1991.-2010. Latvijas armija starp sabiedrotajiem

Īsā laika posmā ir noticis tas, ko citu valstu armijas panākušas daudzos gados. Ir atjaunota Latvijas armija, tā ir augusi un kļuvusi par profesionālu karaspēku un saskārusies ar jauniem izaicinājumiem, Latvijai iestājoties NATO. Mūsdienās Latvijas armija rūpējas par mieru un drošību ne tikai savās mājās, bet arī citviet pasaulē.

Jau 1991. gada janvāra barikāžu laikā toreizējā Latvijas Augstākā Padome un valdība pārliecinājās par nepieciešamību sākt veidot profesionālu valsts aizsardzības sistēmu. 1991. gada 20. februārī, tiekoties ar ASV Kongresa pārstāvi senatoru Geriju Akermanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs teica: „Katrai neatkarīgai valstij nepieciešama sava armija. Agri vai vēlu tāda būs arī mums - lai aizstāvētu mūsu demokrātisko valsti".

Zemessardze un obligātais valsts dienests

Jau pirms Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas 1991. gada vasarā tika izstrādāts likumprojekts par Zemessardzi. Šo likumu Augstākā Padome nevilcinādamās pieņēma tūlīt pēc PSRS puča izgāšanās 1991. gada 23. augustā. Likums noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs sabiedrisks pašaizsardzības formējums un tās darbības mērķis ir iesaistīt Latvijas iedzīvotājus valsts un sabiedrības aizsardzībā. Zemessardzes veidošanās sākās vienlaikus ar likuma pieņemšanu.

Lai izveidotu valsts aizsardzības sistēmu un radītu regulārus bruņotos spēkus, pirmkārt bija svarīgi nodrošināt jaunformējamās vienības ar karavīriem. 1991. gada 10. septembrī Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu par obligāto valsts dienestu. Tas noteica, ka Latvijas pilsoņiem - vīriešiem vecumā no 19 līdz 50 gadiem - ir jāpilda obligātais valsts dienests. Sākās arī pašas aizsardzības sistēmas struktūras veidošanās. Par svarīgāko uzdevumu noteica valsts robežas aizsardzību. Vienlaikus parlaments nolēma dibināt Aizsardzības ministriju. 1991. gada 13. novembrī deputātu vairākums nobalsoja par Aizsardzības ministrijas izveidošanu. 19. novembrī par aizsardzības ministru iecēla Tālavu Jundzi, līdz tam Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāju.

Aizsardzības ministrijas tiešā pakļautībā nonāca rajonos un pilsētās tikko izveidotās Valsts dienesta pārvaldes. Ministrijai pakļāva oktobrī izveidotos robežsargu mācību centrus Mālpilī, Vārvē, Rīgā un Liepājā. Sākās robežapsardzības spēku veidošana. 1992. gada 31. janvārī izveidoja Aizsardzības spēku Robežapsardzības brigādi. Jau tā paša gada februārī sākās Latvijas robežas pārņemšana no Krievijas Federācijas robežsargiem.

Nevarēja kavēties arī ar jūras un gaisa telpas pārņemšanu. Lai nodrošinātu vienotu vadību sauszemes, jūras un gaisa robežu aizsardzībā, 1992. gada 21. janvārī nodibināja Aizsardzības spēku štābu, kam pakļāva jau izveidoto Robežsargu brigādes štābu. 25. janvārī izveidoja Jūras spēku pārvaldi, bet 24. februārī - Gaisa un pretgaisa aizsardzības pārvaldi. Līdz ar to tika likti pamati vienotas valsts aizsardzības spēku sistēmas radīšanai Latvijā. Par pirmo jaunformējamo Aizsardzības spēku komandieri iecēla pulkvedi Daini Turlo.

Izstrādā valsts aizsardzības koncepciju

Vienlaikus ar valsts aizsardzības sistēmas veidošanu turpinājās valsts aizsardzības koncepcijas izstrādāšana. Tās pirmie varianti bija sagatavoti jau 1990. gada rudenī, bet turpmākajā laikā vairakkārt tika pārstrādāti un pilnveidoti. 1992. gada 4. novembrī Augstākā Padome pieņēma likumus Par valsts aizsardzību un Par Aizsardzības spēkiem, kuri konceptuāli noteica valsts bruņoto spēku struktūru un uzdevumus. Aizsardzības spēkos ietilpa Robežapsardzības spēki, Mobilie strēlnieki, Gaisa un pretgaisa aizsardzības spēki, kā arī Jūras spēki. Ilgu laiku Zemessardze atradās Augstākās Padomes pakļautībā, bet vēlāk Valsts prezidenta pārraudzībā. 1997. gadā robežapsardzība tika nodota Iekšlietu ministrijas pārziņā, un Robežsargu brigāde vairs neietilpa bruņoto spēku sastāvā. Papildinājums nāca no Zemessardzes, kura tika pakļauta Aizsardzības ministrijai Nacionālo bruņoto spēku sastāvā.

Latvijas Jūras spēku sastāvā līdz 1999. gada 1. jūlijam bija Dienvidu rajons (Liepāja), Centrālais rajons (Rīga), Krasta apsardzes bataljons (Ventspils) un Liepājas mācību centrs. Pēc reorganizācijas Krasta apsardzes bataljonu pārveidoja par Radiotehnisko bataljonu, izveidoja arī Karakuģu flotili, kas stājās agrāko rajonu vietā. 1999.gadā uz Centrālā rajona bāzes tika izveidota Krasta apsardzes kuģu flotile, kura pilda valsts krasta apsardzes funkcijas.

Armijas pārveide un NATO dalībvalsts

1998. gadā sākās Nacionālo bruņoto spēku pārveide, reorganizējot Zemessardzi un uz tās bāzes veidojot Sauszemes spēkus. Tika pārveidota triju Baltijas valstu - Lietuvas, Latvijas un Igaunijas - kopējā militārā vienība Baltbat. Sauszemes spēku ietvaros izveidoja divus kājnieku bataljonus, kā arī nodrošinājuma un apmācības daļas. Nacionālo bruņoto spēku karavīri turpināja miera uzturētāju gaitas dažādos pasaules karstajos punktos: Kosovā, Irākā un Afganistānā.

Nākamās nozīmīgās lappuses Latvijas armijas vēsturē tika pāršķirtas 2004. gada 29. martā, kad Latviju oficiāli uzņēma Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO), un 2007. gada 1. janvārī, kad Nacionālie bruņotie spēki pilnībā pārgāja uz profesionālo karavīru komplektēšanas principu - šajā dienā Nacionālos bruņotos spēkus atstāja pēdējais obligātā militārā dienesta karavīrs.

2006. gada 28. un 29. novembrī Rīgā notika NATO samits, kas vēlreiz apliecināja - NATO dalībvalstis Latviju uzskata par pilntiesīgu organizācijas locekli. Latvijas armijas ikdiena šodien ir saistīta ar nepārtrauktu augstāko profesionālo zināšanu apgūšanu un papildināšanu, militāro iemaņu trenēšanu, kā arī drošības nodrošināšanu ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskajās operācijās citviet pasaulē. No 2010.gada 1.janvāra Latvija  pirmo reizi piedalās Eiropas Savienības Kaujas grupā. Tāpat šajā datumā noslēdzās aizsardzības nozares strukturālā reforma, kuras ietvaros tika optimizētas Bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas struktūras, kā arī uzlabota komandvadība visos līmeņos.