Aktuāli

Kādām ir jābūt valsts minimālajām aizsardzības spējām?

Viedoklis
Sargs.lv

Kādām ir jābūt valsts minimālajām aizsardzības spējām?

Papildus diskusijām, kā Eiropas valstīm „apvienot resursus un dalīt atbildību” (pooling and sharing) attiecībā uz militārajām spējām, rodas fundamentāls politisks jautājums – kāds ir absolūtais militāro spēku minimums, kas šobrīd ir nepieciešams suverēnai Eiropas valstij? Citiem vārdiem – kuras ir tās svarīgākās lietas, bez kurām nevar iztikt, pat ja „viedā aizsardzība” darbojas perfekti? Izrādās, atbildēt uz šo jautājumi ir pārsteidzoši grūti.

Lielākās daļas aizsardzības analītiķu tūlītēja atbilde būtu - valstij ir nepieciešams nodrošināt uzticamu teritoriālo aizsardzību, pretējā gadījumā tā vairs nebūs suverēna valsts. Taču, ja šī atbilde ir pareiza, daudzas valstis tādā gadījumā jau sen būtu zaudējušas savu suverenitāti, pat lielākās no tām.

Ar šo atbildi saistās arī cita problēma, un tai neapšaubāmi ir Krievijas skatījums. Krievijas politiskā doma, par spīti tās deklarētajām simpātijām klasiskajām starptautiskajām tiesībām, kas, neskatoties uz lielumu un varu, visas valstis padara vienlīdzīgas likuma priekšā, – suverenitāti tradicionāli ir definējusi daudz reālpolitiskākā veidā, proti, kā valsts spēj sevi fiziski aizsargāt. Šī attieksme palīdz izskaidrot virkni problēmu un bažu, kas līdz šim ir sastopamas postpadomju telpā.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma - ja valsts spēja aizsargāt savu teritoriju ir kritērijs tam, par ko dalīt atbildību un par ko nē, nav cerību, ka pat visviedākā aizsardzības sadarbība spēs kaut ko panākt. Šajā gadījumā pārāk daudz vērtību tiktu atzīti kā nepieciešams nacionālais īpašums.

Daudz interesantāku atbildi uz šo jautājumu sniedz Fēliks Zaidlers, jauns vācu drošības jautājumu pētnieks un doktora kandidāts. Viņaprāt, viss, kas valstij ir nepieciešams, ir ātrās reaģēšanas spēki un speciālo operāciju vienības, lai tās var glābt savus pilsoņus ārkārtas situācijās ārvalstīs.

Šim minimumam būtu nepieciešama plānošana, izlūkošana, komandvadības spējas, kā arī iespējams mediķi un taktiskais gaisa transports. Attiecībā uz pārējām spējām varētu vienoties ar sabiedrotajiem par efektīvu (un efektīgu) darba dalīšanu.

Tas nenozīmē, ka valstij vajadzētu savas spējas samazināt līdz šim minimālajam līmenim. Tas nozīmē vienīgi to, ka valsts to varētu darīt, arī nezaudējot savu suverenitāti.

Man patīk šī atbilde divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā parāda, cik radikāli mums būtu jādomā, ja mēs tiešām vēlētos resursu apvienošanu un atbildības dalīšanu padarīt par pietiekami būtisku, lai kompensētu samazinātos aizsardzības budžetus. Otrkārt, tā parāda, cik valsts 2013.gada Eiropā patiesībā var atļauties atdot bez apdraudējuma savai drošībai.

Šobrīd argumentam par teritoriālo aizsardzību Eiropas drošības vidē ir ļoti maza nozīme.

Reāla suverenitāte tiek iegūta līdz ar valsts spēju ieguldīt globālajā stabilitātē, tādejādi dodot iespēju visai Eiropai (vai nu NATO vai ES ietvaros) aizsargāt tās drošības intereses. 

Šajā ziņā jāņem vērā vēl viens nozīmīgs aspekts. Aizsardzības spēju jautājums nav tikai par to, kas valstīm nepieciešams. Tas ir arī jautājums par to, ko valstis vēlas sasniegt un vai tām ir ambīcijas, pienākumi un atbildība par to, kas notiek aiz to robežām. Dabiski, ka tādām valstīm kā Francija, Lielbritānija un Vācija, kā arī dažām citām ir jāizvirza augstāki mērķi nekā citām. Taču ņemot vērā pat šīs atšķirības, galvenais jautājums šīsdienas Eiropas aizsardzības spēju debatē ir – ko mēs patiesībā vēlamies?

Līdz šim neviens Eiropas spēlētājs, ne starp dalībvalstīm, ne arī Briselē, nav iedrošinājies piedāvāt atbildi uz šo jautājumu. 

Lielbritānija un Francija pārāk daudz koncentrējas uz sava tradicionālā varas statusa atgūšanu. Vāciju pārāk ierobežo tās ilggadējā trauma. Pārējie ir vai nu pārāk reģionāli domājoši, neietekmīgi, vai arī eiro krīzes nomocīti, lai vispār pievērstos aizsardzību. NATO tehniski ir izstrādāta stratēģiska koncepcija, taču dalībvalstīm trūkst vienotības par to, ko tās patiesībā vēlas sasniegt, ko pierādīja arī Lībija un Mali.

Arī Eiropas Savienības institūcijas, izņemot nesadzirdēto Eiropas Aizsardzības aģentūru, nepievēršas šim jautājumam. ES augstā pārstāve ārējās un drošības politikas jautājumos par spīti tās titulam, ir slavena ar neieinteresētību militāros jautājumos. Tas ir nopietns trūkums, jo bez šīs diskusijas nebūs stratēģijas un tādejādi arī nekādas „resursu apvienošanas un atbildības dalīšanas”. Ikviens, kas jelkad ir iedomājies, ka resursu apvienošana varētu kļūt par piemērotu veidu, lai definētu reālu stratēģiju, to ir sapratis nepareizi.

Diskusijas par resursu apvienošanu vai viedo aizsardzību nav galvenokārt par budžetu. Tās ir par stratēģiju un nozīmē ilgtermiņa sekošanu skaidri definētiem mērķiem, kas balstīti uz kopīgām interesēm.

Savā radikālismā minimālista atbilde uz resursu apvienošanas jautājumu mums par to atgādina.

Protams, šī pieeja nekad nekļūs par politiku. Realitātē, pastāv pārāk daudz citu interešu, kas politiķiem taisnības labad ir jānostāda iepretim drošības interesēm. Taču nolobot sīkumainas tumsonības slāņus, minimālista skatījums varētu palīdzēt uzsākt stratēģiskāku diskusiju par to, kas Eiropas drošībai un aizsardzības šobrīd patiešām nepieciešams. Īsāk sakot, drosmīga domāšana, kas balstīta uz reālu draudu analīzi.

Jans Tešau (Jan Techau) ir Kārnegī Starptautiskā miera izpētes Eiropas centra direktors. Viņš ir atzīts eksperts ES integrācijas un ārpolitikas, transatlantisko attiecību un Vācijas ārējās un drošības politikas jautājumos.

Dalies ar šo ziņu