Adrians Orozs: Kas sagaida Tuvos Austrumus pēc "Arābu pavasara"?

Berlīnes ideju laboratorijas zinātniskais līdzstrādnieks Adrians Orozs, speciāli Minhenes konferencei.

Daudziem arābiem ziema beidzās 2011.gadā. Tomēr eksperti jau norādījuši, ka dažādās nesaskaņas, krīzes un pat brutālās sadursmes, kas pēdējos mēnešus satricinājuši Tuvos Austrumus, varētu liecināt par „Arābu ziemu”.

Ir pamats nopietnām bažām, un ļoti daudzi cilvēki jau ir cietuši. Pārsteiguma efekts ir beidzies, ļaujot autoritārajiem režīmiem pārgrupēties un uzsākt sevis aizstāvību, kā mēs skaidri redzam situācijā Sīrijā. Ēģiptē pārejas situācija jau ir apdraudēta. No Tunisijas līdz Kairai islāma partijas uzvar vietējās vēlēšanās, kas daudziem rada pamatotas bažas. Turpmākais reģionālais balanss un varas sadalījums ir neskaidrs, un izaicinājumi, ar kuriem jāsakaras jaunajām, demokrātiskajām valstīm, veidojot funkcionējošas institūcijas un risinot ekonomiskus un sociālus jautājumus, ir milzīgi.

Tomēr „Arābu pavasaris” dod pamatu lielām cerībām. Leģitīma valdība ir vienīgais nodrošinājums pret ekstrēmistu idejām, un tautai beidzot ir iespēja ietekmēt savas valsts politiku. Lai arī kāds būtu iznākums, tas nevarētu būt ļaunāks par pagātnes notikumiem. Kā Lībijas pārejas padomes loceklis Ali Tarhuni aprakstījis savas valsts pirmos soļus ārlietu jomā: „Vai šis būs nevainojams stāsts? nē. Bet tas vairs nebūs tas pats skumjais stāsts, kas līdz šim.”

Pagājušā gada laikā mēs par šo jauno stāstu esam kaut ko uzzinājuši:

Tuvie Austrumi turpmāk būs demokrātiskāki, tajos lielāka nozīme būs islāmam, un tie būs daudz mainīgāki un sarežģītāki nekā jebkad iepriekš.

Nav nekāds pārsteigums, ka pārējām valstīm nav skaidrs, kā izturēties pret šīm jaunajām valstīm. Starp citām svarīgām aktualitātēm ir trīs īpaši pretrunīgi aspekti.

Pirmkārt, par spīti saprotamām bažām, trauksme par islāma uzvaras gājienu ir pāragra, jo neviens vēl nevar pateikt, kā politika attīstīsies, kad islāmisti būs pie varas. Nav taču iespējams apgalvot, ka, ievēlot islāmistu partijas, arābi rīkojušies nedemokrātiski.

Otrkārt, kā lai citas valstis sabalansē savas intereses un iespējas, sadarbojoties ar dažām atlikušajām valstīm, kurās vēl valda autoritārais režīms, un vienlaikus atbalstot arī jaunās, demokrātiskās valstis? Šī situācija rada lielas problēmas, īpaši ASV un tās klātbūtnei šajā reģionā.

Treškārt, kādi būs jaunie Tuvie Austrumi un kas Rietumiem būtu jādara, lai veicinātu demokrātiskas reformas šajā reģionā? Sacelšanās noteikti ietekmēs valstis vēl ilgu laiku, vēršoties dažādos virzienos – dažās valstīs viss beigsies daudzsološi, dažās neveiksmīgi, citās varbūt pat traģiski. Daži režīmi kritīs, citus, iespējams, varēs reformēt.

Ja vienā no valstīm demokrātiskā pārvaldes iekārta cietīs neveiksmi, vai tas pamudinās citas valstis novērsties no šīs pārvaldes formas?

Kāda būs jauno Ziemeļāfrikas valstu ārpolitika, cik populistiski būs jauno politiķu izteikumi, piemēram, par Izraēlu? Kas notiks Sīrijā un Jemenā? Kā savstarpēji sadarbosies jauno Tuvo Austrumu nozīmīgākie spēki? 

Turklāt mums jājautā – vai starptautiskās sabiedrības un īpaši Eiropas Savienības pieeja, atbalstot jaunās, demokrātiskās valstis, ir piemērota? Ir jomas, kur cilvēki no malas var palīdzēt, īpaši, izrādot atbalstu civilajās jomās un daloties ekspertīzē par institucionālo iestāžu veidošanu. Bet daudzkārt mums jāsakaras ar atziņu, ka šobrīd iespējas palīdzēt ir ļoti ierobežotas.

Iespējams, jaunās, demokrātiskās valdības neignorēs Rietumu ieteikumus un intereses tā, kā to dara vecās, autoritatīvās valdības. Iespējams, dumpinieki radīs daudz mierīgākus un stabilākus Tuvos Austrumus. Līdz tam mūs sagaida daudzas problēmas, iespējams, pat haoss. Bet diez vai mums jābaidās no „Arābu ziemas”.

Pēc MSC materiāliem