«Kārļa Štrāla romāns starp iznākušajiem ļoti daudziem kara laika romāniem latviešu literatūrā ir pilnīgākais un aptverošākais. Galvenā viņa atšķirība no tiem ir tā, ka viņš tiešām ir romāns par karu, par īsto karu, kur kaujas, šauj, kur šrapneļi un granātas plīst virs galvām, kur par vēstījuma varoņiem ir īsti karotāji, nevis kaut kādi aizmugures savas ādas glābēji.
«Karš»
Jau kā tāds viņš ieņem izņēmuma stāvokli mūsu literatūrā un ir vienīgais šai žanrā. (..)» — tā par šo darbu raksta Jānis Veselis savā apcerē «Karš. K. Štrāla romāns» /Latvijas Sargs/ 1922. Nr. 149.
Tobrīd vēl nav iznākusi romāna otrā daļa un tikai iecerē ir trešā daļa, kura pirmoreiz grāmatas izdevumā ir lasāma vien tagad — 100 gadus pēc romānā aprakstītajiem notikumiem, kad, atzīmējot rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Kārļa Štrāla 135. jubileju, klajā nāk romāna visas trīs daļas vienkopus ar tēlainiem rakstnieka brāļa gleznotāja Aleksandra Štrāla zīmējumiem.
Romānā «Karš» autors apraksta paša pieredzēto frontē, cīņu neprātu, kara bezjēdzību un šausmas, kādas tās redz arī paši karotāji. Romāns ir kā literārs dokuments par Pirmā pasaules kara 1914. un 1915. gadu, jo tā tēlojumā atainoti patiesi notikumi un reāli personāži. Galvenais varonis — jauns literāts, kas kā virsnieks dodas uz fronti, atstājot Latvijā tuvus draugus māksliniekus un savu ģimeni. Spilgta un plaša ir romānā tēloto personāžu galerija — Rīgas mākslinieku sabiedrība, mīlamas un mīlošas sievietes, krievu armijas virsnieki, ierindas karotāji, frontes un aizmugures ārsti un māsas, Pēterburga un Maskava kara dienās, arī Nikolajs II uz mirkli nostājas lasītāja acu priekšā. Laikmeta elpa, cilvēku tikumi un netikumi, galvenā varoņa domu un jūtu ceļš — tajā mūs ved Kārlis Štrāls.
Par romāna ieceri un tapšanas gaitu tā autors teicis: «Pēc kara beigām biju visdažādāko pārdomu, gan frontes, gan aizmugures novērojumu, pieredzējumu un pārdzīvojumu piesūcies, ja tā var teikt, kā bite raibā ziedu laukā. (..) Metot skatu atpakaļ uz pārdzīvotā laika notikumiem un ļaudīm, aizvien noteiktāk radās vēlēšanās attēlot šo spilgto pagājību plašākā darbā pēc iespējas patiesīgā; tiklab notikumu, kā toreizējos cilvēkos novēroto uzskatu un raksturu ziņā, lai tajā būtu ietverts «gan aukstā prāta novērotais, gan sirdī skumji izjustais». (..)
No kādas idejas es vadījos, šo romānu rakstot? Man šķiet, tā bija vēlēšanās parādīt kara patieso seju. (..) Otrkārt, man bija jāpierāda, ka arī karalaukā katrs cilvēks paliek tikai cilvēks ar savu cilvēka īpatnību un nebūt nesaplūst tādā mērā ar citiem, ka pelnītu nicinošo masas nosaukumu, it īpaši manevru karā. Treškārt, esmu lūkojis parādīt aizmugures urā patriotismu viņa īstajā izskatā. (..) Patiesībā nekādu urā arī tur nebija, bet bija tikai vairāk vai mazāk apzināts egoisms, savienots ar iedzīvošanās kāri, blakus tautas neaprakstāmam postam, sāpēm un izmisumam. (..)
Ideja ķerties pie šā darba man nav radusies uzreiz, tā ir it kā organiski izaugusi ilgākā laika sprīdī, fragmentāri aizsākumi ir radušies jau 1914. gadā tieši kara laukā (gan nedomājot vēl par romānu). Jau pirmajās Pirmā pasaules kara dienās neesmu varējis atturēties it brīvākā brīdī, bieži vien pat apšaudes laikā, atspiedies ar muguru kaut kur pie koka, uzrakstīt to, ko redzēja acs un dzirdēja auss īsāku vai plašāku piezīmju veidā, gan nakti kaut kādā ar sveci vāji apgaismotā nabadzīgā pajumtā, apkārt kara biedriem čalojot, notēlot savus novērojumus un izjūtas, neļaujot tām atdzist, vai nu vēstulēs draugiem, vai tēlojumos un ainās, jo tā bija vienīgā iespēja pacelt garu pāri kara ikdienībai. Novērojumu lokam arvien paplašinoties, tuvāk iepazīstot arī cilvēku raksturus, plašāk aptverot arī kara vispārējo gaitu, viss tas notēlojās jau noteiktākās literārās formās. Tā ir radusies, piem., mana vēstule oktāvās «Kauja pie Glemu Liepas» un arī daži prozas gabaliņi, kas vēlāk ietilpst stāstu krājumā «Uguņainie krasti», daži no tiem vēlāk ir kļuvuši par mana romāna tiešu sastāvdaļu. (..)
Bet romāns nav radies vienīgi uz personīgo pārdzīvojumu un piedzīvojumu pamata, kas to padarītu pārāk šauru. Bija jāvāc tam materiāli gan no citu laikabiedru piedzīvojumiem un likteņiem kā tieši frontē, tā aizmugures dzīvē; gan izmantojot kara laika literatūru, gan frontes literatūru, gan kara vēstures lapas. Starp citu, iepazinos arī ar vācu korespondentu tēlojumu brošūrām, sameklējot vienu otru brošūriņu jau romāna rakstīšanas laikā pie Rīgas bukinistiem vai grāmatveikalos novārtā atmestās literatūras mēslainēs. (..)
Karš nav vienīgi karalaukā — viņa draudu pilnie spārni izplešas pār milzu plašumiem. Esmu varējis notēlot tikai vienu viņa stūrīti. Bet esmu darījis to pēc sirdsapziņas, patiesīgi.»
Karam nav beigu, ne Kārļa Štrāla romānam «Karš», ne tam, kas drebina pasauli. Karš simt gados nav novecojis, vecuma nespēks to nav skāris, arī viedums ne, tas nemainās savā būtībā, varbūt tik vien, cik izskatā un manierēs, bet būtībā — ne, tāpat kā mēs, cilvēki. Šodien reti kurš no lasītājiem zina Štrāla vārdu, un vēl retākas ir to rindas, kas lasījuši romānu «Karš». Tomēr tieši šobrīd, kad sajūsmināmies par savas valsts 100. gadadienu, kas tuvojas, vēl jo godīgāk ir atcerēties tos, kuri ir domājuši par Latvijas tapšanu un to veidojuši, daudzi ar savām asinīm un dzīvību.
Šī grāmata veidota rakstnieka Kārļa Štrāla 135. dzimšanas dienas gadā kā veltījums vectēvam, kā pateicība par viņa domu plašumu un cilvēcību.
Grāmatas izdošanu atbalstījuši VKKF, Latvijas Ordeņu brālība, Pļaviņu novada dome, Štrālu ģimenes. Grāmatu var iegādāties arī Latvijas Kara muzejā.