Latgali ar informācijas palīdzību var ietekmēt tikpat viegli, cik Rīgu, Vidzemi vai Kurzemi

Septembrī Ziemeļatlantijas padome akreditēja Rīgā izveidoto stratēģiskās komunikācijas centru kā NATO izcilības centru. Stratēģiskās komunikācijas centrs ir kļuvis par NATO militāro struktūru, un tam ir piešķirts statuss kā militārai organizācijai. Galvenie centra uzdevumi ir veikt pētījumus un sniegt rekomendācijas dalībvalstu valdībām. Kā intervijā aģentūrai LETA norādīja centra direktors Jānis Kārkliņš, Latvijā nepieciešams izveidot kvalitatīvus medijus arī krievu valodā, jo jau tagad notiek informācijas karš, kuram Krievija ir labi sagatavojusies.

Kādēļ NATO dalībvalstīm nepieciešams šāds centrs un tieši tagad?

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur informācija iegūst aizvien lielāku nozīmi, un ir jāsaprot, kādā veidā dalībvalstīm nepieciešams modificēt savas doktrīnas, savu rīcību, lai, no vienas puses, izmantotu šīs jaunās iespējas, kuras dod informāciju tehnoloģiju attīstība, no otras puses, lai saprastu, kādā veidā pretoties un mazināt ietekmi, ja pretinieks izmanto tās pašas tehnoloģijas.

Sapratne par centra nepieciešamību veidojās 2009.gadā Strasbūras-Kēlas samitā. Samita deklarācijā tika definēta nepieciešamība stiprināt NATO spējas stratēģiskās komunikācijas jomā, tika izveidoti un pieņemti politikas dokumenti, notika vienošanās par definīciju, kas ir stratēģiskā komunikācija NATO izpratnē. Tas bija sākums šai idejai, ko Latvija sāka attīstīt 2012.gadā, sākot konsultācijas dažādās NATO dalībvalstu galvaspilsētās ar dažādām NATO amatpersonām.

Kādēļ tieši 2009.gads bija pagrieziena punkts, lai lielāku uzmanību pievērstu stratēģiskajai komunikācijai?

NATO vada operācijas Afganistānā. Es domāju, ka lielākā vai mazākā mērā sapratne izveidojās, balstoties uz secinājumiem, kuri tika izdarīti, analizējot Afganistānas operācijas panākumus un problēmas.

Kas tās bija par problēmām?

NATO pilnībā neizmantoja tās iespējas, ko dod jaunās tehnoloģijas. Tie komunikācijas paņēmieni, kurus izmantoja Afganistānā, ne vienmēr noveda pie vēlamā rezultāta, citreiz pat pie pretēja efekta. Līdz ar to tika piedāvāts domāt par uzlabojumiem.

Ja mēs runājam par komunikācijas lomu, tad jautājums ir - vai komunikācijas ekspertam ir jābūt klāt lēmumu izstrādāšanas un pieņemšanas procesā? Un, ja rezultātu var ietekmēt bez jebkādas citas darbības, tikai pareizi komunicējot, droši vien atbilde būtu - ir jābūt. Tomēr šodien standarta situācija ir, ka lēmēji tiekas aiz slēgtām durvīm, pieņem lēmumus, tad pasauc komunikācijas ekspertu un saka - šis ir lēmums, tagad ej un pārdod to. Kad mēs runājam par stratēģisko komunikāciju NATO izpratnē, mēs bieži vien runājam par komandieru attieksmes maiņu pret komunikācijas ekspertiem. Kā zināms, kreklu nomainīt var ātri, bet nomainīt attieksmi - tas var aizņemt zināmu laiku.

Vai ir sajūta, ka sociālie tīkli kļūst par komunikācijas kaujas lauku?

Jā, jo sociālie tīkli pilnībā atspoguļo ikdienas realitāti. Daudzi cilvēki sociālos tīklus izmanto, pozitīvu nodomu vadīti, bet mēs esam detektējuši arī dažādus nepareizas izmantošanas jeb nelietderīgas izmantošanas veidus un gadījumus.

Kādi ir šie veidi un gadījumi?

Kaut vai automātiski ģenerētās ziņas, kuras tiek laistas tīklos, atbildot uz kādu kritiku. Tāpat tā saucamās troļļu fermas, kas tiek uzturētas, - tie ir cilvēki, kuriem tiek maksāts, lai viņi atspēkotu kādas negatīvas ziņas, balstoties uz kādām konkrētām vadlīnijām. Arī populāro mirkļbirku appludināšana ar nejēdzīga satura ziņojumiem, kas liek cilvēkiem atteikties no sekošanas šīm mirkļbirkām. Tas, vai to organizē privātpersonas, organizācijas vai kādas valsts valdība, ir cits jautājums.

Vai šie paņēmieni ir efektīvi?

Pirms 10 gadiem mēs runājām par 300 miljoniem interneta lietotāju, šodien mēs runājam par turpat vai 3 miljardiem, protams, ietekme paliek arvien lielāka un ievērojamāka.

Notikumi Ukrainā to ir pierādījuši?

Jā, tur informācijas apmaiņa ir intensīva un brīžiem paskarba.

Kā no Krievijas puses mediju informācijas telpā notika gatavošanās pirms notikumiem Ukrainā?

Mēs veicām pētījumu, un secinājumi liek domāt, ka informatīvā kampaņa Ukrainā ir ilgtermiņa stratēģijas rezultāts. Krievijas stratēģiskajos dokumentos, sākot ar 2007.gadu, ir ierakstīts, ka Krievijai ir jāizvērš agresīvas informācijas kampaņa gadījumos, kad viņu intereses kādā pasaules daļā tiek apdraudētas. Tāpat arī līdzpilsoņu politika - saiknes uzturēšana ar Krievijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs, un krieviski runājošajiem cilvēkiem, kuri dzīvo bijušajā PSRS teritorijā, - tā ir pārdomāta, kompleksa, labi izpildīta stratēģija, kurai tiek atvēlēti pietiekami lieli līdzekļi.

Tiek strādāts arī ar medijiem. Regulāri notiek krieviski raidošo un rakstošo žurnālistu pasaules kongresi, kurus vairāk vai mazāk organizē Krievijas ziņu aģentūra "Itar-tass". Arī tas ir viens no veidiem, kā Krievija uztur sakarus un attīsta sentimentu par piederību lielākai Krievijas informācijas telpai.

Ja 2007.gadā bija zināms, ka Krievijas stratēģiskajos dokumentos ir ierakstīts, ka vajadzības gadījumā jāveic agresīva informācijas kampaņa, tad kāpēc NATO sāka domāt par informācijas telpu tikai 2008/2009.gadā?

Es nedomāju, ka NATO lēmums tika definēts tāpēc, ka Krievijas ārpolitikas stratēģiskajos dokumentos parādījās šāds ieraksts, es drīzāk domāju, ka šāds lēmums tika pieņemts, balstoties uz pašas NATO pieredzi Afganistānas operācijā.

Pētījumā par Krievijas informācijas kampaņu pret Ukrainu tika norādīts, ka Krievijas vadošajos televīzijas kanālos tika izplatīti līdzīgi vēstījumi pret Ukrainu.

Vai kas līdzīgs vērojams arī Latvijā?

Ja Latvijā retranslē tos pašus kanālus, tad atbilde ir - jā, tas notiek Latvijā. Mēs dzīvojam Krievijas informācijas telpas ietekmē.

Šie sižeti ir tendēti arī uz mūsu auditoriju?

Krievija pielietoja dažādas dezinformācijas metodes, tostarp ziņoja par nekad nenotikušiem notikumiem. Rādīja šausmīgas bildes no citiem pasaules rajoniem, no citiem laikiem, attiecinot to uz nupat notikušajiem notikumiem Ukrainā. Tad, protams, mēs redzējām, kādu dezinformācijas taktiku Krievijas televīzija pielietoja.

Ko būtu iespējams darīt, lai novērstu dezinformāciju?

Es domāju, ka demokrātiskā sabiedrībā ir vairāki veidi. Protams, iespējas ir ierobežotas. Jebkurā gadījumā cenzūra vai aizliegšana nav pareizais solis, tas ved uz nekurieni. Mēs redzējām to paši no savas pieredzes gan šeit, gan Lietuvā. Kādas ir iespējas? Pirmkārt, nodrošināt iedzīvotājiem pieeju kvalitatīvai un daudzpusīgai informācijai. Respektīvi, žurnālistu profesionalitātes celšana. Otrkārt, tas ir izglītības jautājums. Es domāju, ka cilvēkiem jāprot kritiski domāt, bet kritiskās domāšanas iemaņu attīstīšana ir izglītības uzdevums.

Pētījumam tika veltīta arī kritika, jo tur netika iekļauti arī Krievijas domnīcu viedokļi.

"Pirmais Baltijas kanāls" mūs ļoti nokritizēja, ka mēs uz semināru neuzaicinājām nevienu no Krievijas kanāliem. Pētījums tika veikts, objektīvi skatoties, ko šie kanāli raidīja laikā no novembra līdz martam, un visi secinājumi tika balstīti uz faktiem, ne faktu interpretāciju. Līdz ar to Krievijas televīzijas kanālu klātesamība, lai viņi taisnotos par to, ko viņi ir rādījuši, nebija vajadzīga.

Tas, ka pētījums tika skarbi kritizēts no "Pirmā Baltijas kanāla" puses, manuprāt, tikai liecina par to, ka kādam viņš iedzēla. Un tas droši vien ir labi, jo arī pretējā puse tad saprot, ka kāds seko un domā par to, ko viņi dara.

Tas varētu kaut ko mainīt viņu komunikācijā?

Es nedomāju, ka tas varētu kaut ko mainīt viņu komunikācijā, bet, no mūsu viedokļa skatoties, ir svarīgi saprast, kādas metodes tiek lietotas, kādi ir šo darbību mērķi, lai attiecīgi varētu pieņemt lēmumus, kādā veidā mazināt šo darbību ietekmi. Izskaust mēs, protams, to nevaram. Mēs dzīvojam tajā informācijas telpā, un tā ir objektīva realitāte, bet, kādā veidā mazināt šo potenciāli negatīvo ietekmi, ir tas, par ko mēs domājam un pie kā mēs strādājam.

Latvija informācijas karā ir vieglāk ietekmējama nekā citas NATO dalībvalstis?

Grūti pateikt. Protams, ir daudz cilvēku, kuri dzīvo Latvijā un kuriem ir atmiņas par bijušajiem PSRS laikiem, it īpaši vecākās paaudzes cilvēki. Viņi pazīst gan krievu žurnālistus, gan visu mūžu ir skatījušies krievu televīziju, ir iemīļojuši krievu aktierus, jo tie asociējas ar viņu jaunību. Tur ir daudz emocionālu un sentimentālu faktoru, kas ietekmē šo cilvēku izvēli, kuru televīzijas kanālu skatīties. Neapšaubāmi, ar tiem līdzekļiem, kuri ir Krievijas televīzijas rīcībā, programmas izklaides daļa ir pietiekami pievilcīga un interesanta, kas atkal piesaista cilvēkus.

Latgale ir reģions, kuru visvieglāk var ietekmēt?

Es īsti nepiekrītu, ka Latgali ir visvieglāk ietekmēt. Latgali ietekmēt ir tikpat viegli, cik Rīgu, Vidzemi vai Kurzemi.

Varbūt tomēr, ņemot vērā apraides iespējas un to, ka Latgalē ir vieglāk uztvert Krievijas kanālus?

Nepietiekama infrastruktūras attīstība veicina to, ka cilvēkiem nav pieejama informācija no dažādiem avotiem. Cilvēks jebkādus secinājumus veic no tā, ko viņš zina un no savas dzīves pieredzes. Ja viena no elementiem trūkst vai tas ir nepilnīgs, tad viņa lēmumu pieņemšanas spējas arī ir nepilnīgas.

Vai būtu jāmaina mediju politika Latvijā? Vai būtu jāpielāgojas tam, ko krieviski runājošā auditorija vēlas dzirdēt?

Es nedomāju, ka jāpielāgojas, es domāju, ka mums ir jāattīsta pēc iespējas profesionālāka žurnālistika. Mums ir jāattīsta sabiedriskie mediji, ne tikai latviešu valodā, bet arī krievu valodā, lai arī krieviski runājošajiem, kuri klausās krievu raidījumus, būtu izvēles iespēja un lai viņiem būtu, ko skatīties, ja viņi vēlas skatīties. Un tas ir mediju politikas jautājums.

SKDS pētījumā par piederības sajūtu Latvijai tiek minēts, ka Krievijas medijos publiskoto informāciju par notikumiem Ukrainā par objektīvu uzskata 43%.

Tas nozīmē, ka lielākā daļa kritiski attiecas pret to, ko rāda Krievijas televīzija.

Taču 43% domā, ka šī informācija ir objektīva.

Ja sabiedriskās domas aptauja tā saka, tad tā arī ir.

Ko mēs varētu darīt? Tiek minēts, ka mēs varētu uzlabot žurnālistiku un mediju politiku, bet kas tieši būtu jādara? Ko NATO izcilības centrs var ieteikt?

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs nav izveidots, lai skrietu visiem pa priekšu ar karogu rokā un teiktu - darām tā. Centrs veic pētījumus, izstrādā rekomendācijas. Rekomendācijas tiek nodotas dalībvalstīm, tostarp Latvijai. Tas tālāk ir katras valdības jautājums - ņemt vērā vai neņemt. Daļēji šīs rekomendācijas valdībām nodrošina labāku sapratni par to, kas notiek. Portugāles vai Spānijas izpratne un sajūtas par to, kas notiek Austrumeiropā, ir citāda nekā Baltijas valstīs. Savukārt tām valstīm, kuras atrodas Austrumeiropā un Krievijas informācijas telpas ietekmē, ir iespēja vismaz domāt, kā rīkoties.

Kāds ir centra darba plāns šim un nākamajam gadam? Vai tāds ir izstrādāts?

Šogad mums ir jāsāk darbība, 2015.gadā mums jāpanāk, lai par centru zinātu tie, kuri nodarbojas ar stratēģisko komunikāciju. 2016.gadā centram būtu jākļūst par references punktu, kura redzeslokā ir viss, kas attiecas uz stratēģisko komunikāciju NATO ietvaros.

Kādā veidā to izdarīt? Protams, viss notiek ar konkrētiem projektiem, konkrētiem darbiem. Šogad bez pētīšanas, kādā veidā informācijas kampaņa tiek veikta Ukrainas konflikta gadījumā, mēs arī strādājam pie stratēģiskās komunikācijas tiešraides bāzes kursa izveidošanas, lai jebkurš, kuram būtu interese, pietiekami īsā laikā varētu saprast, kas stratēģiskā komunikācija ir NATO izpratnē, jo es nerunāju ne par komerciālo, ne politisko stratēģisko komunikāciju. Mēs sāksim arī analizēt Afganistānas operācijas panākumus un neveiksmes no stratēģiskās komunikācijas viedokļa. Šīs rekomendācijas tiks nodotas NATO institūcijām, kuras nodarbojas ar plānošanu un analīzi.

LETA