Dzīvais karogs pirms 20 gadiem Noriļskā
Pirms 20 gadiem, 10. augusta rīta pusē, kad aiz Polārā loka ir dienas vidus, Latvijas radioviļņi ik mājā ienesa Leonīda Breikša «Lūgšanu» Ievas Akurāteres saviļņotajā dziedājumā. Tobrīd Noriļskā, Šmita kalna pakājē atklāja piemiņas memoriālu Baltijas valstu virsniekiem.
1941. gada 14. jūnijā uz Noriļsku virsnieki bija mērojuši garu ceļu katrs no savas valsts, sākumā pa dzelzceļu, vēlāk pa Jeņisejas upi, līdz 10. augustā nonāca soda izciešanas vietā Noriļskā.
Bija pagājuši tieši 50 gadu, kad 1991. gada jūlijā turp aizbrauca nomocīto virsnieku bērni un mazbērni, lai uzceltu memoriālu. Iepriekšējā gadā šo mūžīgā sasaluma zemi apmeklēja neliela grupa tuvinieku vēsturnieka Aināra Bambala vadībā, lai izlūkotu apstākļus un vienotos ar vietējo vadību par piemiņas vietas iekārtošanu Baltijas virsniekiem. Toreiz baltieši sakopa un sakārtoja augstāko virsnieku nometnes vietu un kapus Lāmas ezera krastā.
1991. gada jūlijā ar vietējo ļaužu un varas pārstāvju atbalstu čakli strādāja baltieši, neskaitot ne dienas, ne stundas. Šajā laikā lietuvieši uzzināja par traģēdiju Medininkos un vēl apņēmīgāk turpināja darbu, saņemot latviešu un igauņu atbalstu un līdzjūtību.
Attēlā - Latvijas delegācija pie sava Dzīvā karoga 1991. gada 10. augustā Noriļskā. Foto: Edītes Kalniņas personīgais arhīvs
Kā palīdzēt, kā stiprināt, kā atbalstīt mūsu drosmīgos vīrus un sievas? Kur pašiem smelties ticību un drosmi? Tādas domas nelika mieru karstajās jūlija dienās pirms 20 gadiem. Veroties sarkanajās rozēs Strēlnieku laukumā, prātā ienāca doma par valsts karogu no ziediem tur, aiz Polārā loka... Rozes? Nē, neizturēs. Labāk neļķes — un tieši 564, katram virsniekam vienu! Ķēros pie ieceres realizācijas (toreiz Latvijas puķkopība vēl nebija iznīcināta). Piezvanīju «Rīgas zieda» direktoram un lūdzu dāvināt nosūtīšanai uz Noriļsku neļķes. Atsaucība bija no sirds, un lielākā daļa ziedu bija jau rokā. Piezvanīju arī dzimtās Tukuma puses dārzniecībai, protams, arī saņēmu atbalstu. Tikpat dāsni bija arī Ogres puķu audzētāji. Pirms 5. augusta, kad uz Noriļsku izlidoja jaunais un drosmīgais mācītājs Guntis Dišlers un vēl daži no virsnieku tuviniekiem, neļķes no minētajām dārzniecībām labie cilvēki atveda uz Latviešu strēlnieku muzeju. Tur tās sapakojām Latviešu strēlnieku apvienības biedra V. Zvaignes lielajā čemodānā kopā ar trim rudzu vārpu vainagiem. Pēc rudziem braucu uz Mārupes kolhoza lauku, kas atradās netālu no draudzenes mājām... Vēl tagad atmiņā rudzu druva, novakara saules apmirdzēta. Smagās vārpas gaidīja pļāvēju, bet es lūdzu vārpas piemiņai un saņēmu, šoreiz gan tikai ar rudzu lauka piekrišanu.
Pulkveža K. Kārkliņa un pulkveža A. Kalniņa meitas Valērija Kuzmina un Edīte Kalniņa kopā ar pārējām ceļabiedrēm pie Latviešu virsnieku piemiņas krusta izveidoja Latvijas valsts karogu no Dzimtenes ziediem. Vietējie cilvēki bijuši ļoti izbrīnīti par šo karogu no dzīviem ziediem (živije cveti!)... Rudzu vainagi tika brālīgi sadalīti pie katra krusta pa vienam — gan latviešiem, gan igauņiem, gan lietuviešiem.
Ticu, ka radioviļņi aiznesa dzejnieka un Baigā gada mocekļa Leonīda Breikša lūgumu līdz Šmita kalna pakājei, kur 10. augustā, klātesot nomocīto virsnieku tuviniekiem un simtiem noriļskiešu, atklāja Piemiņas memoriālu:
«Tu tak negribi, lai važās reiz mūs atkal svešnieks kaļ,
Lai mēs — redzējuši sauli — krītam naktī atpakaļ.
Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt
Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.»
Īsi pirms augusta puča mūsu stiprie ļaudis atgriezās mājās. Kopā pārdzīvojām augusta notikumus un bijām laimīgi, kad 19. augustā pulksten 19:15 omoniešu pārtrauktais TV raidījums par Noriļskas ekspedīciju atsākās pēc dažām dienām no pārtrauktās vietas. 23. augustā baltiešus vienoja Liesmojošais Baltijas ceļš. Mēs bijām brīvi...
Edīte Sondoviča, Tēvijas Sargs