izveidojusies ilgtermiņa sadarbība, tomēr mūsu galvenais fokuss līdz šim tiešām ir bijusi Afganistāna, un es domāju, ka kādu laiku tas tā arī paliks. Mēs turpināsim politisko un praktisko sadarbību, tomēr jāatzīst, ka fokuss uz Afganistānu pēc diviem gadiem varētu arī pazust, līdz ar ASV spēku izvešanu, kas, visticamāk, veicinās arī pārējo sabiedroto spēku izvešanu. Savukārt ar Kaukāza valstīm NATO sadarbība palielināsies. Mēs tikko paziņojām par jaunu sadarbības kopumu ar Gruziju, kas nozīmēs periodiskas NATO mācības un jaunas infrastruktūras izveidi valstī. Kamēr pati Gruzija vēl tikai gatavojas dalībai NATO, mēs varēsim vairāk redzēt Gruziju NATO un NATO Gruzijā.

Kas attiecas uz Azerbaidžānu, tā vēlas lielāku sadarbību ar NATO. Tāpat to vēlas Armēnija, bet tur ir nedaudz cita politiskā vide. Armēnija vēlas iestāties Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, valstij ir arī militārā alianse ar Krieviju, un, lai arī mūsu starpā ir laba praktiskā sadarbība, es nedomāju, Armēnija vēlas to padziļināt.

Vai Krievijas īstenotā politika Eiropā ļauj NATO uzticēties Krievijai?

Atbildēt uz šo jautājumu ir iespējams ļoti viegli - nē. Krievija ir nepārprotami lauzusi starptautiskos likumus un savas apņemšanās, tostarp garantēt Ukrainas drošību, kad tā nodeva savus atomieročus. Mēs neuzticamies Krievijai arī tādēļ, ka tā var uzspiest savu viedokli, tostarp militāri, katrai valstij, kuru tā uzskata par savu vēsturisko zemi, lai arī ko tas nozīmētu - krieviski runājošos vai tos pilsoņus, kuriem ir Krievijas pase. Es domāju, ka Baltijas valstis ļoti labi apzinās šos riskus.

Pēdējo mēnešu laikā daudz runāts par noslēgto paktu starp NATO un Krieviju, kas paredz jaunajās NATO dalībvalstīs neizvietot ievērojamus kaujas spēkus. Cik pamatotas ir bažas, ka šī pakta dēļ Austrumeiropa var palikt bez būtiska atbalsta?

Minētais NATO-Krievijas pakts tiešām paredz, ka mēs jaunajās NATO dalībvalstīs pastāvīgi neizvietosim ievērojamus kaujas spēkus, - šie vārdi tika rūpīgi izstrādāti. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka neviens mums nevar likt šķēršļus īstenot kopējās aizsardzības pasākumus. Mēs darīsim visu iespējamo, lai aizsargātu savus sabiedrotos, un tas ir iespējams, ievērojot noslēgto NATO-Krievijas paktu. Lai to īstenotu, mēs esam izveidojuši straujās reaģēšanas vienību, kura ir ļoti, ļoti, ļoti gatava iesaistīties dažāda veida uzdevumos.

Cik ātrā laikā straujās reaģēšanas vienība varētu ierasties Baltijas valstīs?

Šie spēki katrā NATO dalībvalstī var ierasties 48 stundu laikā. Pēc militārajiem standartiem, tas ir zibensātri, taču tas prasa ļoti lielu sagatavotību. Te gan būtu jāņem vērā fakts, ka katrai dalībvalstij ir savi militārie spēki, tādēļ straujās reaģēšanas vienību var uzskatīt par sava veida papildspēkiem vai rezervi. Tomēr tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka pastāv maza iespēja, ka mūs pārsteigs nesagatavotus un mēs nebūsim spējīgi šo vienību jau laicīgi izvietot. Mēs pastāvīgi novērojam situāciju.

Vai pašreizējā Baltijas valstu infrastruktūra ļauj uzņemt šāda veida palīdzību tik ātrā laikā?

Zināmā mērā jā, bet visas pārējās nepieciešamās iekārtas un aprīkojums, lai uzņemtu vienību, tiks ieviestas tuvākajā laikā. Mūsu Baltijas draugi jau ir norādījuši vietas, kur nepieciešami uzlabojumi, kur kas ir jāizvieto un kā to ir nepieciešams paveikt. Es varu atklāt, ka augsta ranga NATO komandieris jau pirms kāda laika paziņoja, ka tuvākajā laikā tiks sagatavots viss nepieciešamais. Arī Rasmusens iestājās, lai šis jautājums tiktu atrisināts pēc iespējas ātrāk. Šī ir NATO prioritāte.

LETA