4. maijs — valsts otrā dzimšanas diena

Mūsdienu vēsture
Juris Ciganovs, Dr. hist., LKM di­rek­to­ra viet­nieks
Latvija
Foto: Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

Tieši pirms gadsimta ceturkšņa, 1990. gada 4. maijā desmitiem tūkstošu cilvēku pulcējās Rīgas centrā, pie toreizējā Augstākās padomes nama, kurā šodien atrodas Latvijas Republikas Saeima. Todien izšķīrās Latvijas liktenis: pirmo reizi pēc padomju okupācijas sākuma demokrātiskā veidā ievēlētais Latvijas parlaments lēma par mūsu valsts neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Daudzi no ārā stāvošajiem Augstākās padomes sēdi klausījās līdzi paņemtajos radiouz-tvērējos, deputātu balsošanas laikā skaļi skaitot līdzi par valsts neatkarību atdotās balsis.

4. maijs — valsts otrā dzimšanas diena

1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija pielīdzināma valsts otrajai dzimšanas dienai — neapšaubāmi tas bija nozīmīgs brīdis mūsu valsts dzīvē. Šis notikums šodien vēl nav līdz galam izvērtēts, un vēl ir daudz pētāmā par Neatkarības deklarācijas pieņemšanas apstākļiem un niansēm. Daudz ko droši vien mēs tik drīzā nākotnē arī neuzzināsim…

Šajā laikā neatkarības atjaunošanas procesi un tautas atmoda Latvijā rit pilnā sparā. 1988. gada rudenī dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF) gatavojas savām pir-majām vēlēšanām — bija paredzēts, ka 1990. gada februārī notiks toreiz vēl Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes vēlēšanas. Mūsu valsts neatkarības idejas atbalstītāji nolēma, ka šīs vēlēšanas jāizmanto, lai īstenotu savu galveno mērķi, kas bija noteikts arī LTF 2. kongresā — panākt pilnīgu Latvijas neatkarību ārpus PSRS sastāva. Labākais veids, kā to panākt, būtu parlamentārais ceļš uz neatkarību.

Piedāvājam hronoloģisku ieskatu vēsturiski politiskajā situācijā, kad tapa 4. maija deklarācija (1990. gada 1. puse), un ceram, ka šo notikumu analīze būs nākotnē nozīmīga nopietnas akadēmiskas pētniecības tēma.

3. februāris — pieņemta LTF vēlēšanu platforma AP vēlēšanām. Tā noteic, ka Latvijas Augstākajai padomei jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas val-stiskās neatkarības atjaunošanu, un jāpieņem lēmums par Molotova — Ribentropa pakta seku likvidēšanu, kvalificējot 1940. gada LPSR pasludināšanu un iekļaušanu PSRS sastāvā par nelikumīgu.

15. februāris — LPSR Augstākās padomes deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību. Deklarācijā noteikts, ka Latvijas PSR jāpārveido par brīvu un neatkarīgu valsti humānā sociālisma valstī. Lai arī vēl nepilnīgi, taču šis dokuments ir liels solis pretī valsts neatkarības atjaunošanai. Tāpat šajā dienā pieņemts likums par grozījumiem LPSR konstitūcijā, ar kuru sarkanbaltsarkanais karogs, 1921. gadā ap-stiprinātais valsts ģerbonis un himna «Dievs, svētī Latviju» atzīti par oficiāliem valsts simboliem.

21. februāris — LPSR AP deputātu kandidātu priekšvēlēšanu kampaņas sākums.

28. februāris — Interfrontes lielākais mītiņš pret Latvijas neatkarību.

1. marts — LPSR AP Prezidijs apstiprina komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.

11. marts —  pieņemta Lietuvas AP Neatkarības deklarācija.

17. marts — LTF pirmsvēlēšanu manifestācija ar lozungu «Daugav`s abas malas mūžam nesadalās». Manifestācijā piedalās vairāk nekā pusmiljons cilvēku.

18. marts — Latvijas PSR AP vēlēšanas. Šajā vēlēšanās piedalās 81,3% no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Vēlēšanās uzvar LTF, iegūstot 134 mandātus no 201.

19. marts — Izveidota LPSR AP delegācija sarunām ar PSRS valdību par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atgūšanu.

24. marts — parādās Neatkarības deklarācijas pirmie projekti — «minimālais» (ierobežotas neatkarības pieprasīšana) un «maksimālais» (pilnīgas neatkarības paslu-dināšana) variants. Šo variantu autori ir R. Apsītis, V. Birkavs, V. Eglājs, T. Jundzis, E. Levits, R. Rikards u. c.

28. marts — Neatkarības deklarācijas «minimālā» un «maksimālā» varianta pirmā izskatīšana LPSR AP LTF deputātu frakcijas sēdē, kur lielāku atbalstu gūst ra-dikālākais variants. Aprīlī un maijā darbs turpinās tikai pie «maksimālā» varianta pilnveidošanas un uzlabošanas.

30. marts — Igaunijas PSR AP lēmums par Igaunijas valstisko statusu, kas no-saka pārejas periodu valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā.

6.—7. aprīlis — notiek Latvijas Komunistiskās partijas 25. kongress, kurā kompartija sašķeļas neatkarības pretiniekos un atbalstītājos.

8.—23. aprīlis — Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress neatzina LPSR AP vēlēšanu rezultātus.

21. aprīlis — Vislatvijas tautas deputātu sapulce «Daugavas» stadionā Rīgā, kurā tiek pieņemts aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

3. maijs — LPSR AP 1. sesijas atklāšana. Par LPSR AP priekšsēdētāju tiek ie-vēlēts Anatolijs Gorbunovs.

4. maijs — LPSR AP deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjau-nošanu» pieņemšana. Par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti.

Mūsu valsts neatkarības atjaunošana bija sākusies. Drīz vien LPSR Augstākā padome pārdēvējās par Latvijas Republikas Augstāko padomi. Tomēr līdz pilnīgai neatkarībai ceļš vēl bija tāls — šeit joprojām atradās okupācijas armija un agonizējošā Padomju Savienība savas pozīcijas tik viegli neatdeva. Tomēr šis datums — 4. maijs — mūsu kalendārā paliks ierakstīts kā nozīmīga lappuse Latvijas valstiskuma vēsturē. «Atļaušos izteikt domu, ka 4. maijs ir tas datums Latvijas vēsturē, ko varētu likt līdzās 18. novembrim. No Latvijas toreizējās sabiedrības tas prasīja ne mazāku uzdrīkstēšanos kā neatkarības deklarēšana Pirmā pasaules kara beigās. Latvijas vēstures kalendārā ir visai daudz sērās iekrāsotu atceres dienu, bet pavisam maz oficiāli svinamu uzvaru un līksmības dienu. Ja pašreizējā kalendārā pārsvarā ir «melnie» da-tumi, zaudējumu, nelaimju un kauna dienas, tad nākotnes kalendārā varētu būt vairāk prieka, lepnuma un gandarījuma dienu, kādas mūsu tauta ir pelnījusi. Pie šādām dienām neapšaubāmi pieder arī 4. maijs — Latvijas neatkarības atjaunošanas diena!» — tā savulaik rakstīja akadēmiķis profesors Jānis Stradiņš.

Dalies ar šo ziņu