«Šajā pētījumā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes vēstures atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas izpētē,» — tā nupat iznākušās grāmatas «Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941—1944» secinājumos raksta tās autori vēsturnieki Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne.
Jauns pētījums par Salaspils nometni
Jaunais izdevums ir šo autoru kopdarbs. Grāmatā aplūkotā tēma ir aktuāla un, ja tā varētu teikt, politiski karsta. Kopš Otrā pasaules kara beigām par nacistiskās Vācijas okupacijas laikā ierīkoto un darbojošos Salaspils nometni ir pausti dažādi viedokļi. Ilgus gadus dominējošais bija Padomju Savienībā izplatītais uzskats jeb mīts, ka Salaspils bijusi «nāves nometne», kurā iznīcināti pāri pār 50 000 vai arī pat 100 000 padomju pilsoņu.
Izdomātie stāsti par Salaspils «nāves nometnē» izdarītajiem nacistu briesmu darbiem padomju pilsoņu ideoloģiskās apstrādes shemā iederejās ļoti labi. Padomju laika skolu audzēkņi noteikti atceras, ka vismaz reizi gadā Salaspils memoriālu spiestā kārtā bija jāapmeklē katrai klasei. Vairākkārt izdoto grāmatu par Salaspils «nāves nometni» dāvināja arī skolu olimpiāžu uzvarētājiem, darba pirmrindniekiem un labākajiem kolhozniekiem. Nesen kāda radinieka lauku mājas bēniņos atradu šo padomjlaika vēsturisko dezinformāciju speciālistu sadzejoto «šedevru» ar ierakstu «Mūsu mīļajai tantei viņas 50 gadu jubilejā». Lasīt šo grāmatu emocionāli nenoturīgiem cilvēkiem diez vai būtu ieteicams: hitleriešu ārstu medicīniskie eksperimenti, asins ņemšana maziem bērniem, masveidīgas eksekūcijas, mūžīgi kūpošie nometnes krematoriju skursteņi — viss bija itin krāšņi un detalizēti aprakstīts. Turklāt ar katru jaunu izdevumu pieauga Salaspils nometnes upuru skaits, proti, grāmatā pie nogalināto skaita parādījās jauna nulle... Komunistiskās ideoloģijas sludinātājiem bija izdevīgi uzturēt mītu par «Latvijas Osvencimu».
Jaunais pētījums ir pirmais mēģinājums uz šo neapšaubāmi traģisko mūsu vēstures lappusi palūkoties ar objektīvu skatu, turklāt tā autori nekādā veidā nemazina šīs nometnes lomu un vietu nacistiskās Vācijas represīvajā sistēmā un nemēģina noliegt šī režīma pastrādātos noziegumus pret cilvēci, konkrēti — pret okupētās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem. Kā uzsver pētījuma autori, par Salaspils nometni nav saglabājies daudz dokumentu, bet šis ir mēģinājums tos apkopot un analizēt. Pie šī darba K. Kangeris, U. Neiburgs un R. Vīksne strādājuši desmit gadus.
Grāmatas iznākšana izraisīja visdažādāko reakciju: mūsu valstī mēģinājums objektīvi palūkoties uz Salaspils nometni un tajā notikušo visumā ir uztverts pozītīvi gan vēsturnieku akadēmiskajās aprindās, gan vēstures interesentu vidū. Kaimiņvalstī Krievijā vismaz publiski redzamā reakcija bija prognozējama: daži odiozi sabiedriskie un politiskie darboņi par grāmatu, kuru nemaz nebija redzējuši un, visticamāk, arī netaisīsies ne lasīt, ne kaut vai rokās paturēt, izteicās kā par kārtējo mēģinājumu «pārrakstīt vēsturi fašistiskā garā», neaizmirstot pieminēt «nacisma hidru, kas Latvijā kārtējo reizi paceļ galvu». Daži pat savos komentāros grāmatas autoriem piesolīja sadedzināšanu krematorija krāsnīs. Acīmredzot grāmatas autori savu uzdevumu ir sasnieguši, jo sabiedrību grāmata neatstāj vienaldzīgu.