Afgāņu blogeris Fekrats: Mana valsts desmit gadu laikā ir krasi mainījusies

Nasims Fekrats ir afgāņu blogeris, kas strādājis arī par ārštata žurnālistu un fotogrāfu. Šajā rakstā viņš atklāj savas pārdomas par pārmaiņām Afganistānā pēdējo gadu laikā.

Vispirms es bēgu no talibu režīma, pavadīju kādu laiku Irānas un Pakistānas bēgļu nometnēs. Visbeidzot, es sāku strādāt Dubaijā. Vienu vakaru „BBC Radio” ziņās dzirdēju paziņojumu par to, ka Ziemeļu alianses komandieri Ahmadu Šahu Masudu ir nogalinājuši divi arābi. Divas dienas vēlāk es skatījos CNN, kur rādīja, kā lidmašīna ietriecas Pasaules tirdzniecības centra ēkā. Es domāju, ka tā ir filma. Bet tad es pārslēdzos uz „Al Jazeera” un BBC. Un sapratu, ka tā ir patiesība.

Daži no maniem afgāņu draugiem bija priecīgi, kad uzzināja, ka ASV plāno uzbrukumus al Qaida un Taliban, kas deva patvērumu al Qaida grupai. Sešus mēnešus pēc 11.septembra es biju rezervējis biļeti, lai dotos atpakaļ uz savu valsti pēc daudzajiem bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem.

Lidmašīnā es redzēju cilvēkus dziedam, dejojam un svinam; doties mājās 15 gadus pēc šķiršanās no savām ģimenēm šķita kā neiedomājams sapnis.

Mēs atlidojām mājās. Kabula bija putekļaina. Viscaur pilsētā bija sagrautas mājas, skolas un ēkas bija ložu sacaurumotas un visur varēja redzēt tanku un ieroču vrakus – atliekas no pilsoņu kara. Tiklīdz ierados pilsētā, es dzirdēju, ka veikalos skan mūzika. Es redzēju, kā bērni spēlējas laukā. Kabulas debesis bija pilnas ar pūķiem, ko bija palaiduši bērni. Dzīvība bija atgriezusies.

Es pavisam aizmirsu par visām nelaimēm un sagrautajām ēkām, kas man atgādināja par pilsoņu karu visās nesaudzīgajās detaļās. Es redzēju, kā ASV un ISAF konvoji patrulē pilsētā, bērni māj šiem karavīriem, kad tie izdala zīmuļus un burtnīcas.

2002.gadā es aizbraucu uz savu ciematu Afganistānas vidienē, lai apraudzītu vecākus. Nekas nebija mainījies kopš manas dzimšanas.

Mūsu mājā joprojām bija eļļas lampa, nebija kārtīgu ceļu un cilvēki joprojām pārvietojās ēzeļu vai zirgu mugurās. Bija tikai viena sākumskola, stundas gājienā no mana ciemata, un vidusskola, kas atradās triju stundu gājiena attālumā. Visā rajonā bija tikai viens veselības centrs. Sazināšanās notika caur kurjeriem, un ziņas no nākamās ielejas tika saņemtas tikai tad, ja kāds uz turieni bija aizceļojis.

Bet, kad es atgriezos savā ciematā 2009.gadā, es redzēju kaut ko citu. Mani vacāki uz jumta bija uzlikuši saules bateriju, un tai blakus bija satelīta šķīvis. Naktī pie mums bija elektrība un visi skatījās televīziju. Nepārtraukta zaļās enerģijas padeve bija mans sapnis, dzīvojot pilsētā. Bet šeit, manā ciematā, lielākajai daļai māju bija saules baterijas vai kopīgs ģenerators uz nakts laiku. Tikai divu stundu braucienā no mana ciema, tuvāk rajona centram, visu diennakti bija elektrība, ko nodrošināja hidroelektrostacija.

Centrā ir trīs interneta kafejnīcas, pilnas ar jauniešiem, kas dzimuši 1990. gados. Viņi gandrīz vairs neatceras talibu režīmu.

Viņi pārstāv izglītotu darbaspēku, kas pārzina jaunas tehnoloģijas daudz labāk par saviem neizglītotajiem vecākiem - zemniekiem. Ir jaunieši, kas dien armijā un policijā, un dažas ģimenes pat bija ļāvušas savām meitām doties uz ārzemēm, lai iegūtu augstāko izglītību. Agrāk tradicionālā un uz cilšu principiem balstītā sabiedrībā tas bija kaut kas neiedomājams.

Šodien gandrīz ikvienam mūsu ciematā ir mobilais telefons. Manam tēvam tas ļoti patīk, jo viņu bija nogurdinājuši ciemiņi, kas mēdza ierasties bez iepriekšēja brīdinājuma. Saskaņā ar Informācijas un komunikāciju ministrijas ziņām valstī ir 17 miljoni mobilo telefonu lietotāju un piecas bezvadu kompānijas, kas nosedz 80% Afganistānas teritorijas. Simtiem tūkstošu cilvēku ir ieguvuši darba vietas. Tūkstošiem ir nodarbināti plaukstošos privātā sektora uzņēmumos.

2003.gadā Kabulā es ar grūtībām spēju atrast kādu interneta kafejnīcu. Šodien uz katra stūra un katrā ielā ir interneta kafejnīca pilna ar jauniem cilvēkiem, kas lieto Facebook un Twitter.

Pirms desmit gadiem šeit bija tikai trīs radiostacijas, kas raidīja īsviļņu diapazonā. Šodien ir simtiem FM staciju, kas raida 24 stundas dienā, izklaidējot savus klausītājus ar daudzveidīgām programmām. Visā valstī ir vairāk nekā 30 privātu TV staciju un vairāk nekā 50 avīžu. Cilvēki ir labāk informēti, izglītotāki un ciešākā kontaktā ar citiem.

Ir arī citi jauninājumi. Manā ielejā ir piecas skolas, kur iepriekš bija tikai viena. Skolēni no mana ciemata līdz skolai iet vairs tikai 30. Visā rajonā ir 62 skolas, kur agrāk bija apmēram 35. Vietējā tautas skaitīšana liecina, ka šobrīd rajonā ar 160 000 iedzīvotāju ir vairāk kā 35 000 skolēnu.

Saskaņā ar Afganistānas izglītības ministra teikto, šodien visā Afganistānā skolu apmeklē vairāk kā 8,5 miljoni jauniešu, no kuriem 37% ir meitenes.

Pēdējo reizi, kad apmeklēju savu ciematu, iedzīvotāji sūdzējās par to, ka viņi nevar atrast nevienu gados jaunu ganu, jo visi jaunie puikas apmeklē skolu. Ir atvērtas vairākas publiskas un privātas bibliotēkas un vairāki mācību centri vīriešiem un sievietēm.

Šodien ir vairāki simti privātu iestāžu, kas piedāvā dažādas programmas, ko pasniedz ārzemēs izglītoti afgāņi. Simtiem afgāņu ir devušies uz ārzemēm un saņēmuši stipendijas, lai iegūtu augstāko izglītību. Viņiem ir būtiska ietekme uz augstākās izglītības iestāžu vispārējā līmeņa celšanu Afganistānā.

Pirms desmit gadiem pagāja 12 līdz 14 stundas, lai nokļūtu no Kabulas līdz manam ciematam. Šodien to var paveikt septiņās stundās, braucot pa lielo „Ring Road” ceļu ar mašīnu. Manā ciemā jau ir piecas mašīnas, un arī manam tēvam ir viena, bet 2003.gadā ciematā nebija pat kārtīga ceļa, nemaz nerunājot par mašīnām.

2004.gadā mana ciemata vīri un sievas pirmo reizi dzīvē balsoja, lai ievēlētu savu prezidentu un pārstāvjus. Tas bija simboliski, tomēr tas mainīja cilvēku attieksmi pret valdību.

Pilsētās dzīve ir pavisam citāda. Attīstības temps, salīdzinot ar lauku rajoniem, ir bijis daudz ātrāks. Šodien Kabulā dzīvo vairāk par 5.5 miljoniem cilvēku – 2003.gadā iedzīvotāju skaits nesasniedza pat vienu miljonu.

Viena no lielākajām pārmaiņām ir veselības aprūpes uzlabošanās. 2009.gadā, kad es biju ciematā, tika veikta plaša vakcinācijas kampaņa, un cilvēki tajā labprāt piedalījās. Es bērnībā neesmu saņēmis nevienu vakcīnu. Kad es ierados mācīties ASV, man teica, ka būs vajadzīgas vismaz 14 dažādas vakcīnas; vēlāk manas asins analīzes rezultāti parādīja, ka man bija imunitāte un man nebija vajadzīga šī vakcinēšanās.

Ir mazinājusies zīdaiņu mirstība. Doma dzemdēt mazāk bērnu un celt savu labklājību ir plaši izplatījusies ciema iedzīvotāju vidū. Cilvēkiem nav kauns lietot kontracepcijas līdzekļus. Lasītprasme un sabiedrības informēšana ar radiostaciju starpniecību ir palīdzējusi ciema iedzīvotajiem sākt labāku dzīvi.

Tomēr visu šo pozitīvo notikumu uzskaitījumam, kam bija liela ietekme uz Afganistānas iedzīvotāju dzīvi, nevajadzētu aizēnot arī dažas negatīvas lietas, kas saasinājušās pēdējos gados.

Liela problēma ir drošības garantēšana, ir pieaugusi vardarbība un opija audzēšana.

Pats briesmīgākais ir tas, ka valstī ir palielinājies narkomānu skaits. Valstī, kur dzīvo apmēram 30 miljoni cilvēku, gandrīz 2 miljoni ir no narkotikām atkarīgie. Afganistānas dienvidu daļās talibiem ir ietekme, un vienīgais finansējuma avots ir opijs.

Talibi ir dedzinājuši skolas un brīdinājuši vecākus nesūtīt savus bērnus skolā. Tam ir acīmredzams iemesls: ja šie bērni ies uz skolu, nebūs kam strādāt magoņu laukos, un kad cilvēki kļūst izglītotāki, tie kļūst liberālāki, un talibiem zudīs iespēja tos rekrutēt.

Tomēr afgāņi ir cerību pilni un laimīgi. To ir grūti izskaidrot, bet afgāņiem ir augsta pašapziņa. Viņu dzīves ir savijušās ar literatūru, mītiem un leģendāriem personāžiem un kultūrām, kas sakņojas viņu valodās, vēsturē un cilšu tradīcijās. Viņi ir lepni par savu pagātni un valsti, kur dzimis lielais persiešu dzejnieks Rumi un daudzi citi domātāji. Afgāņi ir ļoti poētiski, sarkastiski, laimīgi un viesmīlīgi.

No otras puses, protams, afgāņi ir noraizējušies par savu nākotni un to, kas notiks, kad ASV un starptautiskie spēki atstās Afganistānu 2014.gadā. Lielākā afgāņu daļa tic, ka Afganistāna neatgriezīsies talibu rokās, jo tie vairs nav tie talibi, kas bija 1990.gados. Tagad tā ir nemiernieku grupa, kas tikai vietām rada problēmas drošībai, izliekot improvizētās sprāgstošās ierīces, vai rīko pret civiliedzīvotājiem vērstus pašnāvnieku uzbrukumus.

Ir notikušas izmaiņas arī sabiedrībā. Ir pakāpeniski mazinājies vecajo vēlēšanās pretendēt uz autoritāro gudrību un kontroli pār sabiedrību. Ulama (augsta līmeņa garīdznieki) loma pakāpeniski izgaist. Afganistānas jaunatne, jaunie spēki ir aizvietojuši vecajos un garīdzniekus ar savām zināšanām un atjaunotiem uzskatiem. Jaunā paaudze grib, lai demokrātija, cilvēktiesības un likuma vara aizstāj cilšu likumus un normas.

Tradicionāli afgāņi sūdzas par visu; viņiem nekas nav labi. Vispārpieņemta gudrība ir nestrādāt pārāk smagi un jauki pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem. Tomēr tagad viņiem būtu jāsaprot, ka viņi laiž garām izdevības.

Ir tikai viena iespēja mainīt Afganistānu – caur tās jaunatni.

ASV un starptautiskajai sabiedrībai ir jāinvestē Afganistānas jaunatnē kā jaunā spēkā, ja viņi patiešām vēlas redzēt pārmaiņas un noturīgu Afganistānu pēc 2014.gada. 2008.gada ANO ziņojums liecina, ka 68% Afganistānas iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem.

2008.gadā Pekinas Olimpiskajās spēlēs Rohullahs Nikpai izcīnīja Afganistānas vēsturē pirmo olimpisko medaļu (bronzas) teikvando. Šī ziņa sajūsmināja visu valsti, un šis sasniegums iedvesmoja Afganistānas jaunatni uz cerību un neatlaidību.

Kā afgāņu blogeris un fotogrāfs, esmu cieši sekojis pārmaiņu tempam. Ir viegli noliegt visas pārmaiņas, ko aizēno vardarbība, bet, godīgi sakot, Afganistāna ir ļoti mainījusies kopš 2001.gada. Pirms desmit gadiem bija nepieciešams gads, lai nosūtītu vēstuli manam brālim Irānā un vēl viens gads, lai saņemtu atbildi, ja mums būtu palaimējies, ka kāds ceļinieks ceļo garām mūsu ciematam. Desmit gadus vēlāk es sēžu savā koledžas kopmītnē Pensilvānijā, tērzējot ar savu ģimeni ciematā ar modern saziņas līdzekļu palīdzību.

Mans tēvs joprojām ir šokēts, dzirdot manu balsi pa telefonu no šīs pasaules daļas, un pēdējo reizi viņš man teica: „Nasim, mans dēls, man liekas, ka tu sēdi man blakus, es dzirdu tavu balsi tik skaidri”. Mana valsts ir ļoti mainījusies.