Vai Arābu pavasaris nozīmē islāmistu uzvaru?
Hasans Mneimens, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vācijas Māršala fondā, speciāli Briseles forumam
Arābu pavasaris sākās kā sauciens pēc brīvības autoritāra režīma apstākļos. Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos indivīdi un grupas sakopoja drosmi, lai stātos pretī diktatoru uzspiestajiem režīmiem. Šīs pārmaiņas skāra gandrīz visas arābu valstis. Uzskats, ka arābu valstīs visi allaž samierinās ar notiekošo, tika fundamentāli mainīts līdz ar arābu jauniešu aktīvo nostāju savu tiesību aizstāvēšanā. Nemieri arābu valstīs iedvesmoja arī cilvēkus Eiropā – 2011.gada vasarā dumpji notika Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, ASV tie aizsākās ar kustību „Okupē Volstrītu”, pēc tam sekoja demonstrācijas Krievijā.
Kopš nemieru aizsākumiem pagājis jau gads, un parādās arābu valstu jaunie līderi. Vēlēšanu rezultāti Tunisijā un Ēģiptē, šķiet, apstiprina dažu analītiķu paustās aizdomas, ka Arābu pavasaris pārvērtīsies „Islāmistu ziemā”. Sabiedriskās domas aptaujas reģionā liecina, ka islāma politiskie spēki gūst vislielāko atbalstu. Arī mediju – televīzijas, drukāto mediju, radio un citu – analīze pierāda, ka islāmistu viedoklis dominē, nomācot liberāļu balsis.
Ir skaidrs, ka islāmistu grupējumi arābu valstīs dara visu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku labumu no sacelšanās, un ka nākamais solis šo grupējumu dienaskārtībā ir iekļūt valstu valdībās. Tomēr ir vairāki apstākļi, kas neļauj šo situāciju klasificēt kā islāma uzvaru.
Par spīti vēsturnieku un politiķu atšķirīgajiem viedokļiem, islāmisti nebija nedz gaidījuši, nedz plānojuši šādu sacelšanos, kas dramatiski mainīja politisko situāciju arābu pasaulē. Arābu pavasaris aizsākās, kad Tunisijā 2010.gada decembrī aizdedzinājās ielu tirgotājs Muhameds Bu Azizs, ko nosodīja reliģiskie līderi. Arābu pavasara pamatā bija ideja par miermīlīgiem masu protestiem, universālām vērtībām – tādām kā brīvība, līdzdalība un cieņa – kā arī vēlme piedalīties valsts nākotnes lemšanā. Šie nebija lozungi, kurus būtu izvēlējušies islāmisti.
Arābu valstu kultūrtelpa
Arābu valstu politiskā kārtība – tāda, kāda tā bija 2010.gada baigās – bija radījusi ilūziju, ka pastāvēs mūžīgi. Gandrīz visās arābu valstīs valdīja šķietami nesatricināmi autoritārie režīmi. Vienīgais izņēmums bija 2003.gadā veiktā Sadama Huseina gāšana, kas notika ar ārvalstu spēku palīdzību un kam sekoja fragmentācija un haoss. (..)
Tomēr 1990-2000. gados sākās arābu kultūras telpas paplašināšanās, ko sekmēja jaunie mediji, satelīttelevīzija un internets. Tas ļāva izplatīties jaunām idejām arābu jauniešu vidū. Runas brīvība, tiesības uz daudzveidību, individuālisms – tās bija vērtības, ko noliedza gan autoritārie valdnieki, gan reliģiskie līderi – tika nostiprināti ikdienas dzīvē.
Spontānie, gandrīz neapturamie protesti un nemieri, kas 2011.gadā satricināja arābu valstis, balstījās uz jaunās kultūrtelpas vērtībām. (..)
Islāms un jaunā politiskā kultūra
Nav šaubu, ka islāms jaunajā kultūrtelpā ieņem ļoti nozīmīgu vietu. (..) Gadiem ilgi islāma vadoņu centieni nebija spējuši izraisīt islāmistu sacelšanos, bet, sākoties Arābu pavasarim, islāmisti to atbalstīja. Par revolūciju attīstību islāma piekritēji var tikai līksmot – viņi iegūs ievērojamus politiskos bonusus. Lai gan šī uzvara nav islāma piekritēju kaldināta, tā tik un tā ir nozīmīga. Kopš transformācijas procesu sākšanās arābu valstīs islāmistu partijas ir uzvarējušas un gaidāms, ka uzvarēs arī visās turpmākajās demokrātiskajās vēlēšanās. Tomēr lielais atbalsts nenozīmē, ka viss viņu elektorāts identificējas ar islāma ideoloģiju.
Citas ideoloģijas ir bijušas saistītas ar režīmu valdīšanu 20.gadsimtā, citām politiskajām idejām trūkst atbilstoša formulējuma, kuru dēļ tās bieži vien tiek pārprastas (sekulārismu uztver kā ateismu, liberālismu kā izlaidību, kapitālismu – kā izmantošanu), tāpēc islāmisms izmanto iespēju uzrunāt lielu vēlētāju segmentu. Atrašanās valdošās pozīcijās ļauj islāmismam formulēt savas vērtības un piedāvāt savu risinājumu valsts attīstībai, tā vienlaikus nostāda islāmismu sabiedrības uzmanības un kritikas centrā. Atrodoties opozīcijā, islāmisti varēja iztikt arī bez formulētām idejām, baltoties uz pretošanos politskajai kārtībai un paļaujoties uz to, ka lielākā daļa iedzīvotāju emocionāli identificējas ar viņiem tikai tāpēc, ka arī pieder islāma ticībai. Ar to pietiek, lai uzvarētu pirmajās vēlēšanās.
Ja vien islāmistiem neizdosies kaut kādā maģiskā veidā radīt labklājības valsti no kleptokrātu atstātajām drupām, viņu izredzes palikt pie varas ir ļoti ierobežotas.
Pieņemot, ka valstī nesāksies haoss un varu nepārņemt armija, vienīgais iespējamais ceļš ir veidot politisko iekārtu, kurā tiktu ņemtas vērā pilsoņu vēlmes un nodrošināta ievērojama pārstāvniecība. Ja islāmistu partijas padosies šim spiedienam, iespējamais iznākums ir tāds, ka islāmistu partija var kļūt par „parastu” politisko partiju ar islāmisma saknēm. (..)
Runāt par „Islāmistu ziemu” ir pāragri un maldīgi. Tā vietā, lai izplatītu islāmistu doktrīnu, Arābu pavasaris ir skaidri norādījis, ka priekšroku dod konservatīvajiem, nevis radikālajiem pārstāvjiem. Liberālie izaicinājumi turpinās mainīt islāmu. Jaunais islāmisms, iespējams, pat pārņems daļu liberālā programmas.
Pēc Brussels Forum papers materiāliem