Pulkvedis Roga: Sauszemes spēki gaida motivētus un prasmīgus speciālistus

Sauszemes spēku kājnieku brigāde (SzS KB) aizvadījusi saspringtu mācību posmu, gatavojoties dalībai starptautiskajās operācijās un pārbaudot savas spējas sadarbībā ar partnervalstu bruņotajiem spēkiem. Par aizvadīto mācību posmu, kā arī gaidāmajām izmaiņām Sauszemes spēkos un to, kādus karavīrus SzS KB vēlētos redzēt savās rindās, stāsta Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Dzintars Roga.

Vasaras sākumu Sauszemes spēki aizvadījuši vienās mācībās.

Es teiktu, ka ne tikai vasara, bet arī pavasaris Sauszemes spēkiem ir bijis ļoti piesātināts. Esam smagi strādājuši divos būtiskākajos virzienos — pirmais un viens no svarīgākajiem ir vienību sagatavošana dalībai starptautiskajās operācijās. Un otrais, pro-tams, — valsts teritoriālā aizsargāšana.

Esam beiguši pirmsmisijas apmācības Latvijā, tad mūsu kontingents devās uz mācībām Norvēģijā. Pēc tam bija vēl viens būtisks starptautisks projekts Igaunijā — mācības «Kevadtorn» jeb «Pavasara vētra», kur piedalījās visas trīs Baltijas valstis. Šogad, pretstatā iepriekšējiem gadiem, mēs piedalījāmies jau ar divām kājnieku rotām, un tas, manuprāt, ir liels ieguldījums.

Jāatzīst, ka mūsu darbība un ieguldījums bija veiksmīgi, jo no igauņiem saņēmām tikai labas atsauksmes.

Runājot par mācībām, noteikti jāmin arī gaisa atbalsta kontrolieru apmācība Āda-žos, kas gan netika pārāk popularizēta, līdz ar to arī skaļi neizskanēja. Un tad vēl — starptautiskās mācības «Saber Strike», kas arī notika Latvijā. Lūk, tāds liels mācību komplekss mums bija pavasarī un vasarā. Faktiski var teikt, ka visi Sauszemes spēki bija iesaistīti mācībās, droši vien nebija tāda cilvēka, kurš kaut kur nebūtu piedalījies.

Ko parādīja dalība šajās mācībās?

«Kevadtorn» ļoti uzskatāmi parādīja, ka varam sekmīgi strādāt kopā ar igau-ņiem. Protams, bija arī savi secinājumi par to, kas jāuzlabo, taču lielas kļūdas es neredzu. Gatavojoties starptautiskajām misijām, pārbaudījām, kā mēs strādājam starptautiskajā vidē, kā varam sadarboties ar citām valstīm.

«Saber Strike» — tas jau ir augstākais līmenis. Te praksē bija redzama un izmēģināma ne tikai Baltijas valstu sadarbība, jo mēs strādājām kopā arī ar ASV un Kanādas bruņoto spēku karavīriem. Plus vēl arī gaisa atbalsta funkcijas. Un progress bija acīmredzams. Pirmajās mācībās «Saber Strike», t. i., pirms gada, mēs tikai bijām plānojuši aviācijas atbalsta funkciju nodrošināšanu, bet dažādu iemeslu dēļ mums neizdevās izpildīt plānoto pilnībā, bet šoreiz mēs programmu izpildījām par visiem 100 procentiem. Pro-tams, arī šogas mēs ļoti rūpīgi izvērtējam mācību rezultātus. Sākotnējais pārskats par šo mācību norisi ir sagatavots, bet gala dokuments vēl top. Mēs gaidām komentārus arī no citām valstīm. Jāņem vērā arī šāgada mācību specifika — šogad «Saber Strike» vadošā valsts bija Igaunija, līdztekus notika štāba taktiskās mācības Igaunijā un lauka mācības Latvijā. Tātad kopējā scenārijā bija ietverta diezgan specifiska nianse — parādīt, ka spējam strādāt arī pārrobežu režīmā un uzturēt šo saikni.

Ir kāds būtisks secinājums, kas radās šo mācību laikā — Ādažu poligons, lai gan ir lielākais Baltijas valstīs, nupat ir kļuvis par mazu.

Labi, ka šogad «Saber Strike» laikā ar Ādažu pašvaldības atbalstu mums bija iespēja īstenot mācību uzdevumus arī ārpus poligona. Ja mēs perspektīvā domājam par attīstību un mācībās iesaistām arvien lielāku un lielāku dalībnieku skaitu, mums par to ir nopietni jādomā. Protams, tas nenozīmē, ka mēs nākotnē gatavotos veikt praktisko kaujas šaušanu ārpus poligona, bet manevrēšana ar tāda dalībnieku skaitu būs apgrūtināta gan starptautiskajās, gan nacionālajās mācībās.

Pie kādām problēmām, jūsuprāt, ir jāstrādā visrūpīgāk?

Runājot par dažādu valstu vienību savstarpējo savietojamību, jāteic, ka mācības parādīja — principā mēs to varam! Cilvēki grib darīt, komandieri ir spējīgi vadīt un nodrošināt uzdevumu izpildi. Ir gan viena problēma, kas mums jau ilgi velkas līdzi un kas ar laiku noteikti ir jārisina, — tā ir valodu prasme. Kā zināms, «Saber Strike» mācību valoda bija angļu, un tā tas ir faktiski visās starptautiskajās mācībās. Tas, ko mēs redzam — komandieri, līderi ir spējīgi runāt un komunicēt, bet ar karavīriem ir krietni bēdīgāk. Taču dzīve parāda, ka arī katram karavīram ir jāzina angļu valoda.

Saistībā ar tehnisko nodrošinājumu mācībās mums problēmas neradās, bet perspektīvā ir jādomā arī par tehnikas un ekipējuma uzlabošanu.

Kādas izmaiņas gaida Sauszemes spēkus tuvākajā nākotnē?

Nav noslēpums, ka Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki Saeimā jau ir prezentējuši savu redzējumu par bruņoto spēku attīstību.

Sauszemes spēku kājnieku brigāde ir viena no prioritātēm šajā attīstības plānā; no trijām prioritātēm divas tieši skar mūs, proti, kaujas inženieru spēju attīstība un atgriešanās pie brigādes mehanizācijas projekta.

Mūsu lielā priekšrocība ir praktiskā pieredze gan starptautiskajās operācijās, gan mācībās mājās un citās partnervalstīs.

Attīstības vīzija nenozīmē tikai vēlmi iegūt jaunu un skaistu ekipējumu. Prioritāri šis jautājums ir saistīts arī ar personālijām — mums ir vajadzīgs kvalitatīvs personāls. Uzsvēršu vēlreiz — arī angļu valodas prasme mums ir vajadzīga, jo arī jaunās tehnoloģijas prasīs valodas zināšanas.

Un vēl — jādomā arī par personāla pieaugumu. Pie šī jautājuma mums jāstrādā konceptuāli un ļoti uzmanīgi jāskatās, kuras ir tās pozīcijas, kas mums ir visvajadzīgākās, un kuras ir tās, ko mēs pagaidām varam atlikt maliņā. Milzīga personālsastāva palielināšana noteikti nav paredzama. Cilvēki 100 līdz 200 — tas varētu būt, bet viss ir atkarīgs no tā, kuru projektu un cik ātri mēs būsim spējīgi īstenot dzīvē. Pašlaik mēs veicam analīzi, izskatām dažādas idejas, no kurām daudzas jau ir izskanējušas publiskajā telpā. Mēs nevaram uzreiz nosaukt konkrētu modeli vai tehnoloģiju — vispirms ir jāizpēta tirgus piedāvājums un mūsu pašu vajadzības, lai atrastu optimālāko variantu.

Ko varat teikt par mūsu dalību starptautiskajā operācijā Afganistānā?

Mēs prognozējam, ka līdz 2014. gadam tur paliksim. Jā, tas ir politisks jautājums, taču es domāju, ka Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīri tur būs. Tiesa, skaitliskais sastāvs un uzdevumu loks varētu mainīties atkarībā no tā, kā mainīsies situācija pašā Afganistānā. Es nedomāju, ka būs kāda krīze vai kaut kas tamlīdzīgs. Te jārunā par afgāņu drošības spēku spēju pārņemt kontroli pār drošības misiju izpildi.

Vai mūsu spēki Afganistānā samazināsies? Nav noslēpums, ka daudzi nāk uz Sauszemes spēkiem, jo vēlas doties misijās.

Ar to ir jārēķinās jau līdz 2014. gadam, jo arī pārējās valstis sāk samazināt savus kontingentus. Mans personiskais skatījums — no 2014. gada mūsu skaitliskā dalība Afganistānā būs mazāka. Varbūt vairāk būs vajadzīgas unikālās kompetences, tad tās arī būs jāpalielina, nevis personāls. Vairāk būs pieprasīta kvalitāte un zināšanas.

Vai ir patiess apgalvojums, ka jau tagad bieži ir grūti piesaistīt kvalitatī-vus karavīrus dienestam Sauszemes spēkos?

Teikšu — tā ir taisnība, bet tā ir valsts līmeņa problēma. Protams, mēs gribam, lai bruņotajos spēkos tiktu rekrutēti jau gatavi speciālisti, kam ir tehniskā kompetence, valodu prasme, arī laba fiziskā sagatavotība. Taču realitāte ir cita, un pati lielākā problēma ir jauniešu fiziskā sagatavotība, kam tomēr vajadzētu pievērst lielāku vērību, ja cilvēks gatavojies savu karjeru saistīt ar armiju.

Otra lieta — pretendentam vajadzētu pārliecināties, vai izvēlētais ceļš viņam patiešām ir īstais.

Ir gadījumi, ka cilvēki jau ir iesaukti, aiziet uz Kājnieku skolu, un tad sākas lielais atbirums, jo izrādās, viņi vienkārši nav tam gatavi — karavīram reizēm jādzīvo mežā, jāpavada tur 24 stundas bez pārtraukuma, jāspēj atteikties no zināma komforta līmeņa.

No kurienes gan radīsies šis perspektīvais bruņoto spēku papildinājums?

Protams, mēs sūtām savus jaunos speciālistus mācīties. Ne tik daudz, cik gribētos, bet sūtām arī uz ārzemēm. Izskatām arī iespēju pilnveidot mūsu militārās apmācības sistēmu — līdz ar jauno projektu ieviešanu var parādīties jauni kursi. Mēs neceram, ka tikko atnācis cilvēks visu zinās, — kompetence veidojas ar laiku. Tomēr pamatiemaņas būtu ļoti noderīgas, jo mācīt visu no nulles — tas prasa laiku. Arī fiziskās sagatavotības līmeni ar laiku var uzlabot, bet vistrakāk ir tad, ja cilvēks negrib neko darīt.

Daudz tiek domāts par karavīru sociālā stāvokļa uzlabošanu. Jau šogad sāksies projekta izstrāde karavīru dzīves apstākļu uzlabošanai. Orientējamies uz to, lai karavīru istabiņā būtu paredzēta vieta 2—4 cilvēkiem līdzšinējo kazarmas tipa istabu vietā. Lai karavīrs patiešām justos kā profesionālis, lai viņš jūt, ka valsts par viņu rūpējas. Sākumā prioritāri tāds modelis būtu piemērots karavīriem bez ģimenes, kas nevar īrēt dzīvokļus ārpus bāzes teritorijas, — un tādu ir diezgan daudz.

Varbūt papildinājums jāmeklē jaunsargu vidū vai jādomā vēl par kādiem citiem atlases veidiem?

Jaunsardzes pasākumos mēs piedalāmies regulāri.

Ja Ādažos attīstīsies iecerētais Jaunsardzes centrs, mēs esam gatavi iesaistīties vēl vairāk un to visādi atbalstīt.

Runājot par atlasi — esam domājuši, ka būtu derīgi pamainīt rekrutēšanas metodiku. Piemēram, rīkot trīs dienu nometni, lai kandidāti daudz pilnvērtīgāk izjustu, ko īsti nozīmē — būt bruņoto spēku karavīram. Mums arī jāsniedz pilnīgāka informācija par profesijām, kuras mums ir nepieciešamas. Citādi cilvēks atnāk, saskatījies filmas, un pat īsti nesaprot, ka labākajā gadījumā varonis būsi piecas minūtes, bet pārējās 24 stundas būs smags darbs, ko neviens neredzēs. Mums ir ļoti daudz specialitāšu. Armija — tie nav tikai strēlnieki, kājnieki. Mums ir vajadzīgi arī sakarnieki, autovadītāji, automehāniķi, mediķi, atbalsta funkciju veicēji, inženieri, lietveži — ja viņu nebūs, dzīve apstāsies. Protams, jebkurš sauszemes spēku kareivis vispirms ir kājnieks, taču bez tā ir vēl daudz citu vajadzīgu prasmju.

Taivo Trams, speciāli „Tēvijas Sargs”